- Tas droši vien ir pats agrākais laiks. Tas varētu nenotikt tik drīz, varbūt paies vēl tik daudz gadu, - viņš teica, iegrebjot nūjā vēl divus robiņus. - Vai varbūt vēl ilgāk. Nav iespējams to precīzi zināt.
Eila viegli sarauca uzacis, paceļot rādītājpirkstu, pēc tam - īkšķi. - Kā lai saskaita vairākus gadus? - viņa jautāja.
Krebs uzmanīgi skatījās uz meiteni. Viņi tuvojās tematam, kurā pat Moguram bija grūtības. Viņš jau nožēloja, ka bija iesācis. Brūnam nepatiktu, ja viņš uzzinātu, ka meitene ir spējīga apgūt tik varenu maģiju, maģiju, kas domāta vienīgi moguriem. Taču ari viņa ziņkāre bija iekvēlināta. Vai meitene būtu spējīga saprast tik augstas zināšanas?
- Ņem abas rokas un uzliec visām zīmēm, - viņš teica. Kad meitene bija rūpīgi uzlikusi pirkstus virs robiņiem, Krebs izgreba vēl vienu un uzlika uz tā savu mazo pirkstiņu. - Uz nākamā robiņa atrodas manas rokas mazais pirkstiņš. Pēc pirmajiem desmit tev jādomā par otra cilvēka rokas pirmo pirkstu, pēc tam par otra cilvēka rokas nākamo pirkstu. Vai tu saproti? - viņš jautāja, cieši vērojot meiteni.
Bērns pat nepamirkšķināja. Viņa skatījās uz savām rokām, pēc tam - uz viņa roku. Tad savilka grimasi, kuru Krebs jau pazina, - meitene jutās laimīga. Viņa dedzīgi pamāja ar galvu, un tas nozīmēja, ka viņa ir sapratusi. Tad viņa veica milzīgu lēcienu, kas Kreba prāta spējām bija gandrīz neaptverams. - Un pēc tam vēl viena cilvēka rokas, un tad vēl viena cilvēka, vai tā? - viņa jautāja.
Tas bija par daudz. Viņam reiba galva. Krebs ar grūtībām spēja saskaitīt līdz divdesmit. Skaitļi pēc divdesmit saplūda nenoteiktā bezgalībā ar nosaukumu daudz. Tikai dažas reizes pēc dziļām meditācijām viņš uz mirkli bija apjautis jēdzienu, ko Eila saprata ar tādu vieglumu. Viņa galvas mājiens vienlaikus bija gandriz vai apjausma. Viņš pēkšņi saprata, kāda milzīga straume savienoja šīs meitenes prātu ar viņējo, un tas viņu satrieca. Mogurs pūlējās nomierināties.
- Saki man: kā šo sauc? - viņš jautāja, lai mainītu sarunas tematu, izstiepjot nūju, uz kuras bija iezīmējis robiņus. Eila lūkojās uz to, cenšoties atcerēties.
- Vītols, - viņa teica, - es domāju.
- Taisnība, - Krebs atbildēja. Viņš uzlika roku meitenei uz pleca un ielūkojās viņai tieši acis. - Eila, būtu ļoti labi, ka tu par šo nevienam neko nestāstītu, - viņš sacīja, pieskaroties robiņiem uz nūjas.
-Jā, Kreb, - viņa atbildēja, sajutusi, cik burvim tas ir svarīgi. Meitene bija iemācījusies saprast viņa rīcību un izteiksmi vairāk nekā jebkura cita, izņemot Izas.
- Ir laiks doties atpakaļ, - viņš teica. Krebs vēlējās palikt vienatnē, lai padomātu.
- Vai mums jāiet? - meitene lūdzās. - Ārā vēl ir tik jauki.
-Jā, Eila, mums jāiet, - burvis apstiprināja un piecēlās, atbalstoties uz nūjas. - Un nav pieklājīgi uzdot jautājumus vīrietim, kad viņš ir kaut ko izlēmis, - viņš maigi norāja meiteni.
- Jā, Kreb, - viņa atbildēja, samierinoties noliekusi galvu, kā bija mācījusies. Meitene klusi soļoja viņam blakus, abiem dodoties atpakaļ uz alu, taču drīz vien viņas bērnišķīgā aizrautība guva virsroku, un viņa atkal skrēja pa priekšu. Eila skrēja atpakaļ, izstiepusi rokā nūjas un akmeņus, stāstot Krebam to nosaukumus vai izprašņājot burvi, kā tos sauc. Viņš atbildēja izklaidīgi, jo apjukuma dēļ bija grūti koncentrēt uzmanību.
Pirmie rītausmas stari izklīda alu ieskaujošajā tumsā, un svaigais spirgtums gaisā smaržoja pēc gaidāmā sniega. Iza gulēja gultā un vēroja, kā pazīstamās alas kontūras virs galvas iegūst apveidu un noteiktību pakāpeniski pieaugošajā gaismā. Šī ir diena, kad viņas meitai tiks dots vārds un viņa tiks uzņemta par pilntiesīgu klana locekli, diena, kad viņa tiks atzīta par dzīvu, dzīvotspējīgu cilvēcisku būtni. Iza gaidīja atbrīvošanu no obligātā ieslodzījuma, lai gan tās sakari ar citiem klana locekļiem vēl aizvien aprobežosies vienīgi ar sievietēm, līdz būs pārstājusi asiņošana.
Sākoties mēnešreizēm, meitenēm bija jāpavada to pirmais periods nošķirti no klana. Ja tas notika ziemā, jaunā sieviete uzturējās viena pati teritorijā, kas bija norobežota alas dibenā, tomēr pavasarī viņai tik un tā vēl bija jāpavada viens menstruālais periods vientulībā. Dzīvošana vienai jaunai, neapbruņotai sievietei, radušai pie visa klana aizsardzības un sabiedrības, bija gan biedējoša, gan bīstama. Tas bija pārbaudījums, kas iezīmēja meitenes pāriešanu sievas kārtā, līdzīgs vīrieša pārbaudījumam, iegūstot savu pirmo medījumu, taču viņas atgriešanos saimē neatzīmēja ar īpašu ceremoniju. Un, lai gan sievietei parasti bija uguns, lai aizsargātos no plēsīgiem zvēriem, gadījās arī tā, ka kāda sieviete nekad neatgriezās - viņas paliekas parasti vēlāk atrada kāda mednieku vai pārtikas vācēju grupa. Mātei reizi dienā tika atļauts meitu apciemot, lai aiznestu tai ēdienu un uzmundrinātu meiteni. Bet, ja meitene pazuda vai tika nogalināta, tās mātei tika aizliegts to pieminēt, līdz bija pagājis minimālais noteikto dienu skaits.
Cīņas, kas norisinājās garu starpā sieviešu ķermeņos to pirmatnējā cīņā, lai radītu jaunu dzīvību, vīriešiem bija liels noslēpums. Kamēr sieviete asiņoja, tās totēma būtība bija spēcīga: tā bija uzvaroša, kādu būtisku vīrišķo principu sakaujoša, viņa apaugļojošo principu izdze- noša. Ja šajā laikā sieviete paskatījās uz vīrieti, viņa gars varēja tikt ievilkts kaujā, kurā tam bija lemts zaudēt. Tas bija iemesls, kāpēc sieviešu totēmiem vajadzēja būt mazāk spēcīgiem par vīriešu totēmiem, jo pat vājš totēms guva enerģiju no dzīves spēka, kas mājoja sievietēs. Sievietes pievilināja dzīvības spēku; tās bija viņas, kas radīja jaunu dzīvību.
Fiziskajā pasaulē vīrietis bija lielāks, stiprāks, daudz spēcīgāks par sievieti, taču baisajā neredzamo spēku pasaulē sievietes bija apveltītas ar potenciāli lielāku varu. Vīrieši ticēja, ka sievietes mazākā, vājākā fiziskā forma, kas ļāva viņiem pār to valdīt, bija kompensējošs līdzsvars un ka nevienai sievietei nekad nedrīkst ļaut atskārst savu pilno spēku, citādi tiks izjaukts līdzsvars. Viņai neļāva pilnībā piedalīties klana garīgajā dzīvē, lai turētu viņu neziņā par enerģiju, ko tai sniedz dzīvības spēks.
Jaunie vīrieši savā pirmajā vīrietības ceremonijā tika brīdināti par šausmīgajām sekām, kādas varētu iestāties, ja sieviete kaut uz mirkli ieraudzītu vīriešu ezoteriskos rituālus, un tika stāstītas leģendas par laikiem, kad sievietes bijušas tās, kuras kontrolējušas maģiskos spēkus, lai sazinātos ar garu pasauli. Vīrieši bija atņēmuši tām viņu maģiju, bet ne spēku. Daudzi jauni vīrieši palūkojās uz sievietēm ar citām acim, kad uzzināja par šīm iespējām. Viņi uzņēmās savus vīrišķos pienākumus ar lielu nopietnību. Sieviete bija jāaizsargā, jāapgādā, un pār viņu bija pilnībā jāvalda, citādi smalkais fizisko un garīgo spēku līdzsvars būtu izjaukts un klana dzīves nepārtrauktā pastāvēšana izbeigta.
Tā kā sievietes garīgie spēki mēnešreižu laikā bija daudz spēcīgāki, viņa tika izolēta. Viņai vajadzēja uzturēties kopā ar sievietēm, viņa nedrīkstēja pieskarties jebkādam ēdienam, kuru varētu baudīt vīrietis, un viņa pavadīja laiku, veicot mazsvarīgus darbus, kā malkas vākšana vai sievietes valkāšanai paredzētas ādas apstrādāšana. Vīrieši neatzina izolētās eksistenci, pilnīgi ignorēja, pat nenorāja viņu. Ja gadījās, ka vīrieša acs apstājās pie sievietes, viņš izturējās tā, it kā viņa būtu neredzama; viņš skatījās tai cauri.