Viņas devās tālāk pāri nelielam uzkalnam, tad Iza apstājās vēlreiz. Uba bija iemigusi, kopā ar meiteni jūtoties ērti un droši.
- Vai redzi to nelielo augu ar piltuvveida dzeltenīgiem ziediem un viduci purpura krāsā? - Iza norādīja uz vēl kādu augu.
Eila pieskārās pēdu augstajam augam. - Vai šis?
-Jā. Tās ir driģenes. Ļoti noderīgas zāļu sievai, bet tās nedrīkst ēst; tās var būt bīstami indīgas, ja lieto pārtikā.
- Kuru daļu izmanto? Sakni?
- Daudzas daļas. Saknes, lapas, sēklas. Lapas ir lielākas par ziediem. Aug cita aiz citas pamīšus katrā stublāja pusē. Apskati ļoti uzmanīgi, Eila. Lapas ir netīri blāvi zaļas ar adatainām malām, un redzi tos garos matiņus, kas aug pa vidu? - Iza pieskārās smalkajiem matiņiem, kamēr Eila cieši apskatīja augu. Zāļu sieva norāva lapu un saberza to. - Paosti, - viņa teica. Eila paostīja; lapai bija spēcīgs, apdullinošs aromāts.
- Smarža pēc izkaltēšanas pazūd. Vēlāk būs daudz mazu, brūnu sēkliņu. - Iza paraka un izvilka biezu, grubuļotu jamsa formas sakni ar brūnu mizu. Plīsumā vīdēja balta krāsa. - Dažādas daļas izmanto atšķirīgām vajadzībām, bet tās visas ir labas pret sāpēm. To var pagatavot kā tēju un kā dzērienu - tas ir ļoti stiprs, daudz nav jāņem - vai kā uzlējumu, ko lieto kompresēm. Tas palīdz pret muskuļu spazmām, palīdz atbrīvoties un aizmigt.
Iza paņēma dažus augus, tad devās pie netālu augoša brīnišķīga kāršu rožu pudura un noplūca vairākus uz atsevišķiem kātiem augošus rožu ziedus - purpursārto, balto un dzelteno.
- Kāršrozes noder kairinošam, sāpošam kaklam, nobrāzumiem un skrambām. No ziