Krebs atkal pievērsa domas ceremonijai, kurā bija jāapprecina ari Drūgs un Aga. Drūgs bija pieredzējis mednieks, kas jau sen bija pierādījis savu veiklību. Viņš bija vēl prasmīgāks darbarīku meistars. Drūgs bija tikpat kluss un mierīgs kā viņa mirušās sievas dēls, un viņam ar Gūvu abiem bija viens un tas pats totēms. Tie šķita ļoti līdzīgi ari citādā ziņā, un Krebs bija pārliecināts, ka tieši Drūga totēma gars bija radījis Gūvu. "Ļoti žēl, ka Drūga sieviete bija aizsaukta uz citu pasauli," viņš domāja. "Šim pārim vienam pret otru bija tādas jūtas, kādas droši vien nekad neizveidosies ar Agu."
Tomēr abiem bija vajadzīgi jauni dzīvesdraugi, un Aga jau bija izrādījusies auglīgāka par Drūga pirmo sievu. Tā bija loģiska savienība.
Krebu un Eilu no domām iztraucēja trusis, kurš pārskrēja tiem pār ceļu. Tas lika meitenei atcerēties trusi alā un aizdomāties par to, kas ilgu laiku nodarbināja prātu, - par Izas mazuli.
- Kreb, kā Izas mazulis nokļuva Izā? - meitene vaicāja.
- Sieviete norij vīrieša totēma garu, - Krebs nevērīgi pamāja, vēl aizvien kavēdamies savās domās. - Tas cīnās ar viņas totēma garu. Ja vīra totēms uzvar sievietes totēmu, tad daļa no tā paliek sievietē, lai sāktu jaunu dzīvi.
Eila palūkojās apkārt, meklējot visur esošos garus. Meitene nevienu neredzēja, bet, ja Krebs teica, ka tie tur ir, viņa tam ticēja.
- Vai jebkura vīrieša gars tiek iekšā sievietē? - viņa jautāja tālāk.
- Jā, vienīgi stiprāks gars var uzveikt sievietes garu. Bieži vien sievietes vīra totēms lūdz palīdzību citam garam, tad otram garam tiek atļauts pamest savu būtību. Parasti visvairāk cenšas sievietes vīra gars; tas ir vistuvākais, bet tieši tam ir vajadzīga palīdzība. Ja kādam zēnam ir tāds pats totēms kā viņa mātes vīram, tas nozīmē, ka viņš būs laimīgs, - Krebs apdomīgi skaidroja.
- Vai tikai sievietēm var būt bērni? - Eila jautāja, aizrāvusies ar šo tematu.
-Jā, - viņš pamāja.
- Vai sievietei ir jāiziet pie vīra, lai dabūtu bērnu?
- Nē, dažreiz viņa norij garu, pirms ir izgājusi pie vīra. Bet, ja viņa neapprecas līdz tam, kad bērns piedzimst, mazulis var būt nelaimīgs.
- Vai man varētu būt mazulis? - viņa ar cerībām jautāja tālāk.
Krebs iedomājās par meitenes vareno totēmu. Tā vitālā būtība bija
pārāk spēcīga. Bija maz ticams, ka pat ar cita gara palīdzību to būtu iespējams uzvarēt. Bet viņa to drīz vien uzzinās, viņš nodomāja.
- Tu vēl neesi pietiekami pieaugusi, - Krebs izvairījās no atbildes.
- Kad es būšu pietiekami pieaugusi?
- Kad būsi sieviete.
- Kad es būšu sieviete?
Krebs jau sāka domāt, ka meitenes jautājumi nekad nebeigsies.
- Pirmo reizi, kad tava totēma gars cīnīsies ar citu garu, tu asiņosi. Tā būs zīme, ka gars ir ievainots. Daļa no tā gara būtības, kas cīnījās ar tavējo, paliks, lai stiprinātu tavu ķermeni. Tev izveidosies krūtis un būs vēl citas izmaiņas. Vēlāk tava totēma gars cīnīsies ar citiem gariem regulāri. Kad pienāks tāds brīdis, ka tev jāasiņo, bet asiņu nebūs, tas nozīmēs, ka tevis norītais gars būs sakāvis tavējo un būs sākusies jauna dzīvība.
- Bet kad es būšu sieviete?
- Varbūt tad, kad būsi nodzīvojusi visu gadalaiku ciklu astoņas vai deviņas reizes. Tas ir laiks, kad vairums meiteņu kļūst par sievietēm, dažas tādas kļūst jau pēc septiņām reizēm, - viņš atbildēja.
- Bet cik tad ilgi tas būs? - viņa neatlaidās.
