- Es viņu nevainoju, - Uka steidzās Izai palīgā. - Tev piedzimst zēns, tu par viņu rūpējies, baro, audzini, bet, tiklīdz viņš ir paaudzies, tā prom ir. Ja viņu nenogalina medībās, tad nogalina citādā veidā. Puse no viņiem aiziet bojā vēl jaunībā. Ovra vismaz var nodzīvot dažus gadus ilgāk.
Visām kļuva žēl mātes, kura alas nogruvumā bija zaudējusi dēlu. Viņas visas zināja, kādas bēdas sieviete bija izcietusi. Ebra smalkjūtīgi mainīja sarunas tematu.
- Interesanti, kādas būs ziemas jaunajā alā.
- Medības bijušas labas, un mēs tik daudz esam savākušas un nolikušas krājumos, ir tik daudz ēdamā. Vīri šodien dosies medībās, droši vien pēdējo reizi. Es ceru, ka slēptuvē pietiks vietas un mēs varēsim visu sasaldēt, - Ika teica. - Izskatās, ka vīri kļūst nepacietīgi. Labāk iesim un pagatavosim viņiem ko ēdamu.
Sievietes negribīgi atstāja Izu ar mazuli un devās pagatavot rīta maltīti. Eila apsēdās blakus Izai, un sieviete aplika roku meitenei ap pleciem, otrajā turot bērniņu. Iza jutās labi - priecīga, ka var iziet ārā svaigajā, aukstajā un saulainajā agrās ziemas dienā; priecīga, ka viņas bērns ir piedzimis un vesels un ka tā ir meitene; priecīga par alu un par to, ka Krebs ir nolēmis gādāt par viņu; un priecīga par trauslo, blondo, svešādo meiteni sev blakus. Viņa palūkojās uz Ubu, pēc tam uz Eilu. "Manas meitas," sieviete nodomāja, "un viņas abas ir manas meitas. Visi zina, ka Uba būs zāļu sieva, un Eila ari tāda būs. Es par to parūpēšos. Kas zina, varbūt kādu dienu viņa būs slavena zāļu sieva."
9
"Gaišā Sausā Sniega Gars apņēma Graudainās Sniega Sievas Garu, un pēc kāda laika tālu ziemeļos viņai piedzima Ledus Kalns. Saules Gars neieredzēja mirdzošo bērnu, kas, tam pieaugot, pārklāja zemi un nedeva tai Saules siltumu, lai augtu zāle. Saule nolēma iznīcināt Ledus Kalnu, taču Vētras Mākoņa Gars, Graudainās Sniega Sievas ciltsbrālis, uzzināja, ka Saule grib nonāvēt māsas bērnu. Vasarā, kad Saule bija visspēcīgākā, Vētras Mākoņa Gars cīnījās ar to, lai glābtu Ledus Kalna dzīvi."
Eila sēdēja, turot klēpī Ubu, un vēroja, kā Dorvs stāsta jau zināmo leģendu. Meitene bija aizrāvusies, lai gan stāstu zināja no galvas. Tas bija viņas mīļākais stāsts un nekad neapnika. Taču nemierīgajam pusotru gadu vecajam bērnelim viņas klēpī daudz vairāk interesēja Eilas gaišie mati, kurus tas bija satvēris savās tuklajās roķelēs. Eila atmudžināja matus no Ubas sažņaugtajām dūritēm, neatraujot acis no vecā vīra, kurš stāvēja netālu no uguns, pavadot savu stāstu ar dramatiskām kustībām, un klana ļaudis to aizrautīgi vēroja.
"Dažas dienas kaujā uzvarēja Saule, sadrupinot cieto, auksto ledu, pārvēršot to ūdenī un kausējot Ledus Kalna dzīvi. Citas dienas atkal vinnēja Vētras Mākonis, aizklājot Saules vaigu un neļaujot tai izkausēt Ledus Kalnu par daudz. Lai gan vasarā Ledus Kalns cieta badu un sarāvās, ziemā tā māte uzņēma vīra sagādāto barību un barojot atdeva dēlam veselību. Katru vasaru Saule cīnījās, lai iznīcinātu Ledus Kalnu, bet Vētras Mākonis neļāva Saulei izkausēt visu, ar ko māte bija barojusi savu bērnu iepriekšējā ziemā. Katras nākamās ziemas sākumā Ledus Kalns vienmēr bija nedaudz lielāks nekā iepriekšējā ziemā; tas auga augumā, pletās platāks, ar katru gadu pārklāja aizvien lielāku zemes platību.
Ledus Kalnam augot, viņam pa priekšu skrēja liels aukstums. Vēji gaudoja, sniegi virpuļoja, un Ledus Kalns pletās, lienot aizvien tuvāk tai vietai, kur dzīvoja Ļaudis. Klans nodrebēja, spiežoties tuvāk ugunskuram zem krītošajām sniega pārslām."
Vējš, kas svilpoja kailajos koku zaros alas ārpusē, piešķīra stāstam skaņas efektus, un Eilas mugurai līdzjūtībā pārskrēja trīsas.
"Klana ļaudis nezināja, ko lai dara. "Kāpēc totēmu gari mūs vairs neaizsargā? Ko esam nodarījuši, ka viņi uz mums tā dusmojas?"
