Brouds izņēma zēnam no rokām lingu un pacēla akmeni. Viņš ielika to lingas iedobē un lidināja uz mērķi. Tas nokrita zemē īsi pirms atzīmes. Tā bija visparastākā klana viru problēma, lietojot lingu. Viņiem bija jāiemācās kompensēt savu roku locītavu ierobežotību, kas, lingu iegriežot, neļāva tiem izdarīt pilnu loku. Brouds bija nikns, ka netrāpīja, un jutās mazliet muļķīgi. Viņš pasniedzās pēc vēl viena akmens un steidzīgi to izmeta, gribēdams parādīt, ka var to izdarīt. Jaunais vīrietis apzinājās, ka visi viņu vēro. Linga bija īsāka par to, kuru viņš bija pieradis turēt, un akmens aizlidoja krietni pa kreisi, atkal nesasniedzot mērķi.
- Vai tu centies iemācīt Vornu vai vēlies pats kādas pāris nodarbības, Broud? - Zūgs izsmejoši žestikulēja. - Es varu palikt mērķi tuvāk.
Brouds centās apvaldīt dusmas - viņam nepatika būt par Zūga izsmiekla objektu, un viņš bija nikns uz sevi, ka visu laiku nevarēja trāpīt pēc tam, kad bija pievērsis apkārtējo uzmanību. Viņš izmeta vēl vienu akmeni, šoreiz pārcenšoties un aizsviežot to tālu aiz mērķa.
- Ja tu pagaidīsi, līdz beigšu mācīt zēnu, es labprāt pamācīšu arī tevi, - Zūgs pamāja, visam tā augumam paužot izteiktu sarkasmu. - Izskatās, ka tu spētu lietot lingu.
Vecā vira pašlepnuma jūtas bija atriebtas.
- Kā gan Vorns kaut ko var iemācīties ar tādu sapuvušu vecu lingu kā šī? - Brouds nikni aizstāvējās, riebumā nosviežot ādas siksnu zemē. - Neviens nespētu izsviest akmeni ar tādu vecu rīku. Es tev uztaisīšu jaunu lingu, Vorn. No tevis nevar gaidīt, lai tu iemācies sviest ar veca vīra nolietotu lingu. Viņš pat vairs nespēj medīt.
Nu sadusmojās Zūgs. Atstādināšana no aktīvajiem medniekiem vienmēr bija trieciens vīra lepnumam, un Zūgs bija cītīgi strādājis, lai pilnveidotu savu prasmi apieties ar sarežģīto ieroci un saglabātu attāluma izjūtu. Zūgs reiz bija ieņēmis otrā vira godu, tāpat kā viņa sievas dēls, un vira lepnums bija īpaši ievainojams.
- Labāk būt vecam vīram nekā puikam, kas domā, ka ir virs, - Zūgs atcirta, sniedzoties pēc lingas pie Brouda kājām.
Noniecinājums viņa vīra godam bija vairāk, nekā Brouds spēja izturēt, tas bija pēdējais salmiņš. Viņš vairs nevarēja savaldīties un pagrūda veco viru. Zūgs zaudēja līdzsvaru, nebija pietiekami veikls un smagi nogāzās zemē. Viņš sēdēja, kur nokritis, ar priekšā izstieptām kājām, lūkojoties ar plati ieplestām, pārsteiguma pilnām acīm. To viņš nekādi nebija gaidījis.
Klana mednieki nekad neaizskāra viens otru fiziski; tāds sods tika aiztaupīts sievietēm, kuras nesaprata vieglākus aizrādījumus. Jauno vīriešu pāri plūstošā enerģija tika iztērēta cīkstēšanās pasākumos, kuri tika pārraudzīti, vai skriešanās un šķēpmešanas sacensībās, vai lingas un bolās mešanas sacīkstēs, kas vienlaikus kalpoja, lai veicinātu medību iemaņu apgūšanu. Medību un pašdisciplīnas māka klanā bija vīrišķības mērs, jo izdzīvošana bija atkarīga no sadarbības. Brouds bija gandrīz tikpat pārsteigts par savu straujumu kā Zūgs, un, tiklīdz viņš bija aptvēris, ko izdarījis, jaunekļa seja aiz kauna kļuva sarkana.
- Broud! - vārds atskanēja no vadoņa mutes kā aizturēts rēciens. Brouds palūkojās augšup un sarāvās verdziskā padevībā. Viņš nekad nebija redzējis Bruņu tik saniknotu. Vadonis tuvojās viņam, stingri sperot katru soli, viņa žesti bija aprauti un stingri kontrolēti.
