It kā atbildot Brouda klusajām lūgšanām, burvis pacēla roku un cieši skatījās uz augošo mēnesi. Tad ar līgani plūstošām kustībām viņš uzsāka kaislīgu lūgšanu. Tomēr Mogura klausītāji nebija hipnotizētais vērojošais klans. Viņa daiļrunība bija vērsta uz ēterisko, lai gan ne mazāk reālo garu pasauli, un viņa kustības bija daiļrunīgas. Izmantojot ikkatru sīkāko stājas viltību, katru žesta niansi, vienrocis vīrs ar savu valodu lika kroplumam nobālēt. Ar savu vienīgo roku viņš bija daudz izteiksmīgāks nekā vairums vīru ar divām. Kad viņš bija beidzis, klana ļaudis zināja, ka viņus apņem sargājošie totēmi un vesels pulks citu nepazīstamu garu, un Brouda trīcēšana pārgāja drudzī.
Tad strauji, tik pēkšņi, ka dažiem pat aizrāvās elpa, burvis izrāva no sava apmetņa ieloces asu akmens nazi un pacēla to augstu virs galvas. Viņš ātri nolaida nazi, mērķējot ar to Broudam krūtis. Ar pilnībā kontrolētu kustību Mogurs apstājās īsi pirms liktenīgā dūriena. Tai vietā ar žigliem vēzieniem viņš iegrieza jaunā vīrieša ādā divas līnijas, abas izliektas vienā virzienā un savienotas vienā punktā; tās atgādināja lielu, izliektu degunradža ragu.
Brouds aizvēra acis, taču nesaviebās, nazim iegriežoties ādā. Asinis izspiedās un sīkās tērcītēs tecēja viņam pār krūtīm. Burvim pie sāniem parādījās Gūvs, turot bļodu ar ziedi, kas pagatavota no attīrītiem bizona taukiem, sajauktiem ar oškoka dezinficējošiem pelniem. Mogurs iezieda melnos taukus brūcē, apturot asins tecēšanu un nodrošinot, lai veidotos melna rēta. ŠI zīme paziņos visiem, kas Broudu ieraudzīs, ka viņš ir vīrs; virs uz visiem laikiem, vīrs, kuru sargā grūti pieveicamā, neprognozējamā Pinkainā Degunradža Gars.
Jaunais virs atgriezās savā vietā, asi izjūtot uz sevi vērsto uzmanību un bezgala priecājoties par to tagad, kad ļaunākais bija aiz muguras. Brouds bija pārliecināts, ka viņa drosme un medību prasme, viņa izteiksmīgais priekšnesums dejojot, bezbailīgā totēma zīmes pieņemšana vēl ilgu laiku būs dzīvu sarunu temats gan vīriem, gan sievām. Viņš nodomāja, ka tas viss varētu kļūt par leģendu, par stāstu, kuru atkārtotu neskaitāmas reizes garās, aukstās ziemās, kad klans spiests pavadīt laiku alā, un to pārstāstītu klanu Sapulcēs. "Ja nebūtu manis, šī ala nebūtu mūsējā," viņš sev teica. "Ja es nebūtu nogalinājis bizonu, mums nebūtu šīs ceremonijas, mēs vēl aizvien meklētu alu." Brouds sāka justies tā, it kā par jauno alu un visu notikumiem bagāto pasākumu būtu jāpateicas tikai viņam.
Eila vēroja rituālu ar bailēm un valdzinājumu, nespējot apslāpēt trīcēšanu, kad baisais, neveiklais vīrs iedūra Broudam un sāka tecēt asinis. Meitene pretojās, kad Iza veda viņu pie biedējošā, lāčādā tērptā burvja, nevarēdama saprast, ko tas ar viņu darīs. Aga ar Onu, sadevušās rokās, un Ika, nesot Borgu, arī tuvojās Moguram. Eila bija priecīga, kad abas sievietes nostājās viņai ar Izu priekšā.
Gūvs tagad turēja cieši pītu grozu, kas bija nokrāsojies sarkans no tām daudzajām reizēm, kad to izmantoja svētā sarkanā okera glabāšanai; tas tika samalts smalkā pulverī un karsēts kopā ar dzīvnieku taukiem, lai pagatavotu ziedi bagātīgās krāsās. Mogurs lūkojās pāri sieviešu galvām, stāvot tām priekšā gaismas strēlē, ko radīja augšā spīdošais mēness. Viņš izdarīja zināmus žestus mēmajā, pieņemtajā valodā, lūdzot garus sanākt ciešāk un aplūkot bērnus, kuru sargājošos totēmus vajadzēja atklāt. Tad, iemērcis pirkstu sarkanajā ziedē, viņš uzzīmēja uz zēna gurna spirāli, kas atgādināja meža cūkas gredzenā sagriezto asti. Klanā izcēlās klusa, nepacietīga murdoņa, ļaudīm žestikulējot un apspriežot totēma piemērotību.
