Eilai nepatika spēlēties ar Vornu. Lai gan zēns bija gadu jaunāks, viņa spēle parasti izpaudās, izsakot meitenei pavēles, apzināti atdarinot pieaugušo vīriešu izturēšanos pret sievietēm, kas Eilai vēl bija grūti pieņemams. Kad viņa pretojās, tas izraisīja pret meiteni gan vīriešu, gan sieviešu dumas, jo sevišķi no Agas, Vorna mātes, puses. Viņa lepojās, ka dēls mācās izturēties "kā īsts vīrs", un tikpat labi kā visi redzēja, kā Brouds nicina Eilu. Kādu dienu Brouds kļūs par vadoni, un, ja viņas dēls turpinās baudīt tā labvēlību, Vornu, iespējams, izvēlēsies par otro galveno pēc Brouda. Aga izmantoja jebkuru iespēju, lai palielinātu sava dēla ietekmi, līdz pat meitenes kritizēšanai, kad tuvumā atradās Brouds. Ja sieviete ievēroja, ka Eila un Vorns bija kopā un tuvumā bija Brouds, viņa ātri pasauca dēlu projām.
Eilas spējas sazināties ātri attīstījās, it īpaši ar sieviešu palidzību. Tomēr vienu konkrētu simbolu viņa iemācījās vienīgi savu novērošanas spēju dēļ. Meitene vēl aizvien pētīja cilvēku izturēšanos - viņa nebija iemācījusies norobežoties no apkārtējiem -, tomēr darīja to neuzkritošāk.
Kādu pēcpusdienu Eila vēroja Iku spēlējamies ar Borgu. Ika rādija dēlam kādu žestu un atkārtoja to vairākas reizes. Kad šķita, ka mazuļa nekoordinētās kustības atdarina šo žestu, viņa pievērsa pārējo sieviešu uzmanību un uzslavēja dēlu. Vēlāk Eila pamanīja, kā Vorns pieskrien pie Agas un sveicina māti ar tādu pašu žestu. Pat Ovra izdarīja šādu kustību, uzsākot sarunu ar Uku.
Tovakar viņa kautrīgi tuvojās Izai, un, kad sieviete pacēla acis, Eila parādīja redzēto žestu. Izas acis plati iepletās.
- Kreb, - viņa teica, - kad tu viņai iemācīji mani saukt par māti?
- Es neesmu to viņai mācījis, Iza, - Krebs atbildēja. - Viņa būs iemācījusies pati.
Iza pagriezās pret meiteni. - Vai tu pati to iemācījies? - viņa vaicāja.
"Jā, māt," Eila žestikulēja, atkal atkārtojot simbolu. Viņa nebija īsti pārliecināta, ko šis roku simbols nozīmē, bet nojauta. Meitene zināja, ka bērni to lieto, uzrunājot sievietes, kas par viņiem rūpējas. Lai gan prāts bija nobloķējis viņas atmiņas par pašas māti, sirds nebija aizmirsusi. Iza aizstāja sievieti, kuru Eila bija mīlējusi un pazaudējusi.
Sieviete, kas tik ilgi bija dzīvojusi bez bērniem, pārdzīvoja jūtu uzplūdus. - Mana meita, - Iza spontāni apkampa meiteni, ko darīja ļoti reti. - Mans bērns. Es zināju no paša sākuma, ka viņa ir mana meita, Kreb. Vai es tev neteicu? Viņa man ir dāvāta; gari viņu bija paredzējuši man, esmu par to pārliecināta.
Krebs neiebilda. Varbūt Izai bija taisnība.
Pēc tā vakara bērna murgi mazinājās, lai gan laiku pa laikam tie arvien vēl tam rādījās. Divus sapņus meitene redzēja visbiežāk. Vienā viņa slēpās mazā, saspiestā alā, cenšoties izvairīties no milzīga zvēra asajiem nagiem. Otrs bija neskaidrāks un satraucošāks. Likās, ka zeme pārvietojas, atskanēja dobja ripojošu akmeņu dunoņa, un radās bezgala sāpīga zaudējuma izjūta. Viņa pamodās, kliedzot savā citiem svešajā valodā, kuru lietoja aizvien retāk un retāk, un piekļāvās Izai. Kad meitene sākumā pie viņiem ieradās, tā aizrāvās un runāja savā valodā, pati reizēm pat neapzinādamās, bet, iemācījusies saprast klana saziņas žestus, savu valodu lietoja vairs vienīgi sapņos. Pēc kāda laika tā pazuda ari no sapņiem, taču Eila vienmēr pamodās ar pamestības izjūtu - viņu vajāja murgi par brūkošu zemi.
īsā, karstā vasara pagāja, un rudens rītu vieglās salnas piešķīra gaisam dzestrumu un krāšņus spilgti sarkanus un dzintara krāsas triepienus zaļajam mežam. Īslaicīgais sniegs, kuru aizskaloja pamatīgie sezonas lieti, notraucot zariem to krāsainos tērpus, vēstīja par tuvojošos aukstumu. Vēlāk, kad pie kailo koku un krūmu zariem vairs turējās vien dažas spītīgas lapas, īsa spožas saules starpspēle bija pēdējais karstās vasaras atgādinājums, pirms skarbie vēji un svelošais aukstums pārtrauca lielāko daļu āra darbu.
Klana ļaudis uzturējās ārā, izbaudot sauli. Plašajā laukumā alas priekšā sievietes vētīja graudus, kas bija ievākti lejā stepē. Strauja vēja brāzma pakampa un pacēla augšup bagātīgu sauso lapu klājumu, piešķirot dzīvei līdzību ar vasaras pilnbrieda virpuļojošajiem pierādījumiem.