Mogurs nolēma viens pats doties ceļā, lai sameklētu garus un aprunātos ar tiem. Viņš sabija projām ilgu laiku. Daudzi ļaudis kļuva nemierīgi, gaidot moguru atgriežamies, jo sevišķi jaunie.
Bet Durks bija visnepacietīgākais no visiem. "Mogurs nekad neatgriezīsies," viņš teica. "Mūsu totēmiem nepatīk aukstums. Viņi ir devušies projām. Mums arī jādodas prom."
"Mēs nevaram pamest savas mājas," vadonis protestēja. "Klans te vienmēr ir dzīvojis. Tās ir mūsu senču mājas. Tās ir mūsu totēmu garu mājas. Tie nav aizgājuši. Tie ir nelaimīgi tāpat kā mēs, bet viņi būtu vēl nelaimīgāki bez savas vietas, tālu no mājām. Mēs nevaram aiziet un paņemt tos līdzi. Kurp mēs iesim?"
"Mūsu totēmi jau ir pametuši mūs," Durks strīdējās. "Ja mēs atrastu labākas mājas, tie varbūt atgrieztos. Mēs varam doties uz dienvidiem, sekot putniem, kas rudenī aizlido, lai glābtos no aukstuma, un uz austrumiem, uz Saules zemi. Mēs varam doties turp, kur Ledus Kalns mūs nevar sasniegt. Ledus Kalns pārvietojas lēni; mēs varam traukties kā vējš. Viņš mūs nekad nenoķers. Ja mēs paliksim šeit, mēs nosalsim."
"Nē. Mums jāsagaida mogurs. Viņš atgriezīsies un pastāstīs mums, ko darīt," vadonis pavēlēja. Taču Durks neklausīja viņa gudrajam padomam. Viņš neatlaidīgi lūdzās un strīdējās ar Ļaudīm un dažus arī pārliecināja. Tie nolēma doties projām kopā ar Durku.
"Palieciet!" pārējie lūdza. "Palieciet, līdz pārnāks mogurs!"
Durks neklausīja. "Mogurs neatradīs garus. Viņš nekad nepārnāks. Mēs dosimies projām tūliņ. Nāciet mums līdzi, atradīsim jaunu vietu, kur Ledus Kalns nevar dzīvot!"
"Nē," viņi atbildēja. "Mēs gaidīsim."
Mātes un viņu vīri bēdājās par jaunajiem vīriešiem un sievietēm, kuri aizgāja, un bija pārliecināti, ka tie lemti bojāejai. Viņi gaidīja moguru, bet, kad bija pagājušas daudzas dienas un mogurs vēl aizvien nebija atgriezies, tos sāka mākt šaubas. Tie sāka prātot, vai nevajadzēja doties projām kopā ar Durku.
Tad kādu dienu klans ieraudzīja tuvojamies kādu dzīvnieku, zvēru, kurš nebaidījās no uguns. Ļaudis bija nobijušies un nenovērsa no tā acis. Tie nekad agrāk nebija redzējuši tādu zvēru. Taču, kad tas pienāca tuvāk, tie ieraudzīja, ka tas nemaz nav dzīvnieks, bet gan mogurs. Viņu klāja alu lāča āda. Beidzot viņš bija pārnācis. Mogurs izstāstīja klanam, ko bija dzirdējis no Ursus, Lielā Alu Lāča Gara.
Ursus mācīja Ļaudīm dzīvot alās, valkāt zvērādas, medīt, vākt barību vasarā un uzkrāt pārtiku ziemai. Klana Ļaudis vienmēr atcerējās, ko bija mācījis Ursus, un, lai kā Ledus Kalns centās, tas nespēja izdzīt cilvēkus no mājām. Spītēdami lielajam aukstumam un sniega daudzumam, ko Ledus Kalns sūtīja sev pa priekšu, Ļaudis neizkustējās, viņi nedeva tam ceļu.
Beidzot Ledus Kalns padevās. Tas sabozās un vairs necīnījās ar Sauli. Vētras Mākonis sadusmojās, ka Ledus Kalns vairs necīnās, un atteicās tam palīdzēt. Ledus Kalns pameta zemi un devās atpakaļ uz savām ziemeļu mājām, un kopā ar viņu projām virzījās ari lielais aukstums. Saule līksmoja par savu uzvaru un sekoja Ledus Kalnam visu ceļu līdz pat tā ziemeļu mājām. Nebija nevienas vietiņas, kur viņš varētu paslēpties no lielā karstuma, un beidzot tas tika uzveikts. Daudzus, daudzus gadus pēc tam ziemas vairs nebija, vienīgi garas vasaras dienas.
Bet Graudainā Sniega Sieva skuma pēc sava zaudētā dēla, un bēdas darīja viņu vāju. Gaišais Sausais Sniegs vēlējās, lai viņa dzemdē tam vēl vienu dēlu, un lūdza palīdzību Vētras Mākoņa Garam. Vētras Mākonim kļuva žēl savas ciltsmāsas, un viņš palīdzēja Gaišajam Sausajam Sniegam sagādāt tai spēcinošu barību. Viņš atkal aizsedza Saules vaigu, kamēr Gaišais Sausais Sniegs grozījās tuvumā, bārstot savu garu, lai Graudainā Sniega Sieva to noritu. Viņai piedzima vēl viens Ledus Kalns, taču Ļaudis atcerējās, ko Ursus tiem bija mācījis. Ledus Kalns nekad nedabūs tos projām no viņu mājām.