"Tu tik veikli kusties, es nesaprotu, kā tevi kāds vispār spēj noķert. Kā tev izdodas tā apgriezties?" Viņa pamāja bēgošajam trusim un iesmējās. Pēkšņi meitene saprata, ka pirmo reizi pēc ilgiem laikiem bija skaļi iesmējusies. Pēdējā laikā viņa reti smējās klana ļaužu klātbūtnē; tas vienmēr izraisīja neapmierinošus skatienus. Todien viņa piedzīvoja daudz smieklīga.
- Eila, šī ķiršu miza ir veca. Tā vienkārši vairs nav lietojama, - Iza kādā agrā rītā žestikulēja. - Kad tu šodien iesi ārā, vai tu neatnestu svaigu? Netālu no klajuma uz rietumiem, pāri upei, atrodas ķirškoku birztala. Vai tu zini, kuru vietu es domāju? Paņem mizas iekšējo daļu, šajā gadalaikā tā ir vislabākā.
-Jā, māt, es zinu, kur tas ir, - viņa atbildēja.
Bija skaists pavasara rīts. Pēdējie krokusi, balti un purpursarkani, glaudās pie pirmo spilgti dzelteno narcišu graciozajiem kātiem. Skraja jaunās zāles seģene ar sīkiem stiebriņiem, kas tikko spraucās ārā no mitrās zemes, pārklāja plānu, zaļu akvareļa kārtiņu klajumu un pauguru sulīgi brūnajai zemei. Krūmu un koku kailos zarus izraibināja pirmie zaļie pumpuri, kas centās iesākt dzīvi no jauna, bet citus ar savu mākslīgo vilnu rotāja balti pūpolu punktiņi. Laipnā saule staroja, iedrošinot zemi jaunam sākumam.
Tiklīdz Eila bija ārpus klana redzesloka, meitenes rūpīgi kontrolētā izturēšanās un pazemīgā stāja atslābinājās un pārvērtās brivi līganā gaitā. Viņa nolēkšoja lejup pa lēzeno nogāzi un uzskrēja augšup pa otru pusi, ar neapzinātu smaidu pavadot atbrīvotās kustības. Garāmejot viņa uzmeta apkārtnei paviršu skatienu, kas bija pretrunā ar meitenes aktīvo prātu, redzētos augus grupējot un saglabājot atmiņā nākotnes vajadzībām.
"Tur aug jauna fitolaka [3] ," eila nodomāja, soļojot pa purvaino gravu, kur iepriekšējā vasarā bija lasījusi tās purpurkrāsas ogas. "Izrakšu dažas saknes atpakaļceļā. Iza saka, ka tās esot noderīgas ari Kreba reimatismam. Ceru, ka svaigā ķiršu miza palidzēs Izai pret klepu. Man šķiet - viņai kļūst labāk, tomēr viņa ir tik vāja. Uba aug aizvien lielāka un smagāka, Izai viņu vispār nevajadzētu celt. Varbūt es nākamreiz paņemšu Ubu sev līdzi, ja varēšu. Cik labi, ka mums nevajadzēja viņu atdot Ogai! Uba patiešām jau sāk runāt. Tas tik būs jauki, kad viņa mazliet paaugsies un mēs abas varēsim iet ārā! Paskat, kādi pūpoli! Jocīgi, ka tie liekas kā īsta vilna, kamēr ir tādi maziņi, bet, kad izaug, kļūst zaļgani. Debesis šodien ir tik zilas. Es saožu vējā jūru. Interesanti, kad mēs dosimies zvejot? Ūdenim drīz vajadzētu būt pietiekami siltam, lai varētu peldēties. Nesaprotu, kāpēc nevienam nepatīk peldēties? Jūras ūdens ir sāļš, ne tā kā upē, bet tajā es jūtos tik viegla. Es nevaru sagaidīt, kad iesim zvejot. Man liekas, ka jūras zivis man garšo vislabāk, bet olas ari man garšo. Un man patīk rāpties klinti, lai dabūtu olas. Augšā klinti ir tik patīkams vējš. Re, kur vāvere! Paskat, kā tā uzskrien tajā kokā! Kaut es tā varētu uzskriet kokā!"
Eila klīda pa mežiem apaugušajām nogāzēm līdz vēlai rīta stundai. Tad, pēkšņi atceroties, ka ir jau tik vēls, viņa mērķtiecīgi devās uz klajumu pēc ķiršu mizas, kuru Iza bija prasījusi. Pienākot tuvāk, viņa izdzirda troksni un nejaušas balsis un pamanīja klajumā vīrus. Meitene jau grasījās doties projām, bet atcerējās par ķiršu mizu un neizlēmīgi uz bridi apstājās. "Vīriem nepatiks, ja viņi mani te ieraudzīs," viņa nodomāja. "Brūns var sadusmoties un nelaist mani vairs vienu, bet Izai ir vajadzīga ķiršu miza. Varbūt viņi nepaliks te ilgi. Interesanti, ko viņi tur dara?" Klusām viņa pielavījās tuvāk, paslēpās aiz liela koka un lūrēja caur noaugušu, nesalapojušu krūmu.
Viri ievingrināja ieročus, gatavojoties medībām. Eila atcerējās, ka bija vērojusi tos izgatavojam jaunus šķēpus. Viņi bija nocirtuši slaidus, lokanus, taisnus jaunos kociņus, nomizojuši tos un noasinājuši vienu galu, vispirms apdedzinot to ugunskurā melnu un pēc tam ar spēcīgu krama skrāpi noasinot apdegušo galu smailu. Karstums padarīja smailo galu ari cietāku, tā ka to nebija viegli sašķelt un nodrupināt. Viņa vēl tagad sarāvās, atcerējusies satraukumu, ko bija izjutusi, pieskaroties vienai no koka smailēm.
