- Kāpēc pie tava ugunskura atrodas trusis? - Brūns ātri pamāja. Viņš bija neērtā situācijā un pats to apzinājās. Krebs uzsvērti pagriezās un uzlūkoja cilvēkus savā mājokli. Iza gluži labi saprata, kas notiek. Viņa izlikās aizņemta ar bērnu, cerot, ka netiks iesaistīta. Eila, kas bija problēmas iemesls, likās aizmirsusi visu pasauli.
- Tas ir nevainīgs dzīvnieks, Brun, - Krebs izvairīgi atbildēja.
- Bet kāpēc tas dzīvnieks atrodas alā? - vadonis asi atcirta.
- Eila to ienesa. Trusim ir lauzta kāja, un meitene gribēja, lai Iza to saārstē, - Krebs teica, it kā tas nebūtu nekas sevišķs.
- Neviens nekad agrāk nav ienesis alā dzīvnieku, - Brūns teica, sabozies, ka nevar atrast spēcīgāku iebildumu.
- Bet kas tur slikts? Viņš te nebūs ilgi, tikai kamēr dzīs kāja, - Krebs mierīgi un saprātīgi atbildēja.
Brūns nevarēja izdomāt pietiekami pamatotu iemeslu, lai piespiestu Krebu atbrīvoties no dzīvnieka, ja viņš pats vēlējās to paturēt. Tas atradās viņa mājokli. Nebija tādu tradīciju, kas aizliegtu dzīvniekiem uzturēties alās; tas vienkārši agrāk netika darīts. Taču Bruņa satraukuma īstais iemesls bija cits. Viņš saprata, ka īstā problēma ir Eila. Kopš Iza atrada to meiteni, ar viņu vienmēr saistījās pārāk daudz neparastu incidentu. Viss, kas attiecās uz meiteni, bija neparedzams, bet viņa vēl bija bērns. Kas viņam būs jāpiedzīvo, kad Eila paaugsies? Brūnam nebija pieredzes, nebija tādu noteikumu, ko varētu attiecināt uz šo bērnu. Taču viņš ari nezināja, kā atklāt Krebam savas šaubas. Krebs juta brāļa neveiklību un mēģināja sniegt tam vēl vienu iemeslu, kas attaisnotu truša dzīvošanu pie viņa pavarda.
- Brun, tā klana alā, kas ir Sapulces saimnieki, dzīvo alu lāča mazulis, - burvis atgādināja.
- Bet tas ir kas cits, tas ir Ursus. Tas tiek turēts Lāča Svētkiem. Alu lāči dzīvoja alās jau pirms cilvēkiem, bet truši nedzīvo alās.
- Tomēr šis ir mazulis, kuru ienesa alā.
Brūns nezināja, ko atbildēt, un Kreba loģika, šķiet, piedāvāja zināmu skaidrojumu, tomēr - kāpēc meitenei tas trusis bija jānes uz alu? Ja nebūtu viņas, šis jautājums vispār nebūtu radies. Brūnam bija tāda sajūta, ka viņa iebildumu cietais pamats izzūd zem kājām kā plūstošas smiltis, un viņš lika mieru šai lietai.
Diena pirms vārda došanas ceremonijas bija auksta, bet saulaina. Dažas reizes uznāca negaidītas lietusgāzes, un pēdējā laikā Krebam sāpēja kauli. Viņš bija pārliecināts, ka tuvojas sniega vētra. Vīrs gribēja izbaudīt pēdējās saulainās dienas, pirms sniegs uzkrīt pa īstam, un devās pastaigā pa taku gar upes malu. Eila gāja tam līdzi, izmēģinot savus jaunos apavus. Iza tos bija izgatavojusi, izgriežot neregulārus riņķus no sumbra ādas, kuras mīkstā spalvas apakškārtiņa bija atstāta klāt, iesmērēta ar papildu tauku slāni ūdensnecaurlaidībai. Viņa izurba gar ādas malām caurumus, līdzīgi kā kulēm, un savilka to ap meitenes potītēm ar spalvu uz iekšu - siltumam.
Eilai ādiņas patika, un, soļojot blakus vīrietim, viņa augstu cilāja kājas. Sniega leoparda āda pārsedza viņas iekšējo apmetni, un mīksta, pūkaina trušādiņa ar spalvu uz iekšu bija aplikta ap meitenes galvu, nosedzot ausis, un sasieta zem zoda ar tām ādas daļām, kuras reiz bija klājušas dzīvnieka kājas. Eila aizdrāzās uz priekšu, tad atskrēja atpakaļ un soļoja vecajam vīram pie sāniem, palēninot savu enerģijas pārpilno gaitu, lai piemērotos viņa šļūkšanai. Kādu brīdi viņi apmierināti klusēja, katrs aizņemts ar savām domām.
"Nezinu, kā lai nosaucu Izas mazuli," Krebs prātoja. Viņš mīlēja savu ciltsmāsu un gribēja izvēlēties vārdu, kas viņai patiktu. "Tikai ne no viņas vīra līnijas vārdiem," viņš nolēma. Domas par Izas bijušo vīru atstāja Kreba mutē nepatīkamu garšu. Nežēlība, ar kādu viņš mēdza sodīt savu sievu, sadusmoja Krebu, taču viņa jūtas sniedzās vēl daudz senāk - vēl pirms tā. Krebs atcerējās, kā šis vīrs bija viņu izsmējis zēna gados, apsaukājot to par sievieti, jo viņš nespēja medīt. Krebs minēja, ka vienīgi bailes no Mogura varas bija apturējušas šo izsmieklu. "Esmu laimīgs, ka Izai piedzimusi meitene," viņš nodomāja. "Zēns būtu dāvājis tam vīram pārāk lielu godu."
