"Es vairs neskatos," viņa žestikulēja. "Krebs nav dusmīgs?"
"Nē," viņš rādīja. "Es neesmu dusmīgs, Eila. Bet tu tagad piederi pie klana, tu piederi man. Tev jāmācās valoda, bet tev jāmācās arī klana paradumi. Saproti?"
"Es piederu Krebam? Krebs uztraucas par mani?" viņa vaicāja.
"Jā, tu man patīc, Eila."
Meitene plati pasmaidīja, pastiepās un apkampa viņu, tad ietrausās greizā, kroplā vīra klēpī un pieglaudās tam.
Krebam vienmēr bija patikuši bērni. Savā mogura lomā viņam reti gadījās nosaukt bērna totēmu, kuru bērna māte tūdaļ nepazītu kā īsto. Klans piedēvēja šo Mogura prasmi viņa burvja spēkam, taču viņa īstās spējas slēpās tā novērošanas mākā. Viņš pazina bērnus jau no tā brīža, kad viņi piedzima, un bieži redzēja sievietes un vīriešus auklējam un mierinām tos. Bet kroplais vīrs nekad nebija baudījis prieku, kādu sniedza bērna auklēšana paša rokās.
Mazā meitene, nogurusi no pārdzīvojumiem, bija aizmigusi. Kopā ar atbaidošo burvi viņa jutās drošībā. Viņas sirdī tas bija aizstājis kādu viru, kuru viņa vairs neatcerējās, ja nu vienīgi kādā zemapziņas stūrītī. Krebam tā lūkojoties uz savādās meitenes mierīgo, uzticības pilno sejiņu savā klēpi, viņš juta dvēselē atplaukstam dziļu mīlestību uz bērnu. Viņš to nebūtu milējis vairāk, ja meitene būtu paša bērns.
- Iza, - virs klusi pasauca. Sieviete paņēma no Kreba guļošo bērnu, bet pirms tam viņš uz mirkli pieglauda to sev klāt.
- Viņas slimība viņu ir nogurdinājusi, - viņš teica, kad sieviete bija meiteni apguldījusi. - Raugies, lai viņa rītdien atpūšas, un labāk pārbaudi viņas acis no rīta vēlreiz.
- Jā, Kreb, - viņa pamāja. Iza mīlēja savu kroplo ciltsbrāli; viņa labāk par visiem pazina tā maigo dvēseli, kas mita zem drūmās ārienes. Viņa jutās laimīga, ka virs bija atradis kādu, ko mīlēt, kādu, kas mīlēja arī viņu, un tas nostiprināja viņas jūtas pret meiteni.
Sieviete neatcerējās sevi esam tik laimīgu, kopš pati bija maza meitene. Vienīgi pastāvīgi klātesošās bailes, ka viņas nēsātais bērns varētu būt zēns, sabojāja viņas prieku. Viņai piedzimušo dēlu vajadzēs audzināt par mednieku. Iza bija Bruņa ciltsmāsa; viņu māte bija bijusi vadoņa sieva pirms Bruņa. Ja kaut kas notiktu ar Broudu vai ari ja viņa sievietei nepiedzimtu vīriešu kārtas bērns, klana vadoņa loma pienāktos Izas dēlam, ja viņai tāds piedzimtu. Brūns būtu spiests atdot viņu kopā ar bērnu vienam no medniekiem vai pieņemt pie sevis. Katru dienu viņa lūdza savam totēmam, lai padara viņas nedzimušo bērnu par meiteni, taču no nemiera atbrīvoties nespēja.
Vasarai turpinoties, ar Kreba maigo pacietību un savu dedzīgo gribēšanu Eila sāka saprast ne vien valodu, bet ari apkārtējo cilvēku tradīcijas. Acu novēršana, lai dāvātu klana ļaudīm vienīgo iespējamo privāto dzīvi, bija tikai viena no daudzajām grūti apgūstamajām mācībām. Daudz sarežģītāk bija iemācīties savaldīt savu iedzimto ziņkāri un straujo entuziasmu, lai pielāgotos ierastajai sieviešu paklausībai.
Ari Krebs ar Izu mācījās. Kad Eila savilka seju kādā īpašā grimasē, atvelkot atpakaļ lūpas un parādot zobus, bieži vien to visu pavadot ar īpatnēji izdvestām skaņām, viņi atklāja, ka tas nozīmē nevis naidu, bet gan prieku. Viņi nekad pilnībā nespēja pārvarēt satraukumu par meitenes savādo acu vājumu, kas lika tām asarot, kad viņa bija bēdīga. Iza nosprieda, ka šis vājums ir raksturīgs gaišas krāsas acīm, un prātoja, vai šī īpašība ir normāla parādība Citiem, varbūt asaro vienīgi Eilas acis. Lai būtu droša, Iza apslacīja viņas acis ar dzidru šķidrumu no zilgani balta auga, kas bija atrodams dziļi ēnainos mežos. Līķveidlgais augs barojās no pūstošiem kokiem un augu masas, tāpēc tam nebija hlorofila un tā vaskam līdzīgā virsma pieskaroties kļuva melna. Taču Iza nezināja labāku līdzekli sūrstošām un iekaisušām acīm kā šo vēso šķidrumu, kas sūcās no pārlauztā kāta, un lietoja zāles vienmēr, kad bērns ieraudājās.
