Klana ļaudis atradās alā, pēc vakara maltītes sapulcējušies pie saviem ģimeņu ugunskuriem. Saule bija nogrimusi aiz horizonta, un tās pēdējā atblāzma izcēla tumšo koku lapotņu siluetus, kas čabēja maigajā nakts vēsmā. No ugunskura pie alas ieejas, kas bija aizkurināts, lai aizgaiņātu ļaunos garus, ziņkārīgos plēsoņas un drēgno nakts gaisu, augšup cēlās dūmu skumšķīši un mirgojoši karstuma viļņi, liekot aiz tiem tumstošajiem melnajiem kokiem un krūmājam vibrēt trīsošo liesmu klusinātajā ritmā. Ugunskura gaisma dejoja ar ēnām uz alas raupjās klints sienas. Eila sēdēja akmeņu iekšpusē, kas norobežoja Kreba teritoriju, lūkojoties pāri uz Bruņa mājvietu. Brouds bija uztraukts un izgāza satraukumu pār savu māti un Ogu, izmantojot savas pieaugušā vīrieša priekšrocības. Diena Broudam bija sākusies slikti un kļuva vēl sliktāka. Garās stundas, kas bija pavadītas, dzenoties pakaļ un lavoties klāt medījumam, bija pazaudētas līdz ar viņa neveiksmīgo šāvienu, un sarkanā lapsa, kuras kažoku Brouds bija lielīgi apsolījis Ogai, izgaisa biezoknī, vienīgi izbiedēta no strauji sviestā akmens. Ogas skatieni, kas pauda piedodošu izpratni, aizskāra viņa ievainoto lepnumu vēl vairāk; viņam vajadzēja būt tam, kurš piedotu sievietes neizdošanos, nevis otrādi.
Sievietes, nogurušas pēc dienas rūpēm, steidza pabeigt savus pēdējos darbus; un Ebra, nomocīta no dēla pastāvīgās iejaukšanās, raidīja nemanāmu signālu Brūnam. Vadonis gluži labi manīja jaunā vīrieša pavēlniecisko, paģērošo uzvedību. Tās bija Brouda tiesības, tomēr Brūnam šķita, ka viņš varēja būt iejūtīgāks pret sievietēm.
Nebija vajadzības likt viņām skriet un nest, kad viņas jau tāpat bija tik aizņemtas un nogurušas.
"Broud, liec sievietes mierā! Viņām pietiek darba," Brūns rādīja ar klusu pārmetumu. Tas Broudam bija par daudz, jo īpaši Ogas klātbūtnē un vēl no Bruņa. Uzpūties viņš aizslāja uz Bruņa pavarda teritorijas tālāko malu, netālu no robežakmeniem, un pamanīja Eilu blenžam tieši uz viņu. Tam nebija nozīmes, ka Eila tikpat kā nebija uztvērusi strīda pavedienu, kas norisinājās kaimiņu mājokļa iekšienē; ciktāl tas attiecās uz Broudu, mazā, neglītā okšķere bija redzējusi, ka viņu norāja kā bērnu. Tas bija pēdējais, izšķirošais trieciens viņa vārajam ego. "Viņa nav pat tik daudz audzināta, lai aizgrieztos," puisis nodomāja. "Nu, nav jau vienīgā, kas var neņemt vērā elementāro pieklājību." Visu dienas neveiksmju pārņemts un tīši izaicinot paražas, Brouds raidīja ļaunu skatienu pāri robežai tieši uz meiteni, kuru ienīda.
Krebs nojauta par nelielo stridiņu Bruņa mājoklī, tāpat kā zināja daudz ko par visiem alas cilvēkiem. Gandrīz nepārtraukti gluži kā fona mūzika tas tika filtrēts caur viņa apziņu, taču viss, kas attiecās uz Eilu, saasināja viņa uzmanību. Krebs saprata, ka šāda tieša skatīšanās otra cilvēka mājoklī, pārvarot visas dzīves laikā gūto ieradumu, bija prasījusi no Brouda apzinātu piepūli un bija augstākā mērā ļaunu nolūku vadīta. "Brouda attieksmē pret šo bērnu ir pārāk daudz naida," Krebs nodomāja. "Viņas pašas labā ir pienācis laiks iemācīt meitenei dažas manieres."
- Eila! - Krebs skarbi uzsauca. Viņa pietrūkās kājās no neierastā balss toņa. "Neskatīties uz citiem cilvēkiem!" viņš rādīja. Viņa jutās samulsusi.
- Kāpēc neskatīties? - viņa brīnījās.
- Neskatīties, neblenzt; cilvēkiem nepatīk, - viņš mēģināja paskaidrot, apzinoties, ka Brouds vēroja ar acs kaktiņu, pat nepūloties apslēpt savu ļauno prieku par stipro rājienu, ko meitene bija saņēmusi no Mogura. "Burvis tik un tā izrāda viņai pārāk daudz labvēlības," Brouds domāja. "Ja viņa dzīvotu šeit, es viņai ātri vien parādītu, kā sievietei jāuzvedas."
"Gribu mācīties runāt," Eila pamāja, vēl aizvien samulsusi un mazliet aizvainota.
Krebs gluži labi zināja, kāpēc viņa tā vēroja, bet reiz viņai ir jāsāk mācīties. Varbūt tas mazinās Brouda naidu pret meiteni, ja viņš redzēs, kā viņa tiek norāta par neatlaidīgo skatīšanos.
