Tās bija nesteidzīgas dzīres, kurās cilvēki ik pa brīdim nogrieza vēl gabalu bizona gaļas vai paņēma otru porciju sava iecienītā ēdiena. Sievietes bija kārtīgi pastrādājušas, un pateicība nebija tikai apmierinātā klana izteicieni - kādas dienas viņām tagad nevajadzēs gatavot ēst. Pēc tam visi atpūtās, gatavojoties garajam vakara cēlienam.
Kad izstiepušās ēnas saplūda blāvā, pelēcīgā puskrēslā pirms tu-vīnās tumsas, slinkās pēcpusdienas noskaņojums nemanot mainījās - gaisā bija jūtamas gaidas. Brūns palūkojās uz sievietēm, tās ātri novāca mielasta atlikumus un ieņēma vietas ap neaizkurto ugunskuru alas priekšā. Pavirši uzmests skatiens grupiņai neļāva uzminēt katras sievietes formālo vietu klanā. Viņas stāvēja, izkārtojušās cita citai blakus atkarībā no sava stāvokļa. Vīri, kas pulcējās otrā pusē, bija ieņēmuši savas vietas saskaņā ar savu stāvokli klana hierarhijā, bet Mogurs nekur nebija redzams.
Brūns, kas atradās pašā priekšā, signalizēja Grodam; tas iznāca vidū un izņēma no sumbra raga kvēlojošu ogli. Šī bija pati svarīgākā no visām oglēm garajā ogļu virknē, kas iesākās ar ugunskuru, kuru aizkūra vecās alas paliekās. Vecā ugunskura turpinājums simbolizēja klana dzīves turpinājumu. Aizdedzināt ugunskuru nozīmēja pieteikt savas tiesības uz alu, apstiprināt to par savu dzīvesvietu.
Uzraudzīt ugunskuru bija cilvēka pienākums, būtisks dzīvošanai aukstajos klimatiskajos apstākļos. Pat dūmiem bija savas labvēlīgās īpašības - to smarža radīja cilvēkos drošības un mājas izjūtu; dūmi no alas ugunskura, plūstot augšup pa sienām līdz augsti izliektajiem griestiem, rodot ceļu ārā cauri spraugām un dodoties līdzi caurvējam uz izeju, paņēma sev līdzi visus neredzamos naidīgos spēkus, attīrīja alu un caurstrāvoja to ar aromātu - cilvēku aromātu.
Uguns aizdedzināšana bija pietiekams rituāls, lai attīrītu alu un pieteiktu uz to savas tiesības, bet reizē ar to bieži tika veikti vēl citi zināmi rituāli, un tie tika uzskatīti gandrīz par alas ceremonijas sastāvdaļu. Viens no tiem iepazīstināja klana ļaužu sargājošos totēmus ar to jaunajām mājām, parasti Mogurs to veica noslēgti, vienīgi vīru lokā. Sievietēm bija ļauts svinēt savā starpā, tas deva iemeslu vīriem baudīt īpašu Izas sagatavotu dzērienu.
Veiksmīgās medības jau bija parādījušas, ka totēmi ir pieņēmuši šo vietu, un svētki apstiprināja klana ļaužu vēlmi padarīt šīs par pastāvīgām mājām, kaut arī cilvēki šad un tad ilgāku laiku būtu projām. Arī totēmiskie gari ceļoja, taču, kamēr klana locekļi nēsāja amuletus, totēmi spēja tiem sekot un ierasties, kad bija vajadzīgi.
Tā kā gari alas iesvētīšanā piedalītos jebkurā gadījumā, pasākumā varēja iekļaut vēl citas ceremonijas, un bieži vien tā arī notika. Visas ceremonijas padarīja neaizmirstamākas saistība ar jaunas mājvietas iedibināšanu, un tās savukārt pastiprināja klana saites ar konkrēto vietu. Lai gan katram ceremonijas veidam bija savs tradicionālais rituāls, kas nekad nemainījās, katrai ceremonijai bija atšķirīgs raksturs atkarībā no tā, kādi rituāli tika izvēlēti.
Mogurs, parasti konsultējoties ar Bruņu, nolēma, kā savienot atsevišķās daļas, lai veidotos kopējās svinības, bet tas notika dabiski - atkarībā no tā, kā vīri jutās. Šoreiz svinībās tiks iekļauta Brouda iesvēte vīra kārtā un vēl otra ceremonija, kurā nosauks dažu bērnu totēmus, jo tas bija jāizdara un viņi vēlējās izpatikt gariem. Laika faktors nebija svarīgs - to varēja darīt, kad vēlējās, - bet, ja klana ļaudis tiktu traucēti vai atrastos briesmās, jau vienkārša ugunskura aizdedzināšana vien nodrošinātu, ka ala pieder viņiem.
Ar svarīgumu, kas piedienēja nopietnajam uzdevumam, Grods nometās ceļos, uzlika kvēlojošo ogli uz sausa posa un sāka pūst. Klans satraukti paliecās uz priekšu un izdvesa kopīgu nopūtu, kad liesmu mēles nolaizīja sausos skalus, izbaudot pirmo jaunā ugunskura liktenīgo garšu. Uguns saņēmās, un pēkšņi, uzrodoties no nekurienes, baismīga figūra stāvēja tik tuvu ugunskuram, ka šķita - rēcošās liesmas iekļauj viņu pašā vidū. Tai bija spilgti sarkana seja, virs kuras atradās dīvains, balts galvaskauss, kas šķita karājamies ugunskurā, šaudīgās enerģijas plīvojošo liesmas mēļu neskarts.
