Bija jau krietni pāri pusnaktij. Pēkšņi uzvirmoja rosība. Ebra izklāja ādu, tikmēr Uka palīdzēja Izai ieņemt tupus stāvokli. Zāļu sieva smagi elpoja, spēcīgu spazmu pārņemta, un ik pa brīdim no sāpēm iekliedzās. Eila trīcēja, sēžot starp Ovru un Ogu, kuras vaidēja un saspringa, dzīvojot līdzi Izai. Sieviete dziļi ieelpoja, un pēc gara grūdiena, viņai sasprindzinot muskuļus un griežot zobus, līdz ar izplūstošo ūdeni parādījās mazuļa pakausis. Pēc vēl vienas ārkārtīgas piepūles parādījās bērna galviņa. Turpmākais jau veicās vieglāk, un Iza dzemdēja sīka bērniņa slapju, sačokurojušos ķermenīti.
Pēdējais grūdiens izsvieda asiņainu audu masu. Iza atkal apgūlās, pārguruši no dzemdību sāpēm, tikmēr Ebra paņēma mazuli, izvilka ar pirkstu no tā mutes gļotu pikuci un uzlika jaundzimušo Izai uz vēdera. Kad Ebra iebelza bērnam pa pēdiņām, mazuļa mutīte atvērās un skaļš kliedziens liecināja par Izas bērna pirmo elpas vilcienu. Ebra aptina nabas saitei sarkani nokrāsojušos strēmelīti, nokoda to daļu, kura vēl bija savienota ar placentas masu, un pacēla mazuli, lai Iza varētu to apskatīt. Tad viņa piecēlās un devās atpakaļ pie sava pavarda, lai pastāstītu vīram par zāļu sievas veiksmīgajām dzemdībām un par bērna dzimumu. Sieviete sēdēja Bruņa priekšā, noliekusi galvu, un palūkojās augšup, kad vīrs papliķēja pa tās plecu.
= 8 =
- Man žēl teikt, - Ebra sacīja, rādot pieņemto nožēlas žestu, - Izai ir meita.
Tomēr šī ziņa netika uztverta ar nožēlu. Brūns jutās atvieglots, lai gan to nekad neatzītu. Burvja priekšlikums gādāt par mazuli, jo īpaši tagad, kad Eila bija pievienojusies klanam, izrādījās labs, un vadonis nevēlējās to mainīt. Mogura darbs, mācot jaunpienācēju, bija apsveicams, daudz labāks, nekā viņš bija gaidījis. Eila mācījās sazināties un uzvesties atbilstoši klana tradīcijām. Krebs jutās ne vien atvieglots, viņš bija pat vairāk nekā priecīgs. Tagad, vecumā, pirmo reizi dzīvē viņš iepazina sirsnīgas un mīlošas ģimenes jaukumus, un Izai piedzimusi meitenīte nodrošināja, ka šī ģimene paliks kopā.
Pirmo reizi, kopš viņi bija ievākušies jaunajā alā, Iza varēja bez satraukuma uzelpot. Sieviete bija laimīga, ka viņas vecumā dzemdības bija noritējušas tik veiksmīgi. Viņai bija nācies rūpēties par daudzām sievām, kurām bija klājies daudz grūtāk nekā pašai. Vairākas bija tuvu nāvei, dažas nomira, arī diezgan daudz bērnu nomira. Viņai šķita, ka mazuļu galvas vienkārši bija par lielu sievietes vagīnai. Izas uztraukums par pašām dzemdībām nebija ne tuvu tik liels, kā tās satraukums par bērna dzimumu. Tāda nedrošība attiecībā uz nākotni klana ļaudīm bija gandrīz neizturama.
Iza gulēja uz zvērādas un atpūtās. Uka ievīstīja mazuli mīkstā truš- ādā un ielika to mātei rokās. Eila nebija pakustējusies. Viņa lūkojās uz Izu ar ziņkāres un ilgu pilnām acīm; sieviete ieraudzīja meiteni un pamāja. - Nāc šurp, Eila! Vai tu gribi apskatīt mazuli?
Eila kautrīgi tuvojās. "Jā," viņa pamāja. Iza pavilka nost sedziņu, lai meitene varētu aplūkot bērnu. Sīciņo Izas kopiju apspīdēja gaisma, kas krita pār bērna galviņas brūnajām pūkām, un varēja nojaust, ka drīz vien tās izaugs par bieziem matiem; bija labi redzams ari kaulainais pakauša mezgls aizmugurē. Mazuļa galviņa izskatījās apaļāka nekā pieaugušajiem, tomēr garena, un tās piere no neizteiksmīgi veidotajiem uzaču lokiem atvirzījās slīpi uz aizmuguri. Eila pastiepa roku un pieskārās jaundzimušā maigajam vaidziņam, mazulis instinktīvi pagriezās uz pieskāriena pusi un izdeva tikko manāmas skaņas it kā zīžot.
- Viņa ir skaista, - Eila pamāja ar roku. Meitenes acis bija pilnas liega pārsteiguma par redzēto brīnumu. - Vai tā mēģina runāt, Iza? - viņa vaicāja, mazulim pavicinot gaisā mazās, sažņaugtās dūrītes.
