- Es saprotu, Brun, - Brouds atbildēja. Viņš nebija īsti drošs, ka ir sapratis. Kā vadonim varēja būt mazāk brīvības nekā sievietei? Vadonis varēja darīt visu: izrīkot visus - gan sievietes, gan vīriešus.
- Tagad ej, Broud! Es gribu palikt viens.
Pagāja vairākas dienas, līdz Eila spēja piecelties, un daudz ilgāk, līdz violetie plankumi, kas klāja meitenes ķermeni, ieguva slimīgi dzeltenu krāsu un beidzot izzuda. Sākumā viņa bija tik nobažījusies, ka baidījās uzturēties Brouda tuvumā, un salēcās, jau to ieraugot. Taču, kad pēdējās sāpes bija norimušas, viņa sāka ievērot izmaiņas vīrietī. Brouds vairs nevajāja meiteni, netirdīja viņu, neapšaubāmi izvairījās no viņas. Kad aizmirsās sāpes, Eilai sāka likties, ka piekaušana gandrīz bijusi tā vērta. Viņa saprata: kopš tā brīža Brouds viņu ir licis mierā.
Eilas dzīve kļuva vieglāka - bez pastāvīgās nokalpināšanas no Brouda puses. Meitene pat nebija aptvērusi, kādam spiedienam bijusi pakļauta, iekams tas nebija beidzies. Tagad viņa jutās salīdzinoši brīva, lai gan viņas dzīve bija tikpat ierobežota kā pārējām sievietēm. Viņa staigāja iedvesmota, reizēm tas izpaudās kā sajūsmas pilns skrējiens vai laimīgi palēcieni ar augsti paceltu galvu, brīvi vicinot rokas, pat skaļi iesmejoties. Meitenes brīvības izjūtas izpaudās tās kustibās. Iza zināja, ka viņa ir laimīga, tomēr Eilas izturēšanās bija neierasta un izraisīja neapmierinātus skatienus. Viņa vienkārši bija pāri malām plūstoša; tas nebija pareizi.
Brouda izvairīšanos no meitenes ievēroja arī klans, un tā kļuva par pārrunu un izbrīna objektu. No atsevišķi novērotām sarunām Eilai sāka veidoties mozaīka, nojauta, ka Brūns ir piedraudējis Broudam ar drausmīgām sekām, ja tas vēlreiz iesitis meitenei, un viņa par to pārliecinājās, redzot, ka jaunais vīrietis to ignorē pat tad, ja viņa to provocē. Sākumā viņa bija tikai mazliet nevērīga, ļaujot vaļu savām dabiskajām tieksmēm, bet tad uzsāka mērķtiecīgu smalkas nekaunības kampaņu. Nevis izaicinošu necieņu, kas bija beigusies ar piekaušanu, bet nenozīmīgas izdarības, sīkas viltlbiņas ar aprēķinu nokaitināt jauno vīrieti. Eila ienīda Broudu, gribēja tam atriebties, viņa jutās Bruņa aizsargāta.
Klans nebija liels, un, lai kā Brouds centās izvairīties no meitenes, ikdienas saskarsmē bija brīži, kad puisim vajadzēja uzdot meitenei kādu darbu. Eila uz viņa pavēlēm spītīgi reaģēja lēnāk. Ja viņa redzēja, ka neviens to nevēro, meitene pacēla acis un lūkojās Broudā ar īpašu sejas izteiksmi, kādu tikai viņa bija spējīga savilkt, vērojot, kā viņš cenšas savaldīties. Kad tuvumā bija citi, īpaši Brūns, meitene uzmanījās. Viņai nebija vēlēšanās izbaudīt vadoņa dusmas, taču tā sāka izturēties nicīgi pret Brouda dusmām un, vasarai turpinoties, aizvien atklātāk pretojās viņa gribai.
Vienīgi tajās reizēs, kad meitene nejauši uztvēra Brouda indīgo, naidpilno skatienu, viņa aizdomājās par savas rīcības nesaprātīgumu. Viņa naidīgais skatiens bija tik ļauns un spēcīgs, ka tas bija sajūtams gluži kā fizisks sitiens. Brouds pilnībā vainoja Eilu savā neaizsargātajā stāvokli. Ja meitene nebūtu bijusi tik nekaunīga, viņš nebūtu tā saniknojies. Ja viņa nebūtu vainīga, tad viņam virs galvas nekarātos nāves lāsts. Neatkarīgi no tā, ka viņš centās sevi valdīt, viņas pāri plūstošais prieks kaitināja Broudu, viņas uzvedība bija šokējoši izaicinoša. Kāpēc pārējie vīri to neredzēja? Kāpēc viņu par to nesodīja? Viņš ienīda meiteni vēl vairāk nekā agrāk, bet centās to neizrādīt Bruņa klātbūtnē.
Cīņa bija nogājusi pagrīdē, taču tā notika skarbāk, un meitene nebija tik viltīga, kā iedomājās. Viss klans manīja spriegumu viņu starpā un brīnījās, kāpēc Brūns to pieļauj. Vīri, ņemot piemēru no vadoņa, atturējās iejaukties un pat ļāva meitenei lielāku brīvību nekā parasti, bet tas lika klana ļaudīm, gan vīriešiem, gan sievietēm, justies neveikli.