Eila sākumā nebija pamanījusi atbaidošo parādību, bet, to ieraudzījusi, skaļi ievilka gaisu. Meitene juta, kā Iza iedrošinot saspiež tās roku. Viņa sajuta vibrācijas, kuras izraisīja trulā dunoņa, dauzot pret zemi šķēpu kātus, un atsprāga atpakaļ, kad pats jaunākais mednieks izlēca laukumā uguns priekšā, tiklīdz Dorvs ritma kulminācijā ar pirkstiem skaļi uzsita pa lielu bļodas formas koka instrumentu, kas bija atstutēts pret baļķi ar muti uz leju. Brouds pieplaka pie zemes un lūkojās kaut kur tālumā, ar rokām aizsedzis acis no neesošas saules, tad lieliem lēcieniem piesteidzās klāt pārējie mednieki, attēlojot bizona medības. Viņu pantomīmas māksla, kura paaudzēm ilgi tika slīpēta ar žestu un zīmju palīdzību, bija tik izteiksmīga, ka spēcīgie medību pārdzīvojumi atgriezās. Teātris aizrāva pat piecgadīgo svešinieci. Klana sievietes, kas uztvēra katru smalkāko niansi, tika aizvestas karstajos, putekļainajos līdzenumos. Viņas sajuta, kā no dārdošo zvēru kāju dipoņas vibrēja zeme, izgaršoja smacējošos putekļus, izdzīvoja nogalināšanas sajūsmu. Tā bija reta privilēģija, ka viņām atļāva ieskatīties mednieku neaizskaramajā dzīvē.
Brouds uzņēmās dejas vadību jau pašā sākumā. Tās bija viņa medības, un tā bija viņa nakts. Viņš sajuta, kā apkārtējie dzīvo līdzi, sajuta sievietes bailēs trīcam un atbildēja ar vēl dramatiskāku spēli. Brouds bija meistarīgs aktieris un, atrodoties uzmanības centrā, jutās kā savā labākajā lomā. Viņš spēlēja uz skatītāju jūtām, un ekstātiskajai trīcēšanai, kas pārņēma sievietes, kad jaunais mednieks attēloja savu izšķirošo dūrienu, piemita erotiska pieskaņa. Mogurs, vērojot to no otras ugunskura puses, bija tikpat aizrauts: viņš bieži redzēja vīrus sarunājamies par medībām, taču vienīgi šajās nedaudzajās ceremonijās bija spējīgs dalīties pieredzē ar kaut ko tādu, kas atbilda pilnai viņa sajūsmas gammai. "Jauneklis labi spēlē," burvis nodomāja, pārvietojoties uz ugunskura priekšplānu, "viņš ir sava totēma cienīgs. Droši vien viņš ir pelnījis nedaudz padižoties."
Jaunais vīrietis izdarīja savu pēdējo izklupienu un atradās tieši priekšā varenajam burvim, trulajai ritmiskajai kātu klaudzoņai un sajūsminātajiem stakato uzsitieniem pāraugot varenā skanējumā. Vecais burvis un jaunais mednieks stāvēja viens otram pretim. Ari Mogurs prata spēlēt savu lomu. Laika pavēlnieks gaidīja, līdz sajūsma par mednieku deju norimsies un pāraugs gaidās. Viņa neveiklā, uz vienu pusi šķībā auguma siluets, tērpts smagā lāčādā, izgaismojās uz liesmojošā ugunskura fona. Vīra okera sarkano seju aizēnoja paša siluets, liekot viņa auguma līnijām saplūst vienā jucekli ar pārdabiskā dēmona baiso, asimetrisko aci.
Nakts klusumu iztraucēja vienīgi sprakšķošais ugunskurs, maigais, kokos šalcošais vējš un hiēnu tarkšķošā gaudošana tālumā. Brouds smagi elpoja, un viņa acis mirdzēja - daļēji no dejas uzbudinājuma, daļēji no sajūsmas un lepnuma, tomēr vairāk no augošām, satraucošām bailēm.
Brouds zināja, kas sekos tālāk, un, jo ilgāk bija jāgaida, jo vairāk viņš centās apslāpēt drebuļus, kas draudēja pāriet drudzī. Bija pienācis brīdis Moguram iegriezt Brouda ādā totēma zīmi. Viņš nebija sev ļāvis par to domāt, bet nu, kad tas brīdis bija klāt, Brouda bailes bija lielākas par pašām sāpēm. Burvis radīja auru, kas jaunajā vīrietī izraisīja vēl lielākas bailes. Viņš bija uzkāpis uz garu pasaules sliekšņa; tā bija vieta, kurā atradās daudz šausminošākas būtnes par gigantisko bizonu. Lai ari bizoniem bija lieli apmēri un spēks, tie vismaz bija taustāmi, vieliski fiziskās pasaules radījumi, ar kuriem virs varēja saķerties. Bet neredzamie, tomēr daudzkārt spēcīgākie spēki, kas spēja pašai zemei likt drebēt, bija pilnīgi cita matērija. Brouds nebija vienīgais no klātesošajiem, kurš šausmās sastinga, kad tā prātā pēkšņi uzliesmoja domas par nesen pārdzīvoto zemestrīci. Vienīgi svētie vīri, moguri, uzdrošinājās sastapties ar šo nereālo pasauli, un jaunais māņticīgais vīrietis vēlējās, kaut dižākais no visiem mogu- riem pasteigtos un viss jau būtu garām.