Pacietīgais vecais burvis dziļi nopūtās. - Panāc šurp, es mēģināšu tev izskaidrot! - viņš teica, paceļot nūju un izņemot no kabatas krama nazi. Vīrs nebija drošs, ka meitene sapratīs, bet tas vismaz mazinās viņas jautājumus.
Skaitļi klana ļaudīm bija nesaprotama abstrakcija. Vairums neprata skaitīt tālāk par trīs - tu, es un tas otrs. Tas bija attapības jautājums; piemēram, Brūns tūliņ saprata, ja kāds no viņa divdesmit diviem klana locekļiem iztrūka. Viņam tikai vajadzēja iedomāties par katru atsevišķi, un to viņš spēja izdarīt ātri, pats to neapzinoties. Bet, lai šo atsevišķo pārvērstu jēdzienā ar nosaukumu "viens", bija nepieciešama piepūle, kas izdevās tikai dažiem. "Kā šis cilvēks var būt viens, bet nākamreiz cits atkal var būt viens - tie taču ir atšķirīgi cilvēki?" bija pirmais jautājums, ko parasti uzdeva.
Klana ļaužu nespēja sintezēt un abstrahēt pārgāja uz citām viņu dzīves jomām. Viņiem bija savs vārds katrai lietai. Viņi pazina ozolu, vītolu, priedi, taču viņiem nebija sugas vārda, kas tos visus apvienotu; nebija vārda kokam kā tādam. Katram zemes paveidam, katram klintsbluķim, pat atšķirīgajiem sniega veidiem bija savs nosaukums. Klana ļaudis bija atkarīgi no bagātās atmiņas un spējas papildināt šo atmiņu - viņi gandrīz neko neaizmirsa. Viņu valoda bija krāsaina un tēlaina, taču nebija abstrakciju. Pati ideja bija sveša viņu dabai, viņu tradīcijām, viņu attīstības veidam. Viņi bija atkarīgi no mogura, lai sekotu tām nedaudzajām lietām, kuras vajadzēja skaitīt: laikam starp klanu Sapulcēm, klana locekļu vecumam, nošķirtības laika garumam pēc precību ceremonijas un pirmajām septiņām dienām pēc bērna piedzimšanas. Tas, ka viņš to varēja, piederēja pie viņa vismaģiskākajām spējām.
Krebs apsēdās, stingri turot nūju, kas bija ieķīlēta starp viņa kāju un klintsbluķi. - Iza saka, viņa domā, ka tu esi mazliet vecāka par Vornu, - Krebs iesāka. - Vorns ir nodzīvojis savu dzimšanas gadu, staigāšanas gadu, zīdīšanas gadu un gadu, kad viņu atšķīra no krūts, - viņš skaidroja, iezīmējot robu nūjā pēc katra nosauktā gada. - Es iegrebšu vēl vienu robu tev. Tik veca tu esi tagad. Ja es ņemu savu roku un ielieku tās pirkstus katrā robā, es tos visus nosedzu ar vienu roku, redzi?
Eila saspringti lūkojās uz robiņiem, izstiepusi savas rokas pirkstus. Viņas skatiens iemirdzējās. - Man ir tik daudz gadu kā te! - viņa teica, rādot Krebam savu roku ar izstieptajiem pirkstiem. - Bet pēc cik ilga laika man varēs būt bērniņš? - Radīšana viņu interesēja daudz vairāk nekā rēķināšana.
Krebs jutās kā zibens ķerts. Kā meitene spēja tik ātri uztvert domu? Viņa pat nebija pavaicājusi, kāds sakars ir robiņiem ar pirkstiem vai kāds tiem abiem ir sakars ar gadiem. Gūvam bija vajadzīgi vairāki mēģinājumi, lai to saprastu. Krebs iegreba vēl trīs robiņus un uzlika tiem trīs pirkstus. Viņam bija tikai viena roka, tāpēc, mācoties pašam, bija gājis īpaši grūti. Eila paskatījās uz savu otru roku un tūdaļ izslēja trīs pirkstus, noliecot īkšķi un rādītājpirkstu.
- Kad man būs tik? - viņa jautāja, vēlreiz pacēlusi astoņus pirkstus. Krebs apstiprinoši pamāja. Viņas nākamā rīcība pavisam pārsteidza viņu; pie šī jēdziena apgūšanas viņš bija pavadījis vairākus gadus.
Viņa nolaida vienu roku un turēja paceltus tikai trīs pirkstus.
- Pēc tik daudz gadiem es būšu pietiekami veca, lai man būtu mazulis, - viņa pašapzinīgi rādīja, pārliecināta par saviem secinājumiem. Vecais burvis bija pilnīgi satriekts. Bija neiedomājami, ka bērns, turklāt meitene, spēja tik viegli nonākt pie šāda secinājuma. Viņš bija tik saviļņots, ka gandrīz aizmirsa novērtēt minējumu.