- Eila, neskatīties! - Krebs pamāja ar bargu skatienu. - Slikti. Eila nerunāt, kad viri runā. Slikti. Eila neskatīties uz cilvēkiem viņu mājokļos. Slikti. Slikti. Saprast?
Krebs runāja skarbi. Viņš gribēja panākt savu mērķi. Viņš pamanīja, ka Brouds atsaucās uz Bruņa aicinājumu, piecēlās un atgriezās pie sava ugunskura acim redzami labākā garastāvoklī.
Eila jutās satriekta. Krebs nekad vēl nebija bijis skarbs pret viņu. Meitene bija domājusi: viņam patīk, ka tā mācās viņu valodu; nu viņš teica, ka viņa ir slikta meitene, tāpēc ka vēro cilvēkus un cenšas iemācīties vairāk. Apjukumā un aizvainojumā asaras sakāpa meitenei acis un plūda pāri vaigiem.
- Iza! - Krebs satraucies sauca. - Nāc šurp! Kaut kas nav kārtībā ar Eilas acīm. - Klana ļaužu acis kļuva mitras vienīgi tad, kad tajās kaut kas iebira vai ja tie saaukstējās, vai cieta no kādas acu slimības. Viņš nekad nebija redzējis, ka acis pieplūstu ar asarām aiz bēdām. Iza skriešus piesteidzās klāt.
- Paraugies! Viņai asaro acis. Varbūt viņai acī iekrita dzirkstele. Labāk apskati tās! - viņš uzstāja.
Iza ari bija satraukusies. Pacēlusi Eilas acu plakstiņus, viņa rūpīgi ielūkojās bērna acis. - Acs sāp? - viņa vaicāja. Zāļu sieva nemanīja nekādas iekaisuma pazīmes. Nekas neliecināja, ka ar acīm kaut kas nebūtu kārtībā, tās vienkārši asaroja.
- Nē, nesāp, - Eila nošņaukājās. Meitene nevarēja saprast abu satraukumu par viņas acīm, tas ļāva tai nojaust, ka tie rūpējās par viņu, kaut ari Krebs bija teicis, ka viņa ir slikta. - Kāpēc Krebs dusmīgs, Iza? - viņa šņukstēja.
- Jāmācās, Eila, - Iza paskaidroja, nopietni skatoties uz meiteni. - Nav pieklājīgi blenzt. Nav pieklājīgi skatīties uz cita vīra ugunskuru, skatīties, ko citi runā pie ugunskura. Eilai jāmācās: kad virs runā, sieviete skatās zemē, lūk, tā! - Iza parādīja. - Kad virs runā, sieviete neko neprasa. Tikai mazuļi blenž. Bebuki. Eila liela. Liek cilvēkiem dusmoties uz Eilu.
- Krebs dusmīgs? Nerūpējas par mani? - viņa vaicāja, atkal izplūstot asarās.
Iza vēl aizvien nesaprata, kāpēc asaro meitenes acis, tomēr viņa nojauta meitenes apjukumu.
- Krebs uztraucas par Eilu. Iza arī. Krebs māca Eilu. Vairāk mācīties nekā runāt. Jāmācās, kā klanā pieņemts, - sieviete teica, apņemot meiteni ar rokām. Viņa maigi turēja Eilisu, kamēr tā izraudāja savu aizvainojumu, tad izslaucīja meitenes slapjās, uztūkušās acis ar mīkstu ādiņu un atkal ielūkojās tajās, lai pārliecinātos, ka ar tām viss ir kārtībā.
- Kas kaiš viņas acīm? - Krebs vaicāja. - Vai viņa ir slima?
- Eila domāja, ka viņa tev nepatīk. Meitene domāja, ka tu esi dusmīgs uz viņu. Tas būs padarījis viņu slimu. Varbūt tādas gaišas acis kā viņai ir vājas, taču es neko sliktu nevaru atrast, un Eila saka, ka tās nesāp. Es domāju, ka viņas acis asaroja no bēdām, Kreb, - Iza paskaidroja.
- No bēdām? Eila bija bēdīga, jo domāja, ka man viņa nepatīk, un tas padarīja viņu slimu? Lika acīm asarot?
Pārsteigtais virs nespēja dzirdētajam noticēt, un viņu pārņēma dalītas jūtas. Vai viņa bija slimīga? Izskatījās vesela, bet neviens nekad nekļuva slims no domām, ka citiem nepatīk. Neviens, izņemot Izu, nekad nebija par viņu tādā veidā uztraucies. Ļaudis baidījās no viņa, pielūdza viņu, cienīja viņu, bet neviens nekad tik ļoti nebija vēlējies viņam tā patikt, ka asaroja acis. "Varbūt Izai ir taisnība, varbūt viņas acis ir vājas, bet redze - laba. Kaut kā man meitenei jāliek saprast, ka mācīšanās pieklājīgi uzvesties viņai nāks par labu. Ja Eila neapgūs klana ieradumus, Brūns viņu izraidīs. Tas vēl ir viņa spēkos. Bet tas nenozīmē, ka man viņa nepatīk. Man viņa tiešām patīk," viņš sev atzinās, "lai cik dīvaina viņa būtu, man viņa ļoti patīk." Eila šļūcošā gaitā pienāca pie kroplā vīra, satraukti lūkojoties lejup uz savām kājām. Viņa stāvēja tā priekšā, tad palūkojās augšup ar skumjām, apaļām acīm, vēl aizvien slapjām no asarām.