Выбрать главу

-     Kas viņai lika nest trusi uz alu? - Krebs vaicāja.

-    Tas bija ievainots. Viņa to atnesa, lai izārstēju. Viņa nezināja, ka mēs nenesam mājās dzīvniekus. Bet viņa nedomāja neko sliktu, man šķiet, ka viņai piemīt zāļu sievas instinkti, Kreb, - Iza pieklusa. - Es gribēju aprunāties ar tevi par viņu. Tu jau zini, ka viņa nav skaists bērns.

Krebs pameta acis uz Eilas pusi. - Viņa ir piemīlīga, bet tev tais­nība: skaista viņa nav, - viņš atzina. - Bet kāds tam sakars ar trusi?

-    Kādas ir viņas izredzes jelkad iziet pie vīra? Neviens vīrs ar spē­cīgu totēmu nekad negribēs viņu ņemt. Viņam būs pietiekami liela izvēle. Kas ar viņu notiks, kad meitene kļūs par sievieti? Ja Eila neizies pie vīra, viņai nebūs savs stāvoklis.

-    Esmu par to domājis, bet ko lai dara?

-Ja viņa būtu zāļu sieva, meitenei būtu savs stāvoklis, - Iza iero­sināja, - un viņa man ir tikpat kā meita.

-     Bet viņa neturpina tavu dzimtu, Iza. Viņa nav tava īstā meita. Tava meita turpinās tavu dzimtu.

-     Es zinu, man tagad ir meita, bet kāpēc es nevaru mācīt arī Eilu? Vai tu nedevi viņai vārdu, kad es viņu turēju rokās? Vai tu arī neno­sauci viņas totēmu? Tas viņu padara par manu meitu, vai tad ne? Viņa tika pieņemta, viņa tagad pieder pie klana, vai ne? - Iza dedzīgi jautāja, tad steidzīgi turpināja, baiļodamās, ka Krebs varētu atbildēt noliedzoši. - Man šķiet, ka viņai piemīt dabas dāvanas, Kreb. Viņa izrāda interesi, viņa man vienmēr uzdod jautājumus, kad nodarbojos ar ārstniecības maģiju.

-    Meitene uzdod vairāk jautājumu nekā jebkurš cits, ko esmu sati­cis, - Krebs iestarpināja. - Par visu. Viņai jāiemāca, ka nav pieklājīgi uzdot tik daudz jautājumu, - viņš piebilda.

-    Bet paskaties uz viņu, Kreb! Viņa ierauga ievainotu dzīvnieku un grib to izārstēt. Tā ir zāļu sievas pazīme, ja es kaut ko sajēdzu.

Krebs bija kluss un domīgs. - Uzņemšana klanā nemaina to, kas viņa ir, Iza. Viņa ir piedzimusi Citiem; kā viņa var iemācīties visas tās zināšanas, kuras tev piemīt? Tu zini, ka viņai nav atmiņu.

-     Bet viņa ātri mācās. Tu esi to redzējis. Paraugies, cik ātri viņa iemācījās sarunāties. Tu būsi pārsteigts, uzzinot, cik daudz viņa jau ir iemācījusies. Un viņai ir labas rokas, maigs pieskāriens. Viņa turēja trusi, kamēr es uzliku šķilu. Šķita, ka tas viņai uzticas. - Iza paliecās uz priekšu. - Neviens no mums vairs nav jauns, Kreb. Kas ar viņu notiks, kad mēs būsim aizgājuši garu pasaulē? Vai tu gribi, lai viņu sūtītu no pavarda uz pavardu vienmēr kā zemākās kārtas sievieti?

Krebs pats bija domājis par to ar uztraukumu, tomēr nebija spējīgs rast kādu risinājumu un atlika šo domu malā. - Vai tu patiesi domā, Iza, ka varēsi viņu iemācīt? - viņš vaicāja, vēl aizvien šauboties.

-     Varu sākt ar to trusi. Es ļaušu viņai rūpēties par to, parādīšu, kā to dara. Esmu pārliecināta, ka viņa var iemācīties, Kreb, pat bez atmiņām. Es varu viņu iemācīt. Nav jau tik daudz to dažādo slimību un ievainojumu, viņa ir pietiekami jauna, viņa spēs to apgūt, viņai nav nepieciešamas atmiņas.

-    Man par to jāpadomā, Iza, - Krebs teica.

Meitene šūpoja trusi un klusi tam dungoja. Viņa redzēja Izu un Krebu sarunājamies un atcerējās, ka bieži bija manījusi Krebu žestikulējam, aicinot garus, lai tie palīdzētu Izai ārstēšanas burves­tībās. Eila pienesa mazo, pūkaino dzivnieciņu burvim.

"Kreb, vai tu palūgsi gariem, lai tie palīdz trusim izveseļoties?" viņa izdarīja žestu, nolikusi dzīvnieku pie viņa kājām.

Mogurs lūkojās viņas nopietnajā sejā. Viņš nekad nebija lūdzis palīdzību gariem, lai ārstētu kādu dzīvnieku, un jutās mazliet muļ­ķīgi, tomēr nespēja saņemties un meitenei atteikt. Viņš palūkojās apkārt, tad veica dažas ātras kustības.