Viņa neraudāja bieži. Lai gan asaras ātri saskrēja viņai acīs, Eila ļoti centās tās apslāpēt. Tās ne vien satrauca tos divus cilvēkus, kurus viņa mīlēja, bet pārējiem klana ļaudīm liecināja par viņas atšķirību, un Eila vēlējās iederēties un būt pieņemtai. Klana ļaudis mācījās viņu atzīt, tomēr vēl bija piesardzīgi un aizdomīgi pret meitenes īpatnībām.
Arī Eila iepazina un mācījās pieņemt klanu. Lai gan viņa izraisīja vīros ziņkāri, bija zem viņu goda izrādīt pārmēru lielu interesi par sieviešu kārtas bērnu, lai cik neparasts tas būtu, un meitene ignorēja viņus tāpat, kā tie ignorēja viņu. Brūns izrādīja vairāk intereses nekā pārējie, taču viņš meiteni biedēja. Viņš bija stingrs un atšķirībā no Kreba nebija atvērts draudzības apliecinājumiem. Viņa nevarēja zināt, ka pārējiem klana ļaudīm Mogurs šķita daudz svešāks un nepieejamāks par Bruņu, un viņus izbrīnīja tuvība, kas izveidojās starp pielūdzamo burvi un savādo mazo meiteni. Viens viņai nepatika īpaši - tas bija jaunais cilvēks, kas dzīvoja ar Bruņu pie viena ugunskura. Brouds vienmēr izskatījās ļauns, uzlūkojot meiteni.
Ar sievietēm Eila iepazinās vispirms. Kopā ar tām viņa pavadīja vairāk laika. Izņemot reizes, kad atradās Kreba pavarda teritorijā vai kad zāļu sieva paņēma viņu sev līdzi, dodoties lasīt augus, kurus izmantoja vienīgi savām īpašajām vajadzībām, meitene un Iza parasti uzturējās kopā ar klana sievietēm. Sākumā Eila tikai sekoja Izai un vēroja, kā sievietes novilka dzīvniekiem ādas, sālīja tās, stiepa spirālveidīgi izgrieztas siksnas no viena ādas gabala, pina grozus, paklājus vai tiklus, greba bļodas no baļķiem, vāca savvaļas augus, taisīja ēdienu, sagatavoja gaļu un augus ziemai un atsaucās jebkura vīrieša vēlmēm, kurš aicināja veikt kādu pakalpojumu. Un, redzot meitenes vēlēšanos mācīties, viņas ne tikvien palīdzēja tai apgūt valodu, bet arī sāka mācīt visas noderīgās iemaņas.
Eila nebija tik spēcīga kā klana sievietes vai bērni - viņas smalkais stāvs nespētu balstīt klana ļaužu smagnējo, spēcīgo muskulatūru -, taču viņa bija pārsteidzoši veikla un lokana. Smagie darbi viņai bija par grūtu, bet kā bērnam viņai labi veicās grozu pīšana vai vienāda platuma jostu izgriešana. Viņai drīz vien izveidojās siltas attiecības ar Iku, kura savas draudzīgās dabas dēļ ātri visiem iepatikās. Redzot, ka meitenei interesē mazulis, sieviete ļāva Eilai nēsāt Borgu. Ovra bija atturīgāka, taču viņa un Uka bija sevišķi laipnas pret meiteni. Bēdas par jaunā vīrieša zaudējumu, sabrūkot alai, ļāva mātei un meitai ar līdzjūtību izturēties pret meiteni, kas bija zaudējusi savu ģimeni. Taču Eilai nebija rotaļu biedreņu.
Viņas pirmais draudzības uzplaiksnījums ar Ogu drīz pēc ceremonijas atsala. Eila un Brouds vilka Ogu katrs uz savu pusi. Ar jaunatnācēju, lai gan jaunāku, Oga varētu dalīties savos meitenes pārdzīvojumos, un viņa juta līdzi mazajai bārenei, jo pašai bija tāds pats liktenis, bet Brouda jūtas pret viņu bija nepārprotamas. Oga negribīgi nolēma izvairīties no Eilas aiz cieņas pret vīrieti, kuru cerēja apprecēt. Viņas sarunājās reti, izņemot tās reizes, kad strādāja kopā, un pēc tam, kad Eilas draudzības piedāvājumi vairākas reizes tika noraidīti, meitene novērsās un vairs necentās Ogai tuvināties.