Viņas ceļu aizšķērsoja stāva klints, kurai pāri krietni tālu šļācās strauta kaskāde. Izvirzītie klints izciļņi, kuru robotās kontūras mīkstināja košs tumši zaļu sūnu spilvens, sašķēla krītošo ūdeni, kas, atsitoties no akmens uz akmeni, sašķīda garās, plānās straumītēs, izveidojot miglas aizkaru, un krita tālāk. Pirms aizplūšanas ūdens sakrājās putojošā baseinā, seklā, akmeņainā padziļinājumā ūdenskrituma pakājē, lai savienotos ar lielāku ūdensceļu. Siena bija šķērslis, kas stiepās paralēli upei, bet, Eilai soļojot gar tās pamatni atpakaļ alas virzienā, straujais kritums spējā leņķī sāka virzīties augšup un pārgāja stāvā, tomēr pārvaramā slīpumā. Virsotnē zeme atkal kļuva līdzena, un, turpinot ceļu, meitene nonāca strauta augšdaļā un devās tālāk augšup pa straumi.
Slapjš, zaļi pelēks ķērpis klāja priedes un egles, kas bija galvenie koki augstienes līdzenumā. Vāveres skriešus metās augšup pa slaidajiem kokiem un pāri visdažādāko sūnu velēnai, kas biezā vienlaidu paklājā sedza zemi, akmeņus un sakritušos kokus, ietverot visas nokrāsas - no gaiši dzeltenās līdz pat tumši zaļajai. Priekšā meitene ieraudzīja spožu sauli, kas spraucās cauri mūžzaļajam biezoknim.
Tālāk gar strautiņu skujkoki izretojās, sajaucoties ar nedaudzajiem lapu kokiem, kas bija sarāvušies tik mazi kā krūmi un izbeidzās klajumā. Viņa iznira no meža nelielā pļavā, kuras tālākais gals atdūrās pie pelēkbrūnas klints, ko, kalnam strauji kāpjot augšup, klāja reti zemei pieglaudušies augi.
Gar vienu pļavas pusi līkumojošais strautiņš iztecēja no liela avota, kurš plūda ārā no klints sānu sienas netālu no liela lazdu pudura, kas krāšņi izcēlās uz klints fona. Kalnu grēda bija kā medus kāre ar pazemes ejām un kanāliņiem, kuri izfiltrēja šļūdoņa ūdeņus, līdz tie atkal iznāca virszemē kā dzidri, dzirkstoši avoti.
Eila šķērsoja kalna augstienes pļavu un dziļi ieelpoja auksto gaisu, tad apstājās, lai pārbaudītu vēl nenogatavojušos riekstu čemurus, ietvertus zaļos, durstīgos apvalkos. Viņa norāva čemuru, nolobīja apvalciņu un ar zobiem pārkoda mīksto čaulu, atklājot spoži baltu pusgatavu kodoliņu. Nenobriedušie rieksti viņai garšoja labāk nekā pilnīgi gatavie, kas jau bija nokrituši zemē. Riekstu garša izraisīja viņā ēstgribu, un Eila sāka lasīt riekstu čemurus un likt grozā. Sniedzoties pēc riekstiem, viņa pamanīja koka lapotnē tumšu plankumu.
Meitene uzmanīgi pašķīra zarus un ieraudzīja nelielu alu, ieslēptu biezajā riekstkoku puduri. Viņa pastūma zarus malā, uzmanīgi palūkojās iekšā un iegāja alā, palaižot zarus vaļā. Saules stari izrotāja vienu sienu ar gaismas un ēnu rakstu un vāji izgaismoja alas iekšieni. Nelielā grota bija aptuveni divpadsmit pēdu dziļa un divreiz mazāka platumā. Pasniedzoties augšup, Eila gandrīz varēja aizskart ejas griestus. Griesti pakāpeniski nolaidās aptuveni uz pusi dziļāk, dibenplānā, tuvāk sausajai, netīrajai grīdai, pazeminoties straujāk.
Tas bija tikai necils caurums kalna sienā, taču pietiekami liels, lai maza meitene tajā varētu ērti pārvietoties. Viņa ieraudzīja sapuvušu riekstu slēptuvi un dažas vāveres spiras blakus ieejai un saprata, ka alu nav izmantojis lielāks radījums. Sajūsmināta par savu atradumu, Eila apdejoja pilnu riņķi. Ala šķita kā radīta viņai.
Meitene devās ārā un paskatījās pāri klajumam, tad pakāpās nelielu gabaliņu augstāk pa kailo klinti un ar piepūli izkļuva uz šauras apmales, kas spirālveidā apņēma klinti. Tālu priekšā, divu kalnu spraugā, mirgoja iekšzemes jūras ūdens. Lejā, netālu no šaurās, sudrabotās upes lentes, varēja saskatīt sīku figūriņu. Meitene atradās gandrīz tieši virs klana alas. Kāpjot zemē, viņa apgāja apkārt klajumam.