Brūns neatzina Eilas uzvedību; viņam nepaslīdēja garām neviena, pēc meitenes domām, smalkā viltība, viņam nepatika arī noskatīties, kā Brouds uz to nereaģēja. Bezkaunība un dumpošanās netika pieņemta ne no viena, vēl jo mazāk no sievietēm. Viņš bija pārsteigts, redzot meiteni pretojamies vīrieša gribai. Nevienai klana sievietei tas neienāktu pat prātā. Viņas bija apmierinātas ar savu stāvokli, ka nebija šīs kultūras augšējā slānī, tā bija viņu ikdienas dzīve. Dziļi instinktīvi viņas saprata savu nozīmi klana pastāvēšanā. Vīrieši nespēja iemācīties sieviešu prasmes, tāpat kā sievietes nevarēja apgūt medību mākslu; viņu rīcībā nebija tādu atmiņu. Kāpēc gan lai sieviete cīnītos par izmaiņām savā dabiskajā stāvoklī - vai viņa cīnītos par ēšanas un elpošanas pārtraukšanu? Ja Brūns nebūtu pilnīgi pārliecināts, ka Eila ir piederīga sievietēm, no tās rīcības viņš secinātu, ka viņa ir vīrietis. Tomēr meitene bija apguvusi sieviešu prasmes un pat izrādīja apķērību Izas maģijas zinībās.
Lai kā tas viņu satrauktu, Brūns atturējās iejaukties, jo redzēja, ka Brouds visiem spēkiem cenšas savaldīties. Eilas izaicinošā uzvedība palīdzēja tam iemācīties apvaldīt savu temperamentu, māku, kas vadonim bija tik būtiska. Visu nopietni apsverot savos jaunā vadoņa meklējumos, Brūns izjuta līdzjūtību pret savas sievas dēlu. Brouds bija bezbailīgs mednieks, un Brūns lepojās ar viņa drosmi. Ja viņš spētu iemācīties apvaldīt to vienu acīm redzamo trūkumu, Brunaprāt, Brouds varētu būt labs vadonis.
Eila pilnībā neapzinājās apkārt esošo sasprindzinājumu. Tovasar viņa bija tik laimīga, kādu neatcerējās sevi esam bijušu. Viņa izmantoja savas iegūtās brīvības priekšrocības, lai vairāk klaiņotu viena pati, vācot augus un vingrinoties ar lingu. Meitene nevairījās no smagajiem darbiem, kurus viņai uzlika, - to viņa nedrīkstēja -, bet viens no tās pienākumiem bija sagādāt Izai nepieciešamos augus, un tas sniedza attaisnojumu meitenes prombūtnei. Iza tā ari pilnībā neatguva spēkus, lai gan klepus līdz ar silto vasaras laiku mazinājās. Gan Krebs, gan Iza raizējās par Eilu. Iza bija pārliecināta, ka tā nevar ilgāk turpināties, un nolēma kopā ar meiteni doties vākt augus un izmantot izdevību, lai aprunātos ar viņu.
- Uba, nāc šurp, māte ir gatava iet! - Eila sauca, paceļot mazo čāpotāju un ar apmetni stingri piestiprinot to sev pie gurna. Viņas devās lejup pa nogāzi, šķērsoja upi un cauri mežam turpināja ceļu uz rietumiem pa dzīvnieku taku, kura bija nedaudz paplašināta un reizēm tika izmantota kā ceļš. Kad viņas iznāca atklātā pļavā, Iza apstājās un palūkojās apkārt, tad devās uz krāšņu, slaidu dzeltenu ziedu puduri, kas līdzinājās asterēm.
- Tās ir staģes, Eila, - Iza stāstīja. - Tās parasti aug pļavās un atklātās vietās. To lapas ir lielas un ovālas, ar smailiem galiem, tumši zaļas virspusē un pūkainas apakšpusē, redzi? - Iza bija nometusies uz ceļiem un skaidrojot turēja lapu. - Tās stīgojums vidū ir biezs un mīksts. - Iza saplēsa lapu, lai parādītu meitenei.
-Jā, māt, redzu.
- Izmanto sakni. Augs katru gadu aug no tās pašas saknes, bet vislabāk to ievākt otrajā gadā, vēlu vasarā vai rudenī. Tad sakne ir gluda un cieta. Sagriez to mazos gabaliņos un ņem tik daudz, cik saiet uz plaukstas. Novāri to nelielā kaula krūzē, līdz tajā paliek vairāk par pusi. Pirms dzeršanas novārījums jāatdzesē, jādzer apmēram divas krūzes dienā. Tas izvelk krēpas un ir īpaši labs plaušu slimībai, kad spļauj asinis. Tas palīdz arī sviedrēt un izvadīt ūdeni. - Iza ar rokamo lāpstiņu atsedza sakni un apsēdās uz zemes, viņas rokas skaidrojot veikli kustējās. - Sakni var ari izkaltēt un samalt pulverī. - Zāļu sieva izraka dažas saknes un salika grozā.