- Pagājušo reizi, kad skatījos, vēl bija vesela kaudze, bet peles un vāveres tās zog, un daudzas ir sapuvušas, - Eila atbildēja.
- Paņem, cik vari atrast. Mēs tās izmērcēsim, lai noņemtu rūgtumu, saberzīsim un pievienosim ēdienam. Viņai derēs arī jamss. Vai tu zini, kur glabājas tie mazie gliemežvāki? Tie viņas mutītei būs pietiekami mazi. Es priecājos, ka ziema ir gandrīz beigusies, pavasaris mums visiem nesīs lielāku izvēli.
Iza redzēja meitenes patieso, rūpju pilno un satraukto seju. Tā nebija pirmā reize, jo sevišķi šajā aizejošajā ziemā, kad Iza jutās pateicīga par Eilas labprātīgo palīdzību. Viņa prātoja, vai Eila nebija tai atsūtīta grūtniecības laikā, lai meitene varētu būt kā otrā māte bērnam, kas viņai piedzima tik vēlu. Tas nebija tikai vecums, kas izkaltēja Izu. Lai gan sieviete aizgainīja domas par slikto veselību un nekad nepieminēja sāpes krūtīs vai asinis, ko dažreiz spļāva pēc īpaši smagas klepus lēkmes, viņa zināja - Krebs saprata, ka Iza ir daudz slimāka nekā izrāda. "Viņš arī noveco," Iza domāja. "Šī ziema atstājusi pēdas arī Mogurā. Viņš pārāk daudz sēž savā mazajā alā, kur vienīgais, kas viņu silda, ir lāpa."
Vecā burvja pinkainos matus caurvija sudrabs. Viņa artrīts kopā ar klibo kāju padarīja staigāšanu par mokpilnu pārbaudījumu. Zobi, nodiluši, gadiem izmantoti lietu turēšanai iztrūkstošās rokas vietā, bija sākuši sāpēt. Taču Krebs jau sen bija iemācījies sadzīvot ar ciešanām un sāpēm. Viņa prāts bija tikpat varens un uztvert spējīgs kā vienmēr, un viņš uztraucās par Izu. Viņš vēroja sievieti un meiteni sarunājamies par ēdiena gatavošanu mazulim un pamanīja, kā sakrities Izas spēcīgais augums. Sievietes seja bija novājējusi un acis - iegrimušas dziļi dobumos, izceļot izvirzītos uzacu lokus. Viņas rokas bija kļuvušas nespēcīgas, mati sirmoja; taču visvairāk Krebu uztrauca Izas neatlaidīgais klepus. "Es būšu priecīgs, kad šī ziema beigsies," viņš domāja. "Viņai nepieciešams mazliet siltuma un saules."
Ziema beidzot atlaida zemi no sava stindzinošā tvēriena, un pavasara siltās dienas atnesa lietusgāzes. Peldoši ledus gabali no kalna augstākajām vietām zvārojās lejup pa pārplūdušo upi vēl ilgi pēc tam, kad sniegs un ledus uz alas izvirzījuma bija izkusis. Sanesumi līdz ar izkusušajiem sniegiem pārvērta zemi alas priekšā piemirkušā, slidenā dūņainu dubļu kloākā. Vienīgi alas priekšā noklātie akmeņi ļāva saglabāt alu kaut cik sausu, zemes ūdeņiem sūcoties iekšā.
Taču staignais sllksnājs nespēja noturēt klana ļaudis alā. Pēc garā ziemas ieslodzījuma tie izbira ārā, lai sasveicinātos ar pirmajiem siltajiem saules stariem un maigajām vēja brīzēm. Pirms sniegi vēl bija galīgi izkusuši, kailām kājām viņi mīcījās pa aukstajām dūņām vai slāja piesmeltos apavos, kurus pat papildus ieziesta tauku kārta nespēja uzturēt sausus. Izai, ārstējot saaukstēšanos, silstošajās pavasara dienās bija daudz vairāk darba nekā aukstajā ziemā.
Kad iestājās pavasaris un saule izdzenāja mitrumu, klana dzīves temps pieauga. Lēnā un mierīgā ziema, kas bija pavadīta, stāstot pasakas, tenkojot, darinot rīkus un ieročus un citās sēdus aktivitātēs, lai nosistu laiku, atdeva savu vietu darbīgajai un aktīvajai pavasara rosībai. Sievietes devās meklējumos, lai ievāktu pirmos zaļos dzinumus un pumpurus, bet vīri vingrinājās un trenējās, lai sagatavotos jaunās sezonas pirmajām lielajām medībām.
Uba auga, pārtiekot no sava jaunā ēdiena, un tika zīdīta vienīgi aiz paraduma vai lai sniegtu siltuma un drošības izjūtu. Iza klepoja mazāk, lai gan bija vārga, un tai bija par maz enerģijas, lai aizklīstu pārāk tālu pļavās, bet Krebs atkal uzsāka savas neveiklās pastaigas gar upes krastu kopā ar Eilu. Meitenei pavasaris patika labāk par citiem gadalaikiem.
Tā kā lielāko daļu laika Izai vajadzēja pavadīt alas tuvumā, Eila pierada klaiņot pa kalna nogāzēm, meklējot augus, ar kuriem papildināt Izas zālīšu klāstu. Iza satraucās, ka meitene klīst viena pati, bet pārējās sievietes bija aizņemtas ar pārtikas meklēšanu, un ārstnieciskie augi ne vienmēr bija sastopami tajās pašās vietās, kur ēdamie augi. Reizēm Iza devās Eilai līdzi parādīt tai jaunus augus un iemācīt pazīt jau zināmos to augšanas sākuma stadijā, lai meitene vēlāk zinātu, kur tos atrast. Lai gan Ubu nesa Eila, Izu nedaudzie ceļojumi nogurdināja. Negribīgi viņa aizvien biežāk atļāva meitenei iet vienai.
Eila atklāja, ka viņai patīk klīst vienatnē. Atrodoties prom no pastāvīgi vērojošā klana, meitene izbaudīja brīvības izjūtu. Viņa bieži pievienojās arī sievietēm, kad tās pulcējās; taču, kad vien varēja, meitene steidzās paveikt tai uzticētos darbus, lai atliktu laiks vienai paklaiņot pa mežu. Viņa pārnesa mājās ne vien augus, kurus pazina, bet arī visu nepazīstamo, lai Iza varētu par to pastāstīt.
Brūns atklāti neiebilda; viņš saprata, ka ir vajadzīgs kāds, kas sameklētu Izai augus, lai viņa varētu nodarboties ar savu ārstniecisko maģiju. Viņam nepalika nepamanīta arī Izas slimība. Tomēr Eilas dedzīgums doties pastaigās vienai vadoni uztrauca. Neviena klana sieviete nebija sajūsmā, ja bija spiesta kaut ko darīt vienatnē. Vienmēr, kad Iza vienatnē bija devusies meklēt kādu īpašu zālīti, viņa to bija darījusi negribīgi un ar nelielām bailēm un vienmēr atgriezusies, cik vien ātri iespējams. Eila nekad neizvairījās no saviem pienākumiem, vienmēr labi uzvedās, nebija nekā tāda, ko Brūns varētu nosaukt par sliktu. Tā bija vairāk izjūta, aizdomas, kas lika pievērst Bruņa uzmanību meitenei; viņas attieksme, viņas pieeja, viņas domas bija nevis nepareizas, bet atšķirīgas. Vienmēr pēc saviem pārgājieniem ārpusē meitene atgriezās ar pilnu klēpi un grozu zālīšu, un tikmēr, kamēr viņas sirojumi bija tik vajadzīgi. Brūns nevarēja iebilst.
Reizēm Eila pārnesa mājās vairāk nekā tikai augus. Viņas savā- dums, kas tā bija pārsteidzis klana ļaudis, bija kļuvis par paradumu. Lai gan pie tā jau pieraduši, tie vēl arvien jutās izbrīnīti, kad meitene atgriezās ar ievainotu vai slimu dzīvnieku, lai to pabarotu un izārstētu. Trusis, kuru viņa bija atradusi neilgi pēc Ubas piedzimšanas, bija tikai pirmais no daudziem turpmākajiem. Viņa prata sarunāties ar dzīvniekiem; šķita, ka tie jūt - meitene grib viņiem palīdzēt. Un, tā kā viens precedents jau bija, Brūnam nebija vēlēšanās kaut ko mainīt. Vienīgā reize, kad viņai tika atteikts, bija tā, kad Eila pārnesa alā mazu vilcēnu. Tas piederēja pie plēsīgajiem zvēriem, kas bija mednieku konkurenti. Ne vienu vien reizi gadījās, ka dzīvnieku, varbūt ievainotu, kuram dzina pēdas un kuru beidzot panāca, pēdējā bridi sakampa kāds veiklāks plēsējs. Brūns neļāva meitenei palīdzēt dzīvniekam, kurš kādu dienu viņa klanam varētu nozagt medījumu.
Reiz, kad Eila, nometusies uz ceļiem, raka kādu sakni, no krūmiem ar savilktu pakaļējo ķepu izdrāzās trusis un sāka ošņāt viņas kājas. Meitene sastinga, tad lēni izstiepa roku pret mazo dzīvnieciņu. "Vai tu esi Uba-trusis?" viņa ierunājās. "Tu esi izaudzis par lielu, veselīgu cilvēktrusi. Vai tas draudzīgais apciemojums tev iemācīja būt uzmanīgākam?"
"Zini, tev jāuzmanās arī no cilvēkiem. Tu vari beigt savu dzīvi virs ugunskura," Eila klusībā turpināja, glaudot truša maigo spalvu. Kaut kas sabiedēja dzīvnieku, un tas aizspriņģoja taisnā virzienā uz vienu pusi, tad vienā rāvienā apsviedās riņķī un metās atpakaļ, no kurienes bija sācis.