Nākamās septiņas dienas Izai vajadzēs pavadīt izolēti, uzturoties Kreba pavarda robežās, izņemot tās dažas reizes, lai apmierinātu savas vajadzības un apraktu placentu. Neviens no klana ļaudīm oficiāli neatzina Izas bērnu, kamēr viņa atradās izolācijā, vienīgi pašu pavarda ļaudis, un citas sievietes viņiem pienesa barību, tā ka Iza varēja atpūsties. Bija atļauti īsi apciemojumi un neoficiāla mazuļa aplūkošana. Tās septiņas dienas, kamēr viņai beigsies asiņošana, Iza būs nolemta sava veida sievietes izstumšanai. Viņa drīkstēs satikties vienīgi ar sievietēm, līdzīgi kā mēnešreižu laikā.
Iza pavadīja laiku, barojot savu mazuli un rūpējoties par viņu, un, kad jutās atpūtusies, pārkārtoja barības glabātavu, ēdiena gatavošanas vietu, guļamvietu un savu zāļu krājumus, nepārkāpjot robežakmenus, kuri ieskāva Kreba pavarda teritoriju; viņa teritoriju alas iekšienē pašreiz apdzīvoja trīs sievietes.
Tādēļ ka Moguram bija unikāls stāvoklis klana hierarhijā, viņa vieta atradās ļoti izdevīgā pozīcijā: pietiekami tuvu alas izejai, lai gūtu dienas gaismu un vasaras sauli, bet ne tik tuvu, lai ciestu no skarbākajiem ziemas caurvējiem. Viņa pavardam bija vēl kāds labums, par kuru Iza bija jo sevišķi pateicīga paša Kreba dēļ. Akmens izcilnis no sānu sienas sniedza papildu aizsardzību no vējiem. Tomēr, kaut arī bija vēja aizsargs un pastāvīgi degoša pavarda uguns, aukstie vēji bieži iepūta atklātākās vietās. Vecā vīra reimatisms un artrīts ziemā vienmēr lika par sevi manīt, to vēl vairāk pastiprināja alas drēgnais aukstums. Iza raudzīja, lai Kreba guļamādas, pārklātas virs mīkstas salmu kārtas un zāles, ar kuru bija pieblīvēts sekls alas padziļinājums, atrastos aizsargātajā stūrī.
Viens no nedaudzajiem uzdevumiem, kura veikšana papildus medībām tika sagaidīta no vīriem, bija vēja aizsarga ierīkošana - ādas tika izstieptas šķērsām ieejai un piestiprinātas pie zemē ieraktiem stabiem. Otrs uzdevums bija zemes noklāšana pie alas ieejas ar gludiem akmeņiem, kuri tika sanesti no upes, lai neļautu lietum un kūstošajiem sniegiem pārvērst ieeju dubļu muklājā. Individuālie pavardi bija izvietoti uz kailas zemes, un vietām bija izklāti pīti paklāji sēdēšanai vai ēdiena novietošanai. Netālu no Kreba atradās vēl divas seklas iedobes, pildītas ar salmiem un pārklātas ar zvērādām, un pašā virsū bija vēl pa zvērādai, kuru cilvēks, kas šajā vietā gulēja, izmantoja arī kā virsējo apmetni. Papildus Kreba kailādai tur bija Izas stepju antilopes āda un jauna, balta sniega leoparda āda. Dzīvnieks bija snaikstījies netālu no alas, krietni vien zemāk par saviem parastajiem medību laukiem kalna augstienēs. Gūvam tika uzticēta tā nogalināšana, un viņš atdeva neģērēto ādu Krebam.
Daudzi no klana ļaudīm valkāja sava totēma dzīvnieka ādu vai turēja pie sevis tā raga gabalu vai zobu. Krebs nosprieda, ka sniega leopards varētu būt piemērots Eilai. Lai gan tas nebija Eilas totēms, bet līdzīgs radījums, viņš saprata, ka medniekiem diez vai izdotos nomedīt alu lauvu. Lielais kaķu dzimtas dzīvnieks reti kad aizmaldījās tālu prom no stepes un neapdraudēja klana ļaudis, kuru ala atradās mežiem klātajā nogāzē. Tiem nebija vēlēšanās medīt masīvo plēsēju bez īpašas vajadzības. Iza bija pabeigusi apstrādāt sumbra ādu un uztaisījusi meitenei apavus, pirms sākās dzemdības. Bērns bija par tiem sajūsmā un meklēja jebkādu iemeslu, lai varētu tos apaut un iziet ārā.
Iza gatavoja sev vērmeļu tēju, lai veicinātu piena rašanos un mazinātu sāpīgos krampjus dzemdē, kas sarāvās, atgūstot savus iepriekšējos apveidus. Togad viņa jau agrāk bija savākusi un izžāvējusi šaurās, garās lapas un mazos, zaļganos ziediņus, gaidot bērna piedzimšanu. Viņa palūkojās uz alas ieeju, gaidot Eilu. Sieviete bija nupat nomainījusi absorbējošo ādas strēmeli, ko valkāja menstruālo ciklu laikā un kopš dzemdībām, un tagad viņa gribēja aiziet līdz tuvējam mežam, lai apraktu netīro ādu. Viņa meklēja meiteni, lai tā pieskatītu viņas guļošo mazuli, kamēr pati uz īsu bridi būs projām.
