Beidzot Ebra pārtrauca klusumu. "Viņa var salasīt malku," vadoņa sieva bez vārdiem rādīja Ovrai, tad atkal ķērās pie rakšanas. Jaunā sieviete devās uz koku pudura un sakritušo koku pusi. Oga un Vorns nespēja atraut skatienu. Ovra nepacietīgi pamāja ar roku abiem bērniem, pēc tam pamāja arī Eilai. Meitenei likās, ka saprot žestu, tomēr viņa nebija pārliecināta, ko no viņas gaida. Ovra pamāja vēlreiz, tad pagriezās un devās uz koku pusi. Abi klana locekļi, kas bija gandrīz tikpat veci kā Eila, negribīgi sekoja Ovrai pa pēdām. Meitene vēroja bērnus aizejam, tad paspēra dažus nedrošus soļus tiem pakaļ.
Nonākusi līdz kokiem, Eila kādu brīdi stāvēja un vēroja, kā Oga un Vorns lasa sausos zarus, kamēr Ovra ar rokas akmens cirvīti cenšas atbrīvot lielu nokritušu baļķi. Oga, nolikusi malkas klēpi pie bedres un atgriezusies atpakaļ, sāka vilkt uz malkas kaudzi Ovras nocirsto baļķa gabalu. Eila vēroja, kā viņa nopūlas, un piegāja palīgā. Viņa noliecās, lai paceltu baļķa pretējo galu, un, meitenēm abām tā stāvot, Eila ieskatījās Ogas tumšajās acis. Kādu mirkli viņas stāvēja un skatījās viena uz otru.
Abas meitenes bija tik dažādas, tomēr tik izaicinoši līdzīgas. Cēlušās no vienas un tās pašas sēklas, kopīgā senča pēcteces bija gājušas pa dažādiem ceļiem. Tie abi noveda pie bagātīgi attīstītām, kaut arī atšķirīgām prāta spējām. Abām esot saprātīgām, abām kādu laiku dominējošām, straume, kas tās šķīra, nebija plata. Tomēr nemanāmās atšķirības radīja ārkārtīgi atšķirīgus mērķus.
Katra pie sava gala Eila un Oga nesa baļķi uz malkas kaudzi. Meitenēm dodoties atpakaļ un soļojot blakus, sievietes atkal pārstāja strādāt un vēroja viņas aizejam. Abas meitenes bija gandrīz vienāda auguma, lai gan slaidākā bija gandrīz divreiz jaunāka par otru. Viena bija garāka, ar taisniem locekļiem, gaišiem matiem; otra - drukna, līkām kājām, tumšāka. Sievietes tās salīdzināja, bet jaunās meitenes, kā jau allaž bērni, drīz vien aizmirsa savas atšķirības. Kopīgi veikts darbs bija vieglāks, un, pirms vēl diena bija beigusies, viņas atrada veidus, kā saprasties un piešķirt spēles elementu grūtajam darbam. Tovakar meitenes sameklēja viena otru un ēdot sēdēja kopā, un priecājās, ka var biedroties ar kādu, kas augumā līdzinās pašai. Iza jutās laimīga, ka Oga pieņēmusi Eilu, un gaidīja līdz pat tumsai, lai liktu meiteni gulēt. Šķiroties viņas noskatījās viena otrai pakaļ, tad Oga pagriezās un devās gulēt savā zvērādā blakus Ebrai. Sievietes un vīrieši vēl aizvien gulēja šķirti. Mogurs neatcēla aizliegumu, kamēr viņi nebija ievākušies alā.
Iza atvēra acis līdz ar pirmajiem agrās gaismas stariem. Viņa gulēja mierīgi, klausoties putnu čivināšanas, trallināšanas un vidžināša- nas melodiskajā kakofonijā, kas apsveica jauno dienu. Drīz, atvērusi acis, viņa ieraudzīs akmens sienas, sieviete domāja. Izai nebija nekas pretim gulēt zem klajas debess, kamēr laiks bija jauks, tomēr viņa ilgojās pēc sienu drošības. Domās viņa atcerējās visu, kas zāļu sievai todien bija darāms, un, domājot par alas ceremoniju ar augošu satraukumu, klusi piecēlās.
Krebs jau bija pamodies. Iza prātoja, vai viņš vispār bija gulējis; viņš vēl aizvien sēdēja tajā pašā vietā, kur iepriekšējā vakarā, viņai aizejot, un klusumā domīgi lūkojās ugunī. Sieviete sāka sildīt ūdeni, un, kad viņa atnesa Krebam piparmētru, lucernas un nātru lapu rīta tēju, Eila jau bija augšā un sēdēja blakus kroplajam vīram. Iza atnesa meitenei brokastīs iepriekšējā vakara maltītes atlikumu. Vīrietis un sieviete šodien neēdīs līdz pat rituāla mielastam.