"Sievietes neaiztiek ieročus," viņai tika teikts, "vai vispār jebkādus rīkus, kurus izmanto ieroču izgatavošanai," - lai gan Eila nespēja saskatīt atšķirību starp nazi, kuru izmantoja, lai sagrieztu ādu lingas izgatavošanai, un nazi, ar ko piegrieza ādu apģērbam. Tikko izgatavoto šķēpu, kuru bija aizvainojis Eilas pieskāriens, sadedzināja, par lielu sarūgtinājumu medniekam, kas to bija taisījis, un Krebs ar Izu bija pakļāvuši meiteni garai, žestu pilnai audzināšanai, pūloties iedvest meitenei riebumu pret savu rīcību. Sievietes šausminājās, ka viņai kaut kas tāds varējis ienākt prātā, un Bruņa niknais skatiens skaidri liecināja par viņa attieksmi. Tomēr visvairāk viņa nicināja ļauno prieku Brouda sejā, redzot, ka pār meiteni līst pārmetumi. Viņš pašpārliecināti tīksminājās.
Meitene no krūmu aizsega tramīgi vēroja vīrus treniņa laukā. Līdztekus šķēpiem katram bija vēl savs ierocis. Izņemot Dorvu, Grodu un Krugu, kas tālākajā malā pārrunāja šķēpa priekšrocības salldzi- nājumā ar nūju, vairums vīru darbojās ar lingām un bolām. Vorns bija kopā ar vīriem. Brūns bija nolēmis, ka pienācis laiks dot zēnam pamatzināšanas par lingu, un Zūgs apmācīja jaunekli.
Vīri kopš piecu gadu vecuma laiku pa laikam bija ņēmuši Vornu sev līdzi uz nodarbībām, bet lielāko daļu laika viņš bija vingrinājies ar savu miniatūro šķēpu, sviežot to pret mīksto zemi vai sapuvuša koka stumbru, lai sajustu rokā ieroci. Viņš vienmēr priecājās, kad tika paņemts līdzi, bet šis bija pirmais mēģinājums iemācīt jauneklim daudz grūtāko lingas lietošanas mākslu. Zemē bija iedzīts miets, un netālu atradās kaudze gludu, apaļu akmeņu, kas bija savākti no ceļā sastaptajām upēm.
Zūgs rādīja Vornam, kā saturēt kopā divus ādas strēmeles galus un kā novietot oli nelielā, apaļā iedobumā kārtīgi nolietotas lingas viducī. Tā bija veca linga, kuru Zūgs grasījās mest projām, pirms Brūns nebija viņam lūdzis mācīt zēnu. Vecais vīrs nolēma, ka nogriezīs lingu īsāku un piemēros to Vorna nelielajam augumam, tad tā vēl būs noderīga.
Eila skatījās un, vērojot pamācības, nemanot aizrāvās. Viņa koncentrējās uz Zūga skaidrojumiem un demonstrējumiem tikpat uzmanīgi kā puisis. Vornam mēģinot pirmo reizi, linga sapinās un akmens izkrita. Viņam neizdevās iemanīties lingu iegriezt tā, lai panāktu vajadzīgo centrbēdzes spēku, kas aizlidinātu akmeni. Akmens nepārtraukti krita zemē, pirms jauneklis bija paspējis sasniegt pietiekamu ātrumu, lai noturētu to ādas siksnas iedobē.
Brouds stāvēja malā un vēroja. Vorns bija viņa aizbilstamais, un tas padarīja Broudu par Vorna apbrīnas objektu. Tieši Brouds bija izgatavojis zēnam nelielo šķēpu, kuru tas visur nēsāja sev līdzi, pat gultā, un jaunais mednieks arī ierādīja Vornam, kā šķēps ir turams, kā ar sev līdzīgu pārspriežot ar zēnu jautājumu par līdzsvaru un grūdienu. Bet nu Vorns vērsa savu apbrīnas pilno uzmanību pret vecāko mednieku un Brouds jutās atstumts. Viņš bija gribējis būt tas, kurš zēnam visu iemācītu, un dusmojās, kad Brūns un Zūgs mācīja tam apieties ar lingu. Pēc vēl vairākiem neveiksmīgiem Vorna mēģinājumiem Brouds pārtrauca mācības.
- Nu, ļauj man parādīt, kā tas jādara, Vorn, - Brouds pamāja, pastūmis veco vīru malā.
Zūgs pakāpās atpakaļ un uzmeta asu skatienu uzpūtīgajam jauneklim. Visi apstājās un vēroja, bet Brūns raidīja niknu skatienu. Viņam nepatika Brouda augstprātīgā izturēšanās pret klana labāko šāvēju. Viņš bija licis mācīt jaunekli Zūgam, nevis Broudam. "Var jau interesēties par jauno puisi," Brūns nodomāja, "tomēr viņš aiziet par tālu. Vornam jāmācās no paša labākā, un Brouds zina, ka linga nav viņa veiksmīgākais ierocis. Viņam jāsaprot, ka labs vadonis izmanto ikviena vīra prasmes. Zūgs ir visprasmīgākais, un viņam pietiks laika apmācīt zēnu, kamēr mēs, pārējie, medīsim. Brouds uzņemas par daudz; viņš ir pārāk lepns. Kā es varēšu viņu iecelt augstākā kārtā, ja viņš nekļūs saprātīgāks? Broudam ir jāsaprot, ka viņš nav ievērojams tikai tāpēc, ka kļūs par vadoni, bet arī tieši tāpēc, ka kļūs par vadoni."