Maitasputns, slinki riņķojot virs meitenes, vēroja nekustīgo veidojumu, tad noslīdēja zemāk, lai izpētītu pamatīgāk.
Ceļinieku grupa šķērsoja upi tieši aiz ūdenskrituma, kur tā kļuva platāka un veidoja putas ap klintsakmeņiem, kuri slējās laukā no seklā ūdens. Viņi bija divdesmit pēc skaita, jauni un veci. Pirms zemestrīces, kas iznīcināja viņu alu, klanā bija pavisam divdesmit seši cilvēki. Priekšgalā soļoja divi vīri - tālu priekšā pulciņam sieviešu un bērnu, kurus no sāniem iekļāva pāris vecāku vīru. Jaunākie vīrieši rindu noslēdza.
Viņi soļoja gar plato upi, kas vijās un līkumoja pāri līdzenajai stepei, un vēroja riņķojošos maitasputnus. Lidojoši maitas rijēji parasti nozīmēja, ka tas, kas bija saistījis viņu uzmanību, ir vēl dzīvs. Vīrs, kurš soļoja priekšgalā, aizsteidzās izlūkot. Ievainots dzīvnieks medniekiem bija viegli iegūstams laupījums, ja vien četrkājainajiem plēsoņām nebija līdzīgas domas.
Sieviete, kas bija savas pirmās grūtniecības vidējos mēnešos, soļoja citu sieviešu priekšgalā. Viņa redzēja, kā abi vīri īsu bridi lūkojas zemē un tad turpina iet tālāk. "Tam jābūt kādam plēsējam," viņa nosprieda. Klana ļaudis reti kad mielojās ar gaļēdājiem.
Viņa bija nedaudz vairāk nekā četras ar pusi pēdas gara, lieliem kauliem, drukna un līkām kājām, bet turējās stalti uz spēcīgiem, muskuļotiem stilbiem un kailām, plakanām pēdām. Viņas rokas, proporcionāli garas attiecībā pret ķermeni, bija izliektas tāpat kā kājas. Viņai bija liels knābjveida deguns, žoklis, izvirzīts līdzīgi purnam, zoda nebija. Viņas zemā piere slīpi pārgāja lielā, garenā galvā, kas turējās uz īsa, drukna kalda. Galvas aizmugurē bija redzams kaula izaugums, pakauša bļodiņa, kas izcēla tās garumu.
Mīksti, viegli viļņoti, pūkaini matiņi klāja viņas kājas un plecus, arī muguras augšējo daļu. Galvas daļā tie kļuva aizvien biezāki, veidojot smagus, garus, diezgan savēlušos matus. Sievietes ziemas bālums jau sāka pārvērsties vasaras iedegumā. Lielas, apaļas, gudras, tumši brūnas acis bija novietotas dziļi iedobumos zem uzacīm, un tās bija pilnas ziņkāres, kad sieviete paātrināja gaitu, lai redzētu, kam vīri bija pagājuši garām.
Sieviete bija veca pirmajai grūtniecībai, viņai bija gandrīz divdesmit gadu, un klana ļaudis domāja, ka tā ir neauglīga, līdz viņā pulsējošā dzīvība lika par sevi manīt. Kaut ari viņa bija grūta, sievietes nešļavas svars netika samazināts. Viņai uz muguras bija liels grozs, aiz groza, zem tā un tam virsū bija piesietas vairākas pauniņas. No siksnas, kas apjoza piekļāvīgu zvērādu tā, lai tā veidotu ieloces un kabatas dažādu lietu pārnēsāšanai, karājās ar auklām savilktas kules. Viena kule bija īpašas ievērības cienīga. Tā bija izgatavota no ūdra ādas, acīmredzot tā ūdensnecaurlaidīgā kažoka dēļ; ķepiņas, aste un galva bija atstātas neskartas. Tā vietā, lai pāršķeltu ādu uz dzīvnieka vēdera, tika pārgriezta vienīgi rīkle, lai iegūtu atveri, pa kuru izņemt iekšas, gaļu un kaulus, atstājot kabatai līdzīgu somu. Galva, piestiprināta ar ādas strēmeli pie muguras, kalpoja par atloku, bet sarkani nokrāsota muskuļa cīpsla bija izvērta cauri visapkārt kakla apmalei izdurtiem caurumiem, cieši savilkta un piesieta pie siksnas ap jostasvietu.
Kad sieviete sākumā ieraudzīja radījumu, kuram vīri bija pagājuši garām, viņa bija pārsteigta par šo šķietamo dzīvnieku bez apspalvojuma. Bet, ieskatījusies ciešāk, viņa novaidējās un atkāpās soli atpakaļ, neapzinātā žestā pieķeroties pie nelielās ādas kulītes, apliktas ap kaklu, lai aizgainītu nevēlamos garus. Cauri ādai viņa sataustīja nelielos amuleta priekšmetus, izsaucot aizsardzību, un noliecās, lai palūkotos ciešāk, vilcinoties paspert soli un nespējot noticēt tam, ko domājās redzam.
Viņas acis nebija viņu maldinājušas. Tas nebija dzīvnieks, kas pievilināja maitasputnus. Tas bija bērns, izdēdējis, dīvaina izskata bērns!