- Vēl ne, bet drīz to darīs, un tev būs jāpalīdz viņu mācīt, - Iza atbildēja.
- Ai, es palīdzēšu! Es mācīšu viņu runāt. Tāpat kā tu un Krebs mācījāt mani.
- Es zinu, ka tu palīdzēsi, Eila, - jaunā māte teica, atkal apsedzot bērniņu.
Meitene kā sargājot stāvēja cieši blakus Izai, kamēr viņa gulēja.
Ebra bija ievīstījusi pēcdzemdību audus ādā, kuru pirms tam bija noklājusi zemē, un iesviedusi tumšā stūri, līdz Iza varēs to paņemt un ierakt zemē tādā vietā, par kuru zināja viņa vien. Ja bērns būtu piedzimis nedzīvs, tas tiktu aprakts kopā ar audiem un neviens nekad vairs dzemdības nepieminētu; arī māte atklāti neizrādītu savas bēdas, tomēr nemanāms saudzīgums un līdzjūtība kādu laiku turpinātos.
Ja bērns būtu piedzimis dzīvs, bet kropls vai arī ja klana vadonis nolemtu, ka jaundzimušais kaut kāda iemesla dēļ nav pieņemams, mātes uzdevums būtu vēl nepatīkamāks. Tad viņai liktu aiznest bērnu projām un aprakt to vai arī pamest vienu un neaizsargātu plēsīgajiem zvēriem. Reti bija gadījumi, kad kroplam bērnam atļāva dzīvot; ja tā bija meitene, tad tas nenotika gandrīz nekad. Ja bērns bija vīriešu dzimuma, jo sevišķi pirmdzimtais, un ja sievietes vīrs bērnu gribēja, tad pēc vadoņa piekrišanas viņam atļāva palikt ar māti pirmās septiņas dzīves dienas, kā pārbaudot tā spējas izdzīvot. Katram bērnam, kas pēc septiņām dienām vēl bija dzīvs, pēc klana tradīcijas, kurai bija likuma spēks, vajadzēja dot vārdu, un tas bija jāuzņem klanā.
Kreba dzīves pirmās dienas bija karājušās tieši tādā diedziņā. Viņa māte tik tikko izdzīvoja dzemdībās. Viņas vīrs arī bija vadonis, un lēmums par to, vai jaundzimušajam puikam ļaut dzīvot, bija atkarīgs vienīgi no viņa. Taču lēmums tika pieņemts vairāk sievietes nekā mazuļa dēļ, kura deformētā galva un nekustīgie locekļi jau sākumā liecināja par dzemdībās iegūtu traumu. Viņa bija pārāk vārga, zaudējusi pārāk daudz asiņu un atradās par mata tiesu no nāves. Vīrs nevarēja prasīt, lai sieviete pati atbrīvotos no bērna; viņa bija par vāju, lai spētu to izdarīt. Ja to nevarēja paveikt māte vai arī ja viņa nomira, šis uzdevums bija jāveic zāļu sievai, taču klana zāļu sieva bija Kreba māte. la viņš palika pie mātes, lai gan neviens necerēja, ka zēns izdzīvos.
Mātei bija grūtības ar pienu. Kad bērns, par spīti visiem šķēršļiem, pieķērās dzīvei, kāda cita bērnu barojoša sieviete apžēlojās par nabaga mazuli un piedāvāja tam dzīvībai tik svarīgo pirmo pienu. Šādos smagos apstākļos sākās Mogura, vissvētākā no visiem svētajiem, visu klanu meistarīgākā un stiprākā burvja dzīve.
Tagad kroplais vīrs un tā brālis tuvojās Izai un mazulim. Saņēmusi pavēlošu zīmi no Bruņa, Eila steidzīgi piecēlās un pagāja nost, taču ar acu kaktiņu no attāluma vēroja. Iza piecēlās sēdus, attina savu mazuli un pacēla to pret Bruņu, uzmanoties, lai neskatītos uz vīriešiem. Abi vīri aplūkoja mazuli, kurš skaļi brēca, atrauts no mātes siltā sāna un alas aukstā gaisa apņemts. Vīri bija tikpat uzmanīgi un neskatījās uz Izu.
- Bērns ir normāls, - Bruņa žests nopietni pauda. - Tas var palikt ar māti. Ja meitene izdzīvos līdz noteiktajai dienai, viņa tiks pieņemta.
Īstenībā Iza nebaidījās, ka Brūns varētu noraidīt viņas bērnu, taču tik un tā viņa jutās atvieglota, dzirdot vadoņa formālo paziņojumu. Palika vēl viens - pēdējais satraukuma iemesls. Viņa cerēja, ka meita nebūs nelaimīga par to, ka mātei nebija vīra. "Galu galā," Iza prātoja, "tobrīd, kad biju pārliecināta, ka esmu cerībās, viņš bija dzīvs, un Krebs jau bija kā vīrs, vismaz viņš par mums rūpējās." Iza aizgainīja šo domu.