Tas šķita kā bargs sods. Sievietes lāsts līdzinājās nāves lāstam, augstākajam sodam, kāds tika uzlikts klana locekļiem, ja tie izdarīja kādu nopietnu noziegumu. Vienīgi vadonis drīkstēja pavēlēt moguram izsaukt ļaunos garus un uzlikt nāves lāstu. Mogurs nedrīkstēja atteikties, kaut ari tas bija bīstami kā burvim, tā klanam. Pēc nolādēšanas pārējie klana locekļi ar noziedznieku nedz sarunājās, nedz redzēja viņu. Tas tika ignorēts, izstumts; viņš vairs nepastāvēja, gluži kā būtu miris. Dzīves draugs un ģimene sēroja pēc tā nāves, viņam netika izsniegts ēdiens. Daži pameta klanu un nekad vairs netika redzēti. Vairums vienkārši paši pārstāja ēst, pārstāja dzert un piepildīja ļauno pareģojumu, kuram arī ticēja.
Reizēm nāves lāstu uzlika uz ierobežotu laika periodu, bet arī tas bieži vien bija liktenīgs, jo noziedznieks lāsta laikā atteicās dzīvot. Ja kāds tomēr izdzīvoja noteikto lāsta laiku, viņš atkal tika uzņemts klanā kā pilntiesīgs tā loceklis, pat savā iepriekšējā statusā. Viņš bija samaksājis savu parādu sabiedrībai, un noziegums tika aizmirsts. Tomēr noziegumi bija reta parādība, un šāds sods netika uzlikts bieži. Lai gan sievietes lāsts daļēji un uz laiku izstūma viņu no sabiedrības, lielākā daļa sieviešu labprāt pieņēma periodisko atelpu no vīriešu nebeidzamajām prasībām un pētošajām acīm.
Iza gaidīja plašāku kontaktu ar ārpasauli pēc vārda došanas ceremonijas. Viņai bija apnicis uzturēties akmeņu ierobežotajā Kreba pavarda telpā un ar ilgām lūkoties uz spožo sauli, kas ieplūda caur alas ieeju dažu pēdējo dienu laikā pirms ziemas sniegiem. Viņa dedzīgi gaidīja Kreba signālu, kas liecinātu, ka viss ir sagatavots un klans var pulcēties. Vārda došana parasti notika pēc brokastīm, īsi pēc saullēkta, kamēr totēmi vēl atradās tuvumā pēc klana nakts sargāšanas. Kad viņš pamāja, Iza steidzās pievienoties pārējiem un nostājās priekšā Moguram, lūkojoties uz zemi, kamēr attina mazuli. Viņa turēja mazuli paceltu, kamēr burvis skatījās pārī tā galvai, veicot žestus, ar kuriem aicināja garus pievienoties ceremonijai. Tad ar plašu žestu viņš iesāka.
Iemērcis pirkstu bļodā, kuru turēja Gūvs, viņš ar sarkanā okera ziedi novilka svītru no punkta, kurā savienojās bērna uzacis, līdz deguna galiņam.
- Uba, meitenes vārds ir Uba, - Mogurs teica. Kailais bērns, kuru apņēma aukstais vējš, ietriecoties saules apspīdētajā alas priekšplānā, palaida veselīgu bļāvienu, apslāpējot klana atzinīgo murdoņu.
- Uba, - Iza atkārtoja, šūpojot trīcošo mazuli savās rokās. "Tas ir lielisks vārds," viņa nodomāja, vēloties, kaut būtu pazinusi to Ubu, kuras vārdā meitene tika nosaukta. Klana locekļi pa vienam gāja garām, atkārtojot meitenes vārdu, lai iepazītos paši un iepazīstinātu savus totēmus ar pašu jaunāko locekli. Iza uzmanījās, lai nepaceltu acis un netīši neuzlūkotu kādu no vīriem, kas nāca klāt, lai izteiktu atzinību par tās meitu. Pēc tam sieviete ietina mazuli siltās trušādās un piespieda to sev pie miesas zem apmetņa. Bērniņa raudas spēji apklusa, mātei sākot to zīdīt. Iza atkāpās savā vietā starp sievietēm, lai atbrīvotu vietu precību rituāliem.
Šai ceremonijai, un vienīgi šai, svētās ziedes pagatavošanai tika izmantots dzeltenais okers. Gūvs pasniedza dzeltenā balzama bļodu Moguram, kas ar rokas stumbeni to turēja piespiestu pie krūts. Savās precībās Gūvs nedrīkstēja kalpot par mācekli. Viņš nostājās svētā vīra priekšā un gaidīja, kad Grods atvedis savas sievas meitu. Uka raudzījās ar dalītām jūtām - ar lepnumu, ka viņas meitai ir labs pāris, un ar skumjām, ka meita pamet savu pavardu. Ovra, tērpusies jaunā apmetni un soļojot cieši aiz Groda, raudzījās uz kājām, tomēr viņas atturīgi nolaistā seja staroja. Bija redzams, ka viņa nejutās nelaimīga par viņai izraudzīto puisi. Viņa apsēdās Gūva priekšā ar sakrustotām kājām, acis turot nolaistas.
