Kādā sevišķi tveicīgā rītā Eila devās uz avotu padzerties. Vīri pulcējās alas ieejai pretējā galā, pārrunājot savas nākamās medības. Viņa bija priecīga, jo tas nozīmēja, ka Brouds kādu laiku būs projām. Meitene ar krūzīti rokās sēdēja pie rāmā ūdens, iegrimusi domās. "Kāpēc viņš pret mani vienmēr ir tik nejauks? Kāpēc viņš man vienmēr pie- kasās? Es strādāju tikpat cītīgi kā visi citi. Es daru visu, ko viņš vēlas. Kāds labums no tā, ka es tā cenšos? Neviens cits virs tā neuzmana mani kā viņš. Es tikai gribētu, lai viņš liek mani mierā."
- Ai! - viņa neviļus iesaucās, pārsteigta no Brouda negaidītā sitiena.
Visi apstājās un paskatījās uz viņu, tad ātri aizgriezās. Meitenei, kas jau bija gandrīz sieviete, neklājās tā iekliegties tikai tāpēc vien, ka vīrietis viņu iepļaukāja. Viņa pagriezās pret savu mocītāju, tās seja bija apjukumā piesarkusi.
- Tu vienkārši blenzi tukšā gaisā, sēdēji, neko nedarot, slinkā meitene! - Brouds žestikulēja. - Es tev liku atnest mums tēju, bet tu mani neklausīji. Kāpēc man tev tas jāatkārto vairākas reizes?
Augošas dusmas iekrāsoja meitenes vaigus vēl sārtākus. Viņa jutās pazemota sava izkliedziena dēļ, apkaunota visa klana priekšā un nikna uz Broudu, ka tas noticis viņa dēļ. Viņa piecēlās, taču nepie- lēca strauji, lai paklausītu viņa komandai. Lēni, nekaunīgi Eila piecēlās kājās, uzmeta Broudam aukstu, naidpilnu skatienu, pirms devās projām, lai pagatavotu tēju, un dzirdēja, kā vērojošie klana ļaudis noelšas. Kā viņa uzdrošinājās tik izaicinoši izturēties?
Brouds dusmās eksplodēja. Viņš metās tai pakaļ, pagrieza meiteni apkārt un iebelza tai ar dūri pa seju. Sitiens notrieca meiteni zemē pie viņa kājām, un sekoja vēl viens spēcīgs sitiens. Viņa sarāvās, cenšoties aizsargāties ar rokām, atkal un atkal saņemot sitienus. Meitene centās neizdvest nevienu skaņu, lai gan pēc tāda uzbrukuma nevarēja sagaidīt klusumu. Brouda vardarbība pieauga reizē ar dusmām; viņš gribēja dzirdēt, ka meitene sāk raudāt, un nevaldāmā niknumā trieciens sekoja triecienam. Viņa sakoda zobus, nocietinoties pret sāpēm un spītīgi atsakoties tam sniegt gaidīto gandarījumu. Pēc brīža Eila vairs nespēja pakliegt.
Neskaidri, caur sarkanu, dūmakainu plīvuru, meitene saprata, ka vīrietis ir apstājies. Viņa juta, ka Iza palīdz piecelties, un, smagi uzgulusies sievietei, gandrīz nemaņā iestreipuļoja alā. Sāpes viļņiem caurstrāvoja meitenes augumu, un tā ieslīga nejūtīgā bezsamaņā. Kad Eila atkal atjēdzās, viņa neskaidri sajuta vien vēsās, nomierinošās kompreses un Izu, kura balstīja meitenes galvu, lai tā varētu iedzert rūgtu brūvējumu, līdz ieslīga zāļu izraisītā miegā.
Kad Eila pamodās, vārga pirmsausmas gaismiņa, kuru nedaudz pastiprināja dziestošo ugunskura ogļu blāvais spīdums, tik tikko iezīmēja pazīstamos priekšmetus alā. Viņa mēģināja piecelties. Visi tās ķermeņa muskuļi un kauliņi pretojās kustībai. Vaids izspruka pār meitenes lūpām, un mirkli vēlāk viņai blakus stāvēja Iza. Sievietes acis bija izteiksmīgas; tās bija pilnas sāpju un satraukuma par meiteni. Iza vēl nekad nevienu nebija redzējusi tik brutāli piekautu. Pat viņas vīrs savās drūmākajās izpausmēs nekad nebija viņu tik smagi sitis. Viņa bija pārliecināta, ka Brouds būtu meiteni nositis, ja nebūtu piespiests apstāties. Tas bija skats, kādu Iza nekad nebija varējusi iedomāties un nekad negribēja redzēt vēlreiz.
Atgriežoties atmiņām par notikumu, Eilu pārņēma bailes un naids. Meitene saprata, ka viņai nevajadzēja būt tik bezkaunīgai, tomēr tas nebija iemesls, lai saņemtu tik agresīvu uzbrukumu. Kāpēc tā notika, ka viņa noveda Broudu līdz tādiem niknuma uzliesmojumiem?