-    Tagad tas noteikti atveseļosies, - Eila izlēmīgi pamāja, tad, ierau­dzījusi, ka Iza beigusi barot mazo, vaicāja: - Vai es varu paturēt mazuli, māt? - Trusis bija silts un pieglaudīgs aizvietotājs, bet tas nebija tas pats, kas turēt īstu bērniņu.

-    Labi, - Iza piekrita. - Esi uzmanīga, turi tā, kā es rādīju!

Eila šūpoja sīko meitenīti un dungoja tai tāpat, kā to bija darījusi ar trusi. - Kā tu viņu nosauksi, Kreb? - viņa jautāja.

Iza ari gribēja zināt, taču nekad nebūtu viņam to jautājusi. Viņas dzīvoja pie Kreba pavarda, viņš bija apgādnieks, un viņam bija tiesī­bas dot vārdu bērnam, kurš bija piedzimis tā mājokli.

-    Es vēl neesmu izlēmis. Un tev jāiemācās neuzdot tik daudz jau­tājumu, Eila, - Krebs norāja meiteni, tomēr viņam glaimoja, ka viņa uzticējās tā maģiskajām spējām pat attiecībā uz trusi. Viņš pagriezās pret Izu un teica: - Es domāju: tur nebūs nekā ļauna, ja dzīvnieks paliks šeit, līdz tā kāja sadzīs, tas ir nevainīgs radījums.

Iza parādīja zīmi, ka negribīgi piekrīt, un sajuta cauri ķermenim izskrienam patīkamu siltumu. Sieviete bija pārliecināta, ka Krebs neiebildīs, ja viņa sāks mācīt Eilu, pat ja viņš nebūtu devis skaidru piekrišanu. Viss, ko Iza istenlbā gribēja zināt, bija tas, ka viņš to neliegs.

-    Interesanti, kā viņa panāk to skaņu rīklē? - Iza vaicāja, lai mai­nītu sarunas tematu, ieklausoties Eilas dungošanā. - Tā nav nepa­tīkama, bet neparasta gan.

-    Tā ir vēl viena Citu atšķirība no klana, - Krebs pamāja ar tādu izskatu, it kā paustu lielu gudrību apbrīnas pārņemtai māceklei, - tāpat kā atmiņu trūkums vai svešās skaņas, kādas viņa izdvesa. Viņa tās vairs neizrunā, kopš ir iemācījusies pareizi sazināties.

Pie Kreba pavarda pienāca Ovra ar viņiem paredzēto vakara mal­tīti. Viņas izbrīns, ieraugot trusi, nebija mazāks kā Krebam. Tas vēl pieauga, kad Iza iedeva jaunajai sievietei paturēt savu mazuli un tā ieraudzīja Eilu paceļam trusi un to šūpojam, it kā tas arī būtu bērns.

Ovra iesāņus paskatījās uz Krebu, lai redzētu vīrieša reakciju, taču viņš likās to neredzam. Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pastās­tīt jaunumu mātei. Iedomājies - auklēt dzīvnieku! Varbūt tai meitenei viss nebija kārtībā ar galvu. Vai viņa iedomājās, ka tas dzīvnieks pie­der pie cilvēkiem?

Nedaudz vēlāk atstaigāja Brūns un rādīja Krebam zīmes, ka vēlas ar viņu runāt. Krebs jau gaidīja. Abi pagāja tālāk no abiem pavardiem - līdz ugunskuram pie ieejas.

-     Mogur, - vadonis kā šauboties iesāka. -Jā.

-     Es te domāju, Mogur. Ir laiks organizēt precību rituālu. Esmu nolēmis izdot Ovru Gūvam, un Drūgs ir piekritis ņemt Agu ar viņas bērniem un ļaus ari Abai dzīvot kopā ar tiem, - Brūns teica, īsti nezi­not, kā iesākt sarunu par trusi pie Kreba ugunskura.

-    Gribu zināt, kad tu esi nolēmis viņus precināt, - Krebs atbildēja, neliekoties ne zinis par jautājumu, par kuru, kā viņš nojauta, Brūns gribēja runāt.

-     Gribēju pagaidīt. Es nevaru atļauties, ka divi mednieki atkrīt, kamēr sokas medības. Kad, tavuprāt, būtu labākais laiks? - Brūns centās neskatīties uz akmeņu ierobežoto Kreba teritoriju, un Krebs nedaudz tīksminājās par Bruņa samulsumu.

-     Es drīz došu vārdu Izas bērnam; mēs varētu organizēt precības tad, - Krebs piedāvāja.

-     Es viņiem to pateikšu, - Brūns sacīja. Viņš sasvērās uz vienas kājas, pēc tam - uz otras, paskatoties augšup uz augstu izliektajiem griestiem, tad uz zemi, uz alas dibensienu, tad ārā, visur, tikai ne uz Eilu, kas turēja trusi. Pieklājība prasīja, lai viņš atturētos no tiešas skatīšanās otra vīra teritorijā, taču, zinot par trusi, pats par sevi saprotams, ka viņam tas bija jāredz. Viņš centās izdomāt, kā labāk aizsākt sarunu. Krebs gaidīja.