Ar klusiem, formāliem žestiem Mogurs atkal vērsās pie gariem, tad iemērca savu vidējo pirkstu bļodā ar brūngani dzelteno ziedi un uzvilka Ovras totēma zīmi pāri Gūva totēma rētai, kas simbolizēja abu garu savienošanos. Atkal pamērcot pirkstu ziedē, viņš zīmēja Gūva totēmu pāri meitenes totēmam, velkot gar rētas malām un aizkrāsojot viņas zīmi, tā attēlojot Gūva pārspēku.
- Sumbra Gars, Gūva totēm, tava zīme ir pārspējusi Bebra Garu, Ovras totēmu, - Mogurs žestikulēja. - Lai Ursus ļauj tam tā būt vienmēr. Gūv, vai tu pieņem šo sievieti?
Gūvs atbildēja, uzsitot Ovrai pa plecu un pamājot, lai viņa seko uz vietu alā, kas nupat bija iezīmēta ar nelieliem akmeņiem un no šī brīža bija Gūva pavards. Ovra pielēca kājās un sekoja savam jaunajam vīram. Viņai nebija izvēles, un viņai arī netika vaicāts, vai viņa to pieņem. Pāris paliks izolēts, nošķirts sava pavarda teritorijā četrpadsmit dienas, un šajā laikā viņi gulēs atsevišķi. Nošķirtībai beidzoties, viri mazajā alā novadīs ceremoniju, lai stiprinātu šo savienību.
Divu cilvēku precības klanā bija tīri garīga lieta, kas sākās ar paziņojumu visiem klana ļaudīm un noslēdzās ar slepenu rituālu, kurā piedalījās vienīgi vīrieši. Šajā primitīvajā sabiedrībā dzimumattiecības bija tikpat dabiskas un nevadāmas kā gulēšana vai ēšana. Bērni mācījās, novērojot pieaugušos, tāpat kā tie apguva citas iemaņas un paradumus un spēlēja savstarpējās attiecības, kā ari atdarināja citas darbības jau no pašas bērnības. Bieži vien zēns, kas sasniedza pubertātes vecumu, bet vēl nebija nogalinājis savu pirmo dzīvnieku un dzīvoja starp bērnību un pieaugušā pasauli, ieguva meiteni, pat pirms viņai bija sākušās mēnešreizes. Jaunavības plēves tika pārdurtas agri, kaut gan jaunekļi mazliet baidījās, ja parādījās asinis, un drīz vien ignorēja meiteni, ja tā notika.
Vīrietis varēja iegūt jebkuru sievieti, kad vien viņš vēlējās atslābināties, izņemot, kā to paredzēja sena tradīcija, savu ciltsmāsu. Parasti, ja kāds pāris tika apprecināts, tas kļuva vairāk vai mazāk uzticīgs aiz pieklājības pret cita vira īpašumu, tomēr uzskatīja, ka vīrietim ir kaitīgāk atturēties nekā iegūt tuvāk esošo sievieti. Ja vīrietis viņu aicināja, sieviete pauda liegas, kautrīgas kustības, iedrošinot tā tuvināšanos. Klana uztverē jaunu dzīvību radīja visuresošā totēmu būtība, un jebkādas attiecības, sākot ar seksuālo aktivitāti un beidzot ar bērna piedzimšanu, nepakļāvās nekādiem komentāriem.
Nākamā ceremonija bija Drūga un Agas savienošana. Lai gan pāris tika nošķirts no klana, tie, kas pašlaik dzīvoja ar Drūgu pie viena pavarda, drīkstēs nākt un iet, kad vien vēlēsies. Kad otrs pāris iegāja alā, sievietes sapulcējās ap Izu un viņas mazuli.
- Iza, viņa ir vienkārši lieliska, - Ebra aizrautīgi runāja. - Atzīšos, es biju nedaudz uztraukusies, kad uzzināju, ka tu esi stāvoklī pēc visas tās garās gaidīšanas.
- Gari mani sargāja, - Iza pamāja. - Spēcīgs totēms palīdz radīt veselīgu bērnu, kad tas beidzot ir padevies.
- Es baidījos, ka Eilas totēms varētu atstāt sliktas sekas. Viņa izskatās tik atšķirīga, un viņas totēms ir tik spēcīgs, tas varēja sakropļot mazo, - Aba aizrādīja.
- Eila ir laimīga, viņa man atnesusi veiksmi, - Iza steidzīgi atbildēja, paraudzīdamās, vai meitene nav teikto dzirdējusi. Eila vēroja, kā Oga turēja mazuli, trinās apkārt un lepnumā staroja, it kā Uba būtu viņas pašas bērns. Viņa nebija ieklausījusies Abas komentārā: "Vai tad viņa mums visiem nav nesusi veiksmi?" - bet Izai nepatika, ka šādas domas tika izteiktas skaļi.
- Bet tev nepietika veiksmes, lai piedzimtu puika, - Aba uzsvēra.
- Es gribēju meitu, Aba, - Iza sacīja.
- Iza! Kā tu vari tā teikt! - Sievietes bija pārsteigtas. Viņas reti atzinās, ja labāk vēlējās meitu.