Brūns bija dusmīgs, klusējošās aukstās dusmas visiem klana ļaudīm lika staigāt nemanāmi un izvairīties no viņa, cik nu tas bija iespējams. Viņš nosodīja Eilas bezkaunību, taču Brouda reakcija viņu šokēja. Meiteni vajadzēja sodīt, bet Brouds bija krietni pārsniedzis soda mēru. Viņš pat nebija reaģējis uz vadoņa pavēli apstāties; Brūnam bija jāatvelk viņš nost. Vēl ļaunāk, Brouds bija zaudējis savaldību attieksmē pret sievieti. Viņš bija ļāvis meitenei izraisīt viņā nekontrolētu dusmu mīkstčaulīgu izpausmi.
Pēc Brouda temperamentīgā izlēciena nodarbību laukumā Brūns bija pārliecināts, ka jaunais vīrietis nekad vairs neatļausies zaudēt savaldību, bet nu viņu tikko bija pārņēmusi dusmu lēkme, kas bija ļaunāka par bērnišķību, ļaunāka tāpēc, ka Broudam bija pieauguša vīrieša spēcīgais augums. Pirmo reizi Brūns sāka nopietni šaubīties par Brouda prāta atbilstību, lai kļūtu par nākamo vadoni; un tas stiprajam vīram sāpēja vairāk, nekā viņš spēja atzīt. Brouds bija kas vairāk nekā viņa sievas dēls, vairāk nekā viņa sirds dēls. Brūns bija pārliecināts, ka jaunekli bija radījis paša gars, un viņš to mīlēja vairāk par paša dzīvi. Viņš uztvēra jaunā vīrieša neveiksmi ar vainas izjūtu. "Iā bija viņa vaina. Kaut kur viņš bija kļūdījies, nebija viņu, kā nākas, audzinājis, nebija, kā nākas, trenējis, bija izrādījis tam par daudz labvēlības.
Pagāja vairākas dienas, līdz Brūns nolēma runāt ar Broudu. Tam bija vajadzīgs laiks, lai visu rūpīgi pārdomātu. Brouds pavadīja šīs dienas nervozā satraukumā, gandrīz neizejot no savas teritorijas, un jutās tikpat kā atvieglots, kad Brūns beidzot pamāja viņam, lai gan sirds satraukumā stipri sitās, ejot nopakaļ Brūnam. Par visu vairāk pasaulē viņš baidījās no Bruņa dusmām, bet tieši šo Bruņa dusmu trūkums darīja viņu uzmanīgu.
Ar vienkāršiem žestiem un mierīgā tonī Brūns izstāstīja Broudam, par ko viņš bija domājis. Viņš uzņēmās vainu par Brouda neveiksmēm, un jaunais vīrietis izjuta tik lielu kaunu kā vēl nekad savā dzīvē. Viņam nācās iepazīt Bruņa mīlestību un ciešanas, par kurām jauneklis nekad agrāk nebija zinājis. Tas nebija lepnais vadonis, kuru Brouds vienmēr bija cienījis un no kura vienmēr bija baidījies, tas bija vīrs, kurš bija viņu mīlējis un kurš bija dziļi vilies viņā. Broudu pārņēma nožēla.
Brouds ieraudzīja Bruņa acis stingru apņēmību. Tā gandrīz salauza Bruņa sirdi, taču klana intereses stāvēja pāri visam.
- Vēl vienu izvirdumu, Broud. Tikai vēl vienu mājienu par šādu uzvedību, un tu vairs neesi manas sievas dēls. Tavs uzdevums ir sekot man kā vadonim, bet es drīzāk atteikšos no tevis un uzlikšu tev nāves lāstu nekā uzticēšu klanu vīram bez paškontroles. - Viņam turpinot runāt, vadoņa sejā neparādījās ne mazākās emocijas. - Kamēr es neredzēšu pierādījumu tam, ka tu esi vīrs, nav cerību, ka tu būsi spējīgs vadīt. Es vērošu tevi, bet es vērošu arī citus medniekus. Man būs jāredz vairāk nekā tikai tas vien, lai nenotiktu rakstura izvirdumi, man būs jāzina, ka tu esi vīrs, Broud. Ja man vajadzēs izvēlēties par vadoni kādu citu, tu uz visiem laikiem paliksi viszemākajā stāvokli. Vai esmu izteicies saprotami?
Brouds nespēja dzirdētajam noticēt. Atteikties? Nāves lāsts? Kāds cits izvēlēts par vadoni? Vienmēr viszemākā līmeņa virs? Viņš to nedomā nopietni! Taču Bruņa saspringtais žoklis un cietais, apņēmīgais skatiens neļāva šaubīties.
-Jā, Brun, - Brouds pamāja. Viņa seja bija pelnu pelēka.
- Mēs par to nevienam nestāstīsim. Šādas izmaiņas viņiem būs grūti pieņemamas, un es negribu izraisīt nevajadzīgu satraukumu. Tomēr nešaubies, ka es darīšu, kā teicu. Vadonim vienmēr jāstāda klana intereses augstāk par savējām. Tā ir pirmā lieta, kas tev jāiemācās. Tāpēc paškontrole vadonim ir tik svarīga. Klana izdzīvošana ir viņa atbildībā. Vadonim ir mazāk brīvības nekā sievietei, Broud. Viņam jādara daudzas lietas, kas pašam var nepatikt. Ja nepieciešams, viņam pat jāatsakās no savas sievas dēla. Vai tu saproti?