Izmantojot vēja brāzmas, sievietes rauša ārā graudus no platiem, sekliem groziem, ļaujot vējam aizpūst pelavas, pirms tas satvēra smagākos graudus.
Iza bija pārliekusies pāri Eilai, viņas rokas - pārliktas meitenes rokām, kas turēja grozu, rādot, kā pasviest graudus augstu gaisā, lai tos neizbārstītu kopā ar pelavām un salmu gabaliņiem.
Eila sajuta pie muguras Izas cieto, izspīlēto vēderu, arī spēcīgās kontrakcijas, kas sievietei pēkšņi lika pierimt. Nedaudz vēlāk Iza pameta sieviešu grupiņu un iegāja alā, tai sekoja Ebra un Uka. Meitene pameta saprotošu skatienu uz viru pulciņu, kas pārtrauca sarunu un ar acim sekoja sievietei, gaidot, ka tie pārmetis trim sievietēm aiziešanu, lai gan vēl bija daudz darāmā. Tomēr viri bija neizprotami pielaidīgi. Eila nolēma riskēt un sekoja sievietēm.
Iza gulēja alā uz savas guļamādas, Ebra un Uka tai pie sāniem abās pusēs. "Kāpēc Iza dienas vidū guļ?" Eila prātoja. "Vai viņa ir saslimusi?" Iza redzēja meitenes norūpējušos skatienu un iedrošinoši pamāja, tomēr tas nemazināja Eilas satraukumu. Tas vēl vairāk pieauga, kad meitene ieraudzīja savas audžumātes saspringto sejas izteiksmi, sākoties nākamajām kontrakcijām.
Ebra un Uka sarunājās ar Izu par ikdienišķām lietām, par sagatavotajiem pārtikas krājumiem, par laika izmaiņām. Tomēr Eila bija pietiekami daudz iemācījusies, lai no sieviešu sejas izteiksmēm un stājas uztvertu viņu satraukumu. Kaut kas nebija kārtībā, meitene bija pārliecināta. Eila nolēma, ka nekas nepiespiedis viņu pamest Izu, iekams neatklāsies, kas te notiek, un apsēdās netālu no sievietes kājām, lai gaidītu.
Uz vakarpusi pienāca Ika ar Borgu uz gurna, pēc tam Aga atnesa savu meitu Onu, un abas sievietes, zīdot bērnus, ciemojās un sniedza
Izai savu morālo atbalstu. Ovra un Oga, ziņkārīgas un ļoti norūpējušās, bija sastājušās ap Izas guļvietu. Lai gan Ūkas meita vēl nebija izgājusi pie vira, viņa bija sieviete, un Ovra zināja, ka nu jau viņa spēs radīt jaunu dzīvību. Oga drīz kļūs sieviete, un viņas abas ar lielu interesi skatījās procesā, kuru pārdzīvoja Iza.
Vorns, pamanījis, ka Aba aiziet un apsēžas blakus savai meitai, gribēja noskaidrot, kāpēc visas sievietes atradās pie Mogura ugunskura. Viņš devās turp un mēģināja ietrausties Agai klēpī blakus savai ciltsmāsai, lai redzētu, kas notiek, taču Ona vēl aizvien zīdīja mazuli, tāpēc zēnu pacēla un paņēma klēpī vecā sieviete. Neko īpašu viņš neieraudzīja, vienīgi guļošo zāļu sievu, tāpēc devās atkal projām.
Nedaudz vēlāk sievietes sāka izklīst, lai gatavotu vakariņas. Uka palika pie Izas, lai gan Ebra un Oga neuzkrītoši turpināja vērot Izu, kamēr gatavoja vakariņas. Ebra pasniedza ēdienu Krebam un Brūnam, pēc tam atnesa to arī Ūkai, Izai un Eilai. Ovra gatavoja mātes vīram, taču, kad Grods devās pie Bruņa pavarda, lai pievienotos vadonim un Krebam, ātri atgriezās kopā ar Ogu. Viņas neko negribēja palaist garām un apsēdās blakus Eilai, kas nebija izkustējusies no vietas.
Iza iemalkoja vien nedaudz tējas, ari Eila nebija izsalkusi. Viņa bakstīja ēdienu, bet pakrūtē bija it kā savilcies kamols, un meitene nespēja ēst. Kas Izai kaiš? Kāpēc viņa neceļas augšā, lai pagatavotu Krebam vakara maltīti? Kāpēc Kreba nav šeit, lai lūgtu gariem viņai palīdzēt? Kāpēc viņš ar visiem vīriem uzturas pie Bruņa pavarda?
Iza saspringa aizvien vairāk. Ik pēc dažiem mirkļiem viņa vairākas reizes strauji ievilka elpu, pēc tam, turot abu sieviešu rokas, spēcīgi izelpoja. Ikviens klana loceklis, naktij turpinoties, nezaudēja modrību. Vīri stāvēja sadrūzmējušies ap vadoņa ugunskuru, acīm redzami iegrimuši dziļās pārrunās. Tomēr ik pa laikam slepus pamestie skatieni nodeva to patiesās intereses. Sievietes periodiski piegāja pie Izas, pārbaudot, cik tālu viņa ir tikusi, tikai reizēm tās uzkavējās ilgāk. Viņas visas nepacietībā gaidīja, uzmundrinot savu zāļu sievu, kamēr tā pārdzīvoja dzemdību sāpes.