Viņa nebija vienīgā, kas bija nemierīga un kam bija apnikusi garā ziema un dzīvošana alā. Torit vējš uz dažām stundām bija iegriezies no dienvidiem, atnesot no jūras siltāku gaisu. Kūstošais ūdens tecēja lejup pa garajām lāstekām no alas trīsstūrveidigās mutes virsotnes. Kad vējš sagriezās un atkal atnesa stindzinošas brāzmas no austrumiem, temperatūrai krītoties, tās atkal sasala, pagarinot un padarot resnākas mirdzošās, asās smailes, kas bija augušas visu ziemu. Tomēr siltā gaisa elpa ikviena domas pavērsa pretim ziemas beigām. Sievietes sarunājās, strādāja, ātrā sarunā veikli žestikulējot, un vienlaikus gatavoja ēdienu. Uz ziemas beigām, kad pārtikas krājumi mazinājās, viņas tos apvienoja un gatavoja kopīgi, lai gan ēda atsevišķi, izņemot īpašus gadījumus. Ziemā vienmēr bija vairāk svinēšanu - tas palīdzēja mazināt ieslodzījuma vienveidību -, lai gan, tuvojoties pavasarim, viņu dzīru galds bieži bija nabadzīgs. Tomēr ēdamā tiem pietika. Putnu vai novecojušo briežu svaigā gaļa, kuru mednieki pamanījās iegūt sniegputeņu starplaikā, tika gaidīta, taču nebija dzīvības jautājums. Viņu rīcībā bija pietiekami kaltētas gaļas krājumi. Sievietēm vēl aizvien uznāca vēlme klausīties pasakas, un Aba stāstīja par kādas sievietes dzīvi.
"…bet bērns bija kropls. Māte aizveda to, kā bija licis vadonis, tomēr viņa nespēja bērnu atstāt, lai tas nomirst. Viņa uzkāpa ar to augstu kokā un piesēja mazuli pie pašiem augstākajiem zariem, tā ka pat kaķi to nevarētu aizsniegt. Bērns raudāja, kad sieviete to pameta, un līdz vakaram viņš bija tā izsalcis, ka gaudoja kā vilks. Neviens nespēja aizmigt. Viņš raudāja dienu un nakti, vadonis dusmojās uz māti, bet tikmēr, kamēr mazais raudāja un gaudoja, māte zināja, ka viņš vēl ir dzīvs.
Vārda došanas dienā māte agri no rīta atkal uzkāpa kokā. Viņas dēls ne tikai vēl bija dzīvs, bet tā kroplums bija izzudis! Viņš bija normāls un vesels. Vadonis nebija gribējis pieņemt sievietes dēlu klanā, tomēr, tā kā mazulis vēl bija dzīvs, tas bija jāpieņem un jādod vārds. Kad zēns izauga, viņš pats kļuva par vadoni un vienmēr bija pateicīgs mātei, ka tā viņu bija novietojusi kokā, kur neviens nespēja zēnam kaitēt. Pat apņēmis sievu, viņš vienmēr no katrām medībām nesa mātei tās daļu. Viņš to nekad neiedunkāja, nekad nebāra, vienmēr izturējās pret viņu ar godbijību un cieņu," Aba pabeidza.
- Kurš bērns spēj izdzīvot pirmās dzīves dienas bez barošanas? - Oga jautāja, lūkojoties uz Braku, savu veselīgo dēlu, kas tikko bija iemidzis. - Un kā viņas dēls varēja kļūt par vadoni, ja tā māte nebija precējusies ar vadoni vai ar vīru, kuram kādu dienu bija jākļūst par vadoni?
Oga lepojās ar savu mazo dēlēnu, un Brouds bija vēl lielīgāks, ka viņa sieva dzemdējusi dēlu tik drīz pēc viņu apprecēšanās. Pat Bruņa nelokāmā stingrība atslāba bērna tuvumā; viņa acis atmaiga, turot mazuli, kas nodrošinās klana vadonim pēctecību.
- Kurš gan būtu nākamais vadonis, ja tev nepiedzimtu Braks, Oga? - Ovra vaicāja. - Ko tad, ja tev nebūtu neviena dēla, vienīgi meitas? Varbūt māti apprecina ar otro klana viru pēc vadoņa, ja kaut kas notiek ar vadoni. - Viņa bija mazliet skaudīga uz jaunāko sievieti. Ovrai vēl nebija bērna, lai gan viņa jau bija kļuvusi par sievieti un bija izdota Gūvam, pirms tika apprecināti Oga un Brouds.
- Un tomēr, kā mazulis, kas piedzima kropls, pēkšņi varēja kļūt vesels un normāls? - Oga neatlaidās.
- Man ir tādas aizdomas, ka šo stāstu izgudrojusi sieviete, kurai piedzima kropls bērns, un viņa vēlējās, kaut tas būtu bijis normāls, - teica Iza.
- Bet tā ir sena leģenda, Iza. To ir stāstījušas jau vairākas paaudzes. Varbūt senos laikos notika lietas, kas vairs nav iespējamas. Kā mēs varam to droši zināt? - Aba teica, aizstāvot savu stāstu.