Sieviete palūkojās apkārt, gaidot, vai neieraudzīs tuvumā vēl kādas bīstamas mīklas, un sāka riņķot ap nesamaņā esošo bērnu, kad izdzirdēja to ievaidamies. Sieviete apstājās un, aizmirsusi par savām bailēm, nometās uz ceļiem blakus bērnam un viegli papurināja to. Ieraudzījusi pūžņojošās nagu atstātās brūces un uzpampušo kāju, meitenei pagriežoties, zāļu sieva pasniedzās, lai atsietu cīpslu, kas saturēja ūdrādas somu.
Vīrs, kas gāja priekšgalā, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja sievieti uz ceļiem blakus bērnam. Viņš pagriezās atpakaļ.
- Iza! Nāc! - viņš pavēlēja. - Priekšā alu lauvas pēdas un midzenis.
- Tas ir bērns, Brūn. Ievainots, bet nav beigts, - viņa atbildēja.
Brūns uzlūkoja vājo, sīciņo meiteni ar augsto pieri, mazo degun-
tiņu un dīvaini plakano seju. - Nav no klana, - vadonis strupi pamāja un pagriezās, lai dotos projām.
- Brūn, tas ir bērns! Tas ir ievainots. Tas nomirs, ja mēs to atstāsim šeit, - Izas acis lūdzās, ar rokām rādot zīmes.
Nelielā klana vadonis raudzījās lejup uz lūdzošo sievieti. Viņš bija daudz lielāks par to, apmēram piecas pēdas slaids, spēcīgi muskuļots un stiprs, ar izteikti izliektām krūtīm, kas atgādināja mucu, un resnām, līkām kājām. Viņu abu vaibsti pamatvilcienos bija līdzīgi, tomēr vīrietim - daudz izteiksmīgāki: augstāk novietotas biezākas uzacis, lielāks deguns. Viņa kājas, vēderu, krūtis un muguru tās augšdaļā klāja rupji, brūni mati, kas nebija tik biezi, lai tos sauktu par kažoku, tomēr daudz netrūka. Pinkaina bārda slēpa viņa bezzodaino, izvirzīto žokli. Viņa tērps arī bija līdzīgs sievietes apģērbam, bet ne tik pilnīgs, īsāk apgriezts un citādi sakārtots - ar mazāk ielocēm un kabatām, kur glabāt visādas lietas.
Viņam nebija paunu, vienīgi ieroči un zvērādas apmetnis, kas nokarājās uz muguras, iesiets platā ādas jostā, kura bija aptīta ap slīpo pieri. Vīra labo augšstilbu rotāja rēta, nomelnējusi kā tetovējums, tās forma veidoja U burtu, kura gali bija vērsti uz āru, tā bija viņa totēma - bizona - zīme. Viņam nebija vajadzīga ne zīme, ne ornaments, lai parādītu, ka ir vadonis. Viņa izturēšanās un pārējo cieņa skaidri norādīja uz viņa stāvokli.
Vīrietis pārvietoja savu nūju, garu zirga priekškāju, no pleca uz zemi, atspiežot rokturi pret gurnu, un Iza zināja, ka viņš nopietni apsver viņas lūgumu. Viņa mierīgi gaidīja, apslēpjot savu nemieru, lai ļautu viņam apdomāties. Vadonis atslēja savu smago koka šķēpu pret plecu ar smailo, ugunī norūdīto galu uz augšu un sakārtoja bolu [1] , ko nēsāja ap kaklu kopā ar amuletu, tā ka trīs akmens bumbas nu karājās līdzsvaroti. Pēc tam viņš izvilka no jostas mīkstu briežādas strēmeli, kuras galus noslēdza mezgls, lai neļautu noslīdēt akmeņiem, un domājot braucīja mīksto ādiņu plaukstā.
Brūnam nepatika pieņemt sasteigtus lēmumus par kaut ko neparastu, kas varētu ietekmēt viņa klanu, jo sevišķi tagad, kad viņi bija bez pajumtes, un viņš atturējās no pirmā impulsa atteikt uzreiz. "Man vajadzēja iedomāties, ka Iza gribēs bērnam palīdzēt," viņš domāja. "Reizēm viņa ir lietojusi savu zāļu sievas maģiju pat pie dzīvniekiem, jo īpaši jauniem. Viņa būs apbēdināta, ja es neļaušu viņai palīdzēt šim bērnam. Klans vai Citi - nav svarīgi; viņa šajā bērnā redz tikai to, ka tas ir ievainots. Nu, varbūt tāpēc ari viņa ir laba dziedniece.
Bet dziedniece vai ne, viņa ir tikai sieviete. Kas tad ir, ja viņa būs apbēdināta? Iza prot to neizrādīt, un mums pietiek problēmu bez tās ievainotās svešinieces. Tomēr Izas totēms zinās, visi gari zinās. Vai tie kļūs vēl dusmīgāki, ja viņa būs satraukta? Ja mēs atradīsim alu… nē, kad mēs atradīsim alu, Izai vajadzēs darināt dzērienu alas rituālam. Ko tad, ja viņa būs tik satraukta, ka kļūdīsies? Sadusmotie gari var likt viņai darīt nepareizi, un viņi jau tagad ir pietiekami dusmīgi. Nekas ar jaunās alas ceremoniju nedrīkst noiet greizi."