"Te ir vienkārši ideāli," viņa nodomāja. "Pļavā es varu vingrināties, blakus ir ūdens, ko padzerties, un, ja līs, es iebēgšu alā. Tur es varu paslēpt arī savu lingu. Tad man nevajadzēs baidīties, ka Krebs vai Iza to atradis. Te ir pat rieksti, un vēlāk es varēšu kādus savākt ziemai. Vīri gandrīz nekad nemedī tik augstu. Tā būs mana vietiņa." Viņa pārskrēja pāri laukumam pie strauta un sāka meklēt gludus, apaļus oļus, lai izmēģinātu jauno lingu.
Eila gāja trenēties uz savu slēptuvi katru brīvu brītiņu. Viņa atrada taisnāku, kaut ari stāvāku ceļu uz nelielo kalnu pļavu, kur bieži vien iztraucēja ganoties savvaļas aitas, kalnu kazas vai tramīgus briežus. Taču dzīvnieki, kas apmeklēja kalnu ganības biežāk, drīz vien pierada pie meitenes, vienīgi pārvietojās uz pļavas pretējo pusi, kad tā ieradās.
Kad sviešana ar akmeni mērķi kļuva neinteresanta, meitene, apgūstot lingas lietošanas māku, uzstādīja sev grūtākus mērķus. Viņa vēroja, ko Zūgs mācīja Vornam, un vēlāk pati lietoja minētos padomus un paņēmienus, nodarbojoties vienatnē. Eilai tā bija rotaļa, kaut kas iepriecinošs; un, lai būtu vēl interesantāk, meitene salīdzināja savus un Vorna panākumus. Linga nebija tā mīļākais ierocis, tai bija vecu viru lietu piegarša. Zēnam vairāk interesēja šķēps, galveno mednieku ierocis, un tam izdevās nogalināt atsevišķus lēnākus dzīvniekus - čūskas un dzeloņcūkas. Zēns neveltīja lingai tik lielu uzmanību kā Eila, un viņam veicās grūtāk. Apziņa, ka viņa ir labāka par zēnu, sniedza meitenei lepnuma un gandarījuma izjūtu, arī nemanāmas izmaiņas uzvedībā - izmaiņas, kuras nepalika nepamanītas Broudam.
No sievietēm sagaidīja, ka viņas būs paklausīgas, pakalpīgas, nemanāmas un pazemīgas. Valdonīgais jaunais vīrietis uztvēra to kā personisku apvainojumu, ja meitene nemaz nesarāvās, viņam tuvojoties. Tas apdraudēja viņa vīrišķību. Brouds vēroja Eilu, cenšoties saskatīt, kas viņā mainījies, un bija gatavs meiteni iepļaukāt, lai tikai ieraudzītu viņas acis ātri pazibam bailes vai liktu tai verdziski izturēties.
Eila centās pienācigi atbildēt, izdarīja visu, ko viņš lika, un cik vien ātri spēja. Meitene neapzinājās, ka viņas gaitā jautās brīvība, iegūta neapzināti, klejojot pa mežiem un pļavām, viņas stājā - lepnums, jo bija apguvusi grūtu mākslu un darīja to labāk nekā jebkurš cits, un viņas uzvedībā - augoša pašapziņa. Viņa nesaprata, kāpēc Brouds to tramda vairāk nekā citas. Viņš pats nespēja apjaust, kāpēc meitene to tik ļoti kaitina. Tas nebija izsakāms vārdos, un viņa to nebūtu varējusi mainīt, tāpat kā nespēja izmainīt savu acu krāsu.
Daļēji tās bija atmiņas par uzmanību, ko meitene viņam bija atņēmusi rituāla laikā, kad puisis tika iesvētīts vira kārtā, taču īstā problēma bija tā, ka viņa nebija klana cilvēks. Viņā nebija ieaudzināts pakalplgums kopš neatminamām paaudzēm. Viņa bija viena no Citiem - jaunpienācēja, jaunāka rase, vitālāka, dinamiskāka, kuru nekontrolēja smadzeņu ierobežotie paradumi, kas pamatojās gandrīz vienīgi uz atmiņām. Viņas smadzenes darbojās citādi. Viņa spēja uztvert jauno, piešķirt tam savu formu, ieliet tajā idejas, kādas klanam pat sapņos nebija rādījušās, un dabas attīstībā viņas tipam bija lemts ieņemt vecās, izmirstošās rases vietu.
Dziļi zemapziņas līmenī Brouds nojauta abu likteņus. Eila bija kas vairāk nekā drauds viņa vīrišķībai, viņa bija drauds tā pastāvēšanai. Viņa naids pret meiteni bija vecā naids pret jauno, tradicionālā pret atjaunojošo, mirstošā pret dzīvi turpinošo. Brouda rase bija pārāk statiska, pārāk nemainīga. Tā bija sasniegusi savas attīstības virsotni; tālāk vairs nebija, kur augt. Eila bija daļiņa no dabas eksperimenta, un, lai gan viņa centās līdzināties klana sievietēm, tā bija vienīgi virskārta, fasāde kultūras slāņa dziļumā, kas pieņemta izdzīvošanas nolūkā. Meitene jau bija uzgājusi tai apkārtceļus, reaģējot uz kādu dziļu nepieciešamību, kas meklēja, kā izkļūt ārā. Un, lai gan Eila visādi centās izdabāt valdonīgajam jaunajam cilvēkam, iekšēji meitene sāka dumpoties.