- Dažas lietas agrākos laikos varēja būt citādas, Aga, bet es domāju, ka Ogai taisnība. Mazulis, kas piedzimis kropls, nevar pēkšņi kļūt normāls, un nav ticams, ka viņš spētu izdzīvot līdz savai vārda došanas dienai bez barošanas. Taču tas ir vecs stāsts. Kas zina, var jau būt, ka tajā ir daļa patiesības, - Iza piekāpās.
Kad ēdiens bija gatavs, Iza to nesa uz Kreba pavardu, Eila pacēla dūšīgo bērnu, kas tikko bija sācis staigāt, un sekoja Izai. Iza bija kļuvusi vājāka, ne tik stipra kā kādreiz, un Eila lielākoties bija tā, kas nēsāja Ubu. Abu starpā valdīja īpaša pieķeršanās. Uba meitenei visur sekoja, un Eilai, šķiet, mazā nekad neapnika.
Pēc ēšanas Uba devās pie mātes, lai tā viņu pabarotu ar krūti, taču drīz kļuva nemierīga. Iza sāka klepot, padarot bērnu vēl nervozāku. Beidzot Iza pastūma nemierīgo, čīkstošo bērnu Eilai.
- Ņem to bērnu! Palūko, vai Oga vai Aga nevar to pabarot, - Iza uzbudināta pamāja, viņu pārņēma sauss klepus.
- Vai ar tevi viss kārtībā, Iza? - Eila pamāja ar norūpējušos skatienu.
- Esmu tikai veca sieva, pārāk veca, lai auklētu tik mazu bērnu. Man beidzas piens, tas ari viss. Uba ir izsalkusi; pēdējo reizi viņu baroja Aga, bet šķiet, ka viņa jau pabaroja Onu un droši vien daudz piena nebūs palicis. Oga saka, ka viņai esot vairāk piena, tas paliekot pāri; aiznes šovakar mazuli viņai. - Iza ievēroja, ka Krebs cieši raugās uz sievieti un aizgriežas projām, kad Eila nesa bērnu Ogai.
Eila ļoti apdomīgi, izrādot pienācīgo attieksmi, ar noliektu galvu tuvojās Brouda pavardam. Viņa zināja, ka mazākais noteikumu pārkāpums izraisītu jaunā vīrieša dusmas. Meitene bija pārliecināta, ka viņš meklē ieganstu, lai izbārtu to vai iesistu viņai, un nevēlējās, lai Brouds aizraidītu Ubu tādēļ, ka Eila kaut ko būtu nodarījusi. Oga ar prieku baroja Izas meitu, taču, Broudam vērojot, sarunas nevedās. Kad Uba savu devu bija saņēmusi, Eila aiznesa mazo atpakaļ, tad apsēdās un šūpojās uz priekšu un atpakaļ, klusi pie sevis dungodama, un tas vienmēr, šķiet, nomierināja mazuli, līdz tas aizmiga. Eila jau sen bija aizmirsusi valodu, kurā viņa runāja, kad sākumā te bija ieradusies, tomēr, turot rokās mazuli, vēl vienmēr kaut ko dungoja.
- Esmu tikai veca sieva, kas visus aizkaitina, Eila, - Iza teica, meitenei noliekot Ubu. - Es biju pārāk veca dzemdējot, man piens jau izbeidzas, bet Ubu vēl nevajadzētu atšķirt no krūts. Vēl pat nav beidzies viņas nēsāšanas gads, tomēr neko nevar darīt. Rītdien es tev parādīšu, kā pagatavot īpašu mazuļu ēdienu. Es negribu atdot Ubu citai sievietei, ja vien varu iztikt.
- Atdot Ubu citai sievietei! Kā tu vari Ubu kādam atdot, viņa pieder mums!
- Eila, es arī viņu negribu atdot, bet mazajai ir nepieciešams pietiekams uzturs un no manis viņa to nesaņem. Mēs nevaram Ubu visu laiku nest barot te vienai, te otrai sievietei, kad man nepietiek piena. Ogas bērniņš vēl ir mazs, tāpēc viņai ir tik daudz piena. Bet, Brakam augot lielākam, viņas piens piemērosies tā vajadzībai. Tāpat kā Agai, Ogai nekas daudz pāri nepaliks, ja vien viņa visu laiku nebaros vēl vienu mazuli, - Iza paskaidroja.
- Kaut es varētu viņu barot!
- Eila, lai gan tu esi gandrīz tikpat slaida, tomēr tu vēl neesi sieviete. Un vēl nav nekādu pazīmju, ka tu drīz par tādu varētu kļūt. Tikai sievietes var kļūt par mātēm, un tikai sievietēm var būt piens. Mēs sāksim Ubu regulāri piebarot un redzēsim, kā viņai ies, taču es gribu, lai tu zini, kas ir sagaidāms. Mazuļa ēdiens ir jāgatavo īpašā veidā. Visam, ar ko viņu baro, jābūt mīkstam; viņa piena zobiņi vēl nevar kārtīgi sakošļāt. Graudi pirms gatavošanas jāsaberž ļoti smalki, kaltēta gaļa jāsasmalcina līdz miltiem un, piejaucot nedaudz ūdens, jāpagatavo kā mīkla, svaigā gaļa jānokasa no cietajām šķiedrām, dārzeņi jāsastampā biezputrā. Vai vēl ir atlikušas kādas zīles?