Visu pēcpusdienu no vairākiem ugunskuriem, virs kuriem tika gatavots ēdiens, gaisā cēlās garšīgas smaržas un piesātināja alas apkārtni. Tika izpakoti trauki un citi ēdiena gatavošanas piederumi, ko sievietes bija saglābušas no iepriekšējās alas un paunās atnesušas līdzi. Skaisti izgatavoti, cieši pīti ūdensnecaurlaidīgi grozi ar smalku tekstūru un rakstu, kas bija panākts ar vieglām variācijām pinumā, tika izmantoti ūdens smelšanai no avota un kā katliņi un trauki ēdiena gatavošanai. Koka bļodas kalpoja tādiem pašiem nolūkiem. Ribu kauli noderēja maisīšanai, lielus, plakanus iegurņa kaulus kopā ar plāniem baļķu dēlīšiem lietoja kā šķīvjus un paliktņus. Žokļi un galvaskausa kauli kalpoja kā kausi, krūzes un bļodas. Bērza tāsis, salipinātas kopā ar balzama sveķiem, dažas sastiprinātas ar labi noslēptiem saišu mezgliem, bija izlocītas visādās formās daždažādām vajadzībām.
Zvērādā, kas nokarājās no rāmja, sastiprināta ar ādas siksnām virs ugunskura, burbuļoja aromātiska zupa. Rūpīgi tika uzmanīts, lai šķidrums neizvārās par daudz. Tiklīdz vārāmā buljona līmenis atradās nedaudz virs līmeņa, kuru sasniedza liesmas, ādas katliņa temperatūra noslīdēja par zemu, lai vārītos. Eila vēroja, kā Uka maisa gaļas un kaulu gabalus no bizona kakla, kas vārījās kopā ar savvaļas sīpoliem, sālītām māllēpēm un citiem augiem. Uka nogaršoja zupu, tad pievienoja mizotus baltdadža stublājus, sēnes, liliju pumpurus un saknes, ūdensķērsas, dievkrēsliņu pumpurus, nelielus nenogatavojušos jamsus, dzērvenes, kas bija atnestas no vecās alas, un iepriekšējā dienā saplūkto dienziežu vītušos ziedus iebiezināšanai.
Vilkvālīšu cietās, šķiedrainās un vecās saknes sakapāja un to šķiedras atdalīja un izņēma. Iegūtajai stērķeles masai, kas nostājās aukstā ūdens groza dibenā, pievienoja līdznestās kaltētās zilenes un kaltētus samaltus graudus. Plakani, tumši neraudzētas mīklas gabali cepās uz karstajiem akmeņiem netālu no uguns. Vēl citā katliņā vārījās balandu zaļumi, ceturtdaļa jēra, jaunais āboliņš un pieneņu lapas ar labākai garšai pievienotām māllēpēm, bet blakus otram ugunskuram kūpēja saldais ēdiens no skābiem kaltētiem āboliem, kas sajaukti ar mežrozīšu ziedlapiņām un veiksmīgi atrastu medu.
Iza bija īpaši iepriecināta, ieraudzījusi Zūgu atgriežamies no ceļojuma uz stepi ar cieši satvertu purva teteri rokā. Zemu lidojošie smagie putni, kas bija viegli nomedījami ar akmeni no veiklā mednieka lingas, Krebam garšoja vislabāk. Pildīti ar garšvielām un ēdamiem zaļumiem un ietīti savvaļas vīnogu lapās, gardie putni tika gatavoti mazākā ar akmeņiem izklātā bedrē. Zaķi un milzīgi kāmji, noģērēti un uzdurti uz iesma, cepinājās virs karstajām oglēm, un meža zemenltes veseliem kalniem mirdzēja saulē spilgti sarkanas.
Notikums bija šāda mielasta vērts.
Eila nebija droša, ka varēs sagaidīt. Viņa visu dienu bija bezmērķīgi klaiņojusi ap ēdiena gatavošanas laukumu. Gan Iza, gan Krebs lielāko daļu laika bija kaut kur nozuduši, bet, kad Iza parādījās tuvumā, viņa bija aizņemta. Oga ari bija noslogota, strādājot kopā ar sievietēm un gatavojoties svētkiem, un nevienam nebija ne laika, ne vēlēšanās noņemties ar meiteni. Saņēmusi dažus skarbākus vārdus un ne visai maigas dunkas no steidzīgajām sievietēm, viņa centās nemaisīties pa kājām.
Kad vēlā pēcpusdienas saule pastiepa ēnas pār sarkano zemi alas priekšā, pār klanu nolaidās gaidošs klusums. Visi pulcējās ap lielo bedri, kurā cepās bizona gurni. Ebra un Uka sāka no virspuses grābt nost zemi. Sievietes noņēma mīkstās, sačokurojušās lapas un atsedza upurdzīvnieku, virs kura pacēlās ēstgribu kairinošs garaiņu mākonis. Gaļu, kas bija tik mīksta, ka gandrīz krita nost no kauliem, uzmanīgi izcēla ārā. Ebras kā vadoņa sievas pienākums bija sagriezt un izdalīt gaļu, un viņas lepnums nebija noslēpjams, kad pirmo gabalu viņa iedeva savam dēlam.
Brouda kautrība bija neviltota, kad viņš pagājās uz priekšu, lai saņemtu savu tiesu. Kad gaļa bija izdalīta visiem vīriem, savu daļu saņēma sievietes, pēc tam - bērni. Eila bija pēdējā, taču gaļas bija vairāk nekā pietiekami visiem, ar bagātīgiem pārpalikumu krājumiem. Atkal iestājās klusums, izsalkušajam klanam cītīgi tiesājot mielastu.