"Meža Kuiļa Gars, zēns Borgs tiek nodots tavā aizsardzībā," vēstīja burvja roku signāli, pār bērna galvu pārslidinot nelielu maisiņu, kas bija piestiprināts pie siksnas.
Ika padevībā nolieca galvu, un no šīs kustības varēja nojaust, ka viņa ir apmierināta. Tas ir stiprs, cienījams gars, un viņa juta, ka tas ir īstais gars viņas dēlam. Sieviete pagāja malā.
Burvis atkal izsauca garus un, pasniedzies sarkanajā grozā, ko turēja Gūvs, uzvilka ar ziedi uz Onas rokas riņķi.
"Pūces Gars," viņa žesti vēstīja, "meitene Ona tiek nodota tavā aizsardzībā." Mogurs aplika bērnam ap kaklu mātes izgatavotu amuletu. Atkal atskanēja klusināta murdoņa, un rokas saviļņojās, runājot par spēcīgo totēmu, kas sargās meiteni. Aga bija laimīga. Viņas meita tiks labi sargāta, un tas nozīmē, ka vīram, kurš viņu izvēlēsies, nedrīkstēs būt vājš totēms. Viņa vienīgi cerēja, ka meitenei nenāksies pārāk grūti iegūt bērnus.
Visi sasprindzinājumā un ieinteresēti padevās uz priekšu, kad Aga pagāja sāņus un Iza noliecās, lai paņemtu uz rokām Eilu. Meitene vairs nebija nobijusies. Tagad, panākusi tuvāk, viņa saprata, ka iespaidīgā figūra ar sarkaniem plankumiem klāto seju nav neviens cits kā Krebs. Viņa acis silti iemirdzējās, uzlūkojot meiteni.
Klanam par pārsteigumu, burvja žesti bija citādi, kad viņš tagad aicināja garus piedalīties rituālā. Tie bija žesti, kādus viņš izmantoja, dodot vārdu jaundzimušam bērnam septiņas dienas pēc tā piedzimšanas. Svešajai meitenei ne vien atklās viņas totēmu, viņa tiks uzņemta klanā! Iemērcis pirkstu ziedē, Mogurs uzvilka līniju no viņas pieres vidus, tās vietas, kur klana cilvēku acīm pārkārušās kaulu maliņas satikās, līdz meitenes mazā deguna galiņam.
- Bērna vārds ir Eila, - viņš teica, lēni un uzmanīgi izrunājot viņas vārdu, lai saprastu gan klana ļaudis, gan gari.
Iza pagriezās, lai uzlūkotu vērojošos cilvēkus. Eilas uzņemšana klanā viņai bija tāds pats pārsteigums kā pārējiem, un meitene sajuta, cik ātri Izai pukst sirds. "Tas tātad nozīmē, ka viņa ir mana meita, mans pirmais bērns," Iza nodomāja. "Tikai māte var turēt bērnu, kad viņam tiek dots vārds un viņš tiek atzīts par klana locekli. Vai ir jau pagājušas septiņas dienas, kopš es viņu atradu? Es neesmu pārliecināta, būs jāpavaicā Krebam, bet domāju, ka ir gan. Viņai jākļūst par manu meitu; kura gan cita tagad var būt viņas māte?"
Klana ļaudis rindā gāja garām Izai, kura turēja rokās piecgadīgo meiteni kā zīdaini; un katrs atkārtoja viņas vārdu dažādās precizitātes pakāpēs. Pēc tam Iza pagriezās atpakaļ un uzlūkoja burvi. Viņš paraudzījās augšup, lai vēlreiz sauktu garus kopā. Klans paļāvīgi gaidīja. Mogurs redzēja ļaužu saspringto uzmanību un izmantoja to savā labā. Ar lēnām, nesteidzīgām kustībām, izvēloties īsto brīdi, lai paildzinātu gaidas, viņš paņēma nedaudz sarkanās ziedes un uzvilka vienu līniju tieši virs vienas no dzīstošajām, žokļu atstātajām pēdām uz Eilas kājas.
Ko tas varētu nozīmēt? Kas tas par totēmu? Vērojošie klana ļaudis bija nesaprašanā. Svētais vīrs vēlreiz iemērca pirkstu sarkanajā ziedē un uzvilka otru līniju virs nākamās kodiena pēdas. Meitene juta, kā Iza sāk trīcēt. Neviens cits nekustējās, nebija dzirdams pat elpas vilciens. Pie trešās līnijas Brūns ar dusmīgu, drūmu skatienu centās piesaistīt Mogura acis, taču burvis izvairījās viņu uzlūkot. Kad bija uzvilkta ceturtā līnija, klans saprata, bet negribēja tam noticēt. Tā galu galā bija nepareizā kāja. Pēc pēdējā žesta Mogurs pagrieza galvu un paskatījās tieši uz Bruņu.