Kad Izas vīrs vairs nebija Krebam kā dadzis acī, Mogurs baudīja labsajūtu, ko sniedza viņa pavards, vairāk nekā jelkad bija cerējis. Būdams savas mazās ģimenes patriarhs, būdams atbildīgs par viņiem, gādājot par viņiem, Krebs izbaudīja tādu vīrišķības izjūtu, kādu vēl nekad nebija pieredzējis. Viņš atklāja, ka pārējie vīri izturas pret viņu ar citādu cieņas izpausmi un ka tagad, kad no katra mednieka tam pienācās pa devai, viņam radusies lielāka interese par medībām. Agrāk Moguram vairāk rūpēja medību ceremonijas; tagad viņam bija jābaro vēl citas mutes.
"Esmu pārliecināts, ka arī Iza jūtas laimīgāka," Krebs sev teica, domājot par uzmanību un pieķeršanos, kādu sieviete izrādīja pret viņu, gatavojot tam ēst, aprūpējot viņu, uzklausot tā vajadzības. Visos veidos, izņemot vienu, viņa bija tā sieva, vistuvākais cilvēks, kāds viņam jebkad bija bijis. Eila bija pastāvīgs prieka avots. Iedzimtās atšķirības, kuras viņš atklāja, uzturēja viņa interesi; viņas audzināšana bija izaicinājums, kādu izjustu jebkurš normāls skolotājs, mācot gudru un gribošu, bet neparastu skolnieku. Ari tikko piedzimušais mazulis viņu interesēja. Pēc dažām pirmajām reizēm, kad Iza ielika viņam klēpī mazuli, viņš pārvarēja savu uztraukumu un aizgrābts vēroja tā nekoordinētās roku kustības un izklaidīgo skatienu, brīnoties, kā kaut kas tik sīks un neattīstīts var izaugt par pieaugušu sievieti.
"Mazā nodrošina Izas līnijas turpināšanos," Krebs nodomāja, "un šī līnija ir augstas kārtas. Viņu māte bija viena no pazīstamākajām klana zāļu sievām. Ļaudis no citiem klaniem reizēm mēdza nākt pie viņas, atvedot savus slimniekus, ja varēja, vai nesot zāles sev līdzi. Iza ir tikpat zinoša, un viņas meitai ir visas iespējas sasniegt vienlīdz augstu stāvokli. Viņa ir pelnījusi tādu vārdu, kas ierindotu to senajā un godpilnajā kārtā."
Krebs domāja par Izas līniju un atcerējās savu mātesmāti. Viņa vienmēr bija izturējusies pret Krebu maigi un laipni un rūpējusies par viņu vairāk nekā māte pati pēc tam, kad bija piedzimis Brūns. Arī vecāmāte bija slavena ar savu dziednieces māku un bija pat izdziedinājusi vīru, dzimušu pie Citiem, tāpat kā Iza izārstēja Eilu. "Žēl, ka Iza viņu neiepazina," Krebs prātoja. Tad viņš pārtrauca domāt.
"Tā būs! Es došu mazajai manas mātesmātes vārdu," Mogurs priecājās par radušos iedvesmu.
Izlēmis par bērna vārdu, Krebs pievērsās precību ceremonijām. Viņš domāja par jauno vīrieti, savu uzticamo mācekli. Gūvs bija mierīgs, nopietns, un Krebam viņš patika. Viņa sumbra totēmam vajadzētu būt pietiekami spēcīgam blakus Ovras bebra totēmam. Ovra strādāja cītīgi, un viņai reti vajadzēja aizrādīt. Viņa būs laba sieva Gūvam. Nav iemesla, kāpēc viņa nevarētu dzemdēt tam labus bērnus; un Gūvs ir labs mednieks, viņš kārtīgi rūpēsies par viņu. Kad viņš kļūs par moguru, tam pienākošies daļa kompensēs iztrūkstošo, ko viņš nespēs nomedīt, pildot savus pienākumus.
Vai Gūvs kādreiz kļūs par varenu moguru? Krebs prātoja, tad pakratīja galvu. Lai kā Krebam patika māceklis, taču viņš saprata, ka Gūvam nekad nebūs to spēju, kādas, Krebs to zināja, pieder viņam pašam. Kroplais augums, kas liedza tam nodarboties ar tādām normālām aktivitātēm kā medības un laulību dzīve, bija devis vīram laiku, lai savas bijību iedvesošās gara dāvanas attīstītu slavu nesošā spēkā. Tāpēc viņš bija īpašs Mogurs. Viņš bija tas, kurš vadīja visu pārējo moguru prātus klanu Sapulces ceremonijā, kas bija svētākā no svētajām. Lai gan Krebs panāca prātu simbiozi ar saviem klana vīriem, to nevarēja salīdzināt ar dvēseļu saplūšanu, ko sasniedza pārējo burvju trenētie prāti. Viņš domāja par nākamo klanu Sapulci, lai gan tai vajadzēja notikt pēc daudziem gadiem. Klanu Sapulces notika reizi septiņos gados, un pēdējā bija bijusi tajā vasarā pirms alas nogruvuma. "Ja es nodzīvošu līdz nākamajai Sapulcei, tā būs mana pēdējā," viņš pēkšņi saprata.