Taču Eilas alas tuvumā nebija. Viņa meklēja upē mazos, apaļos akmeņus. Iza bija ierunājusies, ka viņai vajadzīgs vairāk akmeņu ēdiena gatavošanai, pirms upe ir aizsalusi, un Eila nolēma, ka iepriecinās Izu, ja dažus sameklēs. Meitene bija nometusies uz ceļiem akmeņainā klajumā netālu no ūdens malas un meklēja vajadzīgā izmēra akmeņus. Pametusi skatienu augšup, viņa pamanīja zem krūma nelielu balta kažoka kamoliņu. Pabīdījusi sāņus kailo krūmāju, Eila ieraudzīja pusaugu trusi guļam uz sāniem. Tā kāja bija lauzta un spalva savēlusies ar apkaltušām asinīm. Ievainotais dzīvnieks nespēja kustēties un aiz slāpēm elsoja. Tramīgām acīm tas lūkojās uz meiteni, kad tā pasniedzās un pieskārās mīkstajai spalvai. Trusēnu bija noķēris kāds jauns vilcēns, kas vēl tikai apguva mednieka iemaņas, bet dzīvnieciņam bija izdevies izrauties. Pirms vēl jaunais plēsējs paspēja izdarīt kārtējo izrāvienu pakaļ savam upurim, atskanēja vilkumātes smilkstošie saucieni. Mazulis, kurš īstenībā nebija izsalcis, pusceļā pagriezās atpakaļ, lai paklausītu uzstājīgajam saucienam. Trusis bija meties biezokni un sastindzis, cerot, ka viņu neieraudzīs. Kad tas beidzot jutās pietiekamā drošībā, lai lēktu projām, tad vairs nespēja to izdarīt un gulēja blakus tekošajam ūdenim, mirstot no slāpēm. Tā dzīvība bija gandrīz izdzisusi.
Eila pacēla mīksto, pūkaino dzīvnieciņu un samīļoja to. Viņa bija turējusi Izas jaundzimušo mazuli, ietītu mīkstā trušādā, un mazais trusēns viņai tagad šķita kā bērns. Meitene sēdēja uz zemes un auklēja to, bet tad ieraudzīja asinis un dīvainā leņķi saliekto kāju. "Nabaga mazulīt, tev ir lauzta kājiņa," meitene nodomāja. "Varbūt Iza to varēs izārstēt; manējo viņa reiz izārstēja." Aizmirsusi, ka bija gribējusi atrast akmeņus vārīšanai, viņa piecēlās un aiznesa ievainoto dzīvnieku uz alu. Iza bija iesnaudusies, bet, Eilai ienākot, pamodās no meitenes soļu trokšņa. Bērns izstiepa trusi pret zāļu sievu, rādot viņai tā brūces. Iza šad tad bija apžēlojusies par maziem dzīvnieciņiem un sniegusi pirmo palīdzību, taču nekad nebija kādu no tiem nesusi uz alu.
"Eila, dzīvniekiem neklājas būt alā," Iza rādīja zīmes. Eilas gaid- pilnās cerības sagruva, viņa piespieda trusi sev klāt, skumji nolieca galvu un, asarām sakāpjot acīs, devās uz izeju.
Iza redzēja mazās meitenes vilšanos. - Nu, ja jau tu to esi atnesusi, varu ari apskatīt, - viņa teica. Eila atplauka un sniedza ievainoto dzīvnieciņu Izai.
"Dzīvnieciņš ir izslāpis, sameklē tam ūdeni," Iza žestikulēja. Eila ātri piepildīja krūzi līdz malām ar skaidru ūdeni no lielas ūdens somas. Iza noskaldīja no šķilas skaliņu. Uz zemes mētājās svaigi sagrieztas ādas strēmeles, ar ko piesiet skalu.
- Paņem ūdens somu, Eila, un atnes vēl ūdeni, tas ir gandrīz beidzies; tad liksim to uzkarsēt. Man vajadzēs iztīrīt brūci, - sieviete nokomandēja, sabikstot uguni un ieliekot tajā dažus akmeņus. Eila paķēra somu un skriešus devās uz līci. Ūdens bija atdevis dzīvnieciņam spēku, un, kad bērns atgriezās, tas šņakarēja sēklas un graudus, ko Iza bija tam pametusi.
Krebs bija pārsteigts, kad vēlāk atgriezās un ieraudzīja Eilu auklējam trusi, kamēr Iza baroja savu mazuli. Viņš pamanīja skalu pie tā kājas un uztvēra Izas skatienu, kas teica: "Ko gan es varēju darīt?" Kamēr Eila bija iegrimusi nodarbē ar savu dzīvo lelli, Iza un Krebs sarunājās ar klusu žestu palīdzību.