- Šī bērnišķīgā rakstura izpausme ir nepiedodama! Ja tu jau nebūtu zemākās kārtas mednieks, es tevi tur pazeminātu. Kas tev lika iejaukties zēna mācīšanā? Vai es tev to liku, vai varbūt Zūgs, vai Vorns? - Dusmas zvēroja vadoņa acīs. - Tu sevi sauksi par mednieku? Tu taču nevari sevi nosaukt par viru! Pat Vorns prot sevi valdīt labāk nekā tu. Sievietei ir vairāk pašdisciplīnas. Tu būsi nākamais vadonis: vai tā tu vadīsi vīrus? Tu ceri vadīt klanu, nespējot vadīt pats sevi? Neesi tik pašpārliecināts par savu nākotni, Broud! Zūgam ir taisnība. Tu esi bērns, kurš domā, ka ir vīrs.
Brouds jutās pazemots. Viņš nekad nebija tik smagi apkaunots - un vēl mednieku un Vorna priekšā. Jauneklim gribējās skriet projām un paslēpties - viņš nekad nespēs to aizmirst. Brouds labprātāk būtu sastapies ar uzbrūkošu alu lauvu nekā ar Bruņa dusmām - Bruņa, kas savas dusmas izrādīja reti, kam tas reti bija jādara. Viens nikns vadoņa skatiens, vadoņa, kurš komandēja ar nesatricināmu cieņu, kuram bija līdera spējas un nelokāma pašdisciplīna, bija pietiekams, lai liktu jebkuram klana loceklim, vīrietim vai sievietei, pielēkt kājās, lai to paklausītu. Brouds pazemīgi nodūra galvu.
Brūns paskatījās uz sauli, tad deva zīmi, ka jādodas ceļā. Pārējie mednieki, neveikli klausoties Bruņa iznicinošo rājienu, jutās atviegloti, ka tika projām. Tie soļoja pakaļ vadonim, kas ātrā soli devās atpakaļ uz alu. Brouds noslēdza gājienu, viņa seja vēl aizvien bija piesarkusi.
Eila stāvēja sarāvusies un nekustīga, kā iemieta zemē, baidoties pat elpot. Meitene bija sastingusi aiz bailēm, ka viri varētu viņu ieraudzīt. Viņa saprata, ka bija redzējusi ainu, kuru nekad nevienai sievietei neļautu noskatīties. Brouds nekad nebūtu tik asi kritizēts sievietes priekšā. Viri, lai kāds būtu izaicinājums, uzturēja solidaritātes brālību sieviešu klātbūtnē. Bet šajā notikumā meitenes acis ieraudzīja vīrus no tādas puses, par kuras esamību viņa nebija zinājusi. Viņi nebija visvarenas, brīvas būtnes, kas valdīja nesodīti, kā meitene bija domājusi. Tiem ari bija jāklausa pavēlēm, un viņus ari varēja norāt. Vienīgi Brūns šķita visvarenākais, kuram piederēja augstākā vara. Meitene nesaprata, ka Brūnam bija jāpakļaujas daudz lielākiem ierobežojumiem nekā visiem citiem: klana tradīcijām un paražām, netveramajiem, neaprēķināmajiem gariem, kas valdīja pār dabas spēkiem, un savai atbildības izjūtai.
Eila palika slēptuvē vēl ilgi pēc tam, kad viri bija pametuši treniņu laukumu, baidoties, ka tie varētu atgriezties. Viņa vēl aizvien bija nobijusies, kad beidzot uzdrošinājās iznākt ārā no paslēptuves aiz koka. Lai gan meitene vēl pilnībā neizprata būtību, ko viņas jaunā atskārsme sniedza par klana vīriešu dabu, vienu gan tā saprata: viņa bija redzējusi Broudu tikpat pazemīgu kā jebkuru sievieti, un tas viņu iepriecināja. Viņa bija iemācījusies nīst plātlgo jauno vīrieti, kurš bez žēlastības piesējās meitenei, norājot to par mazāko pārkāpumu, neprasot, vai viņa apzinās, ka tas ir nepareizi vai ne; Eilai bieži vien bija skrambas vīrieša ātrās dabas dēļ. Šķita, ka viņa nekad nespēs tam izdabāt, lai cik ļoti meitene censtos.
Eila soļoja pa klajumu, domādama par šo atgadījumu. Tuvojoties mērķim, viņa ieraudzīja lingu vēl turpat zemē, kur Brouds to dusmās bija aizsviedis. Aizejot neviens nebija iedomājies to pacelt. Viņa ilgi raudzījās, neuzdrošinoties tai pieskarties. Tas bija ierocis, un bailes no Bruņa lika viņai nodrebēt, jau iedomājoties vien, ka varētu izdarīt kaut ko tādu, kas liktu viņam sadusmoties uz meiteni tikpat ļoti, cik nikns viņš bija uz Broudu. Eilas domas aizklīda atpakaļ pie visu to notikumu virknes, kurus tā nupat bija redzējusi, un, uzlūkojot bez- formlgo ādas strēmeli, viņa atcerējās Zūga pamācības Vornam un Vorna grūtības. "Vai tas tiešām ir tik sarežģīti? Ja Zūgs mācītu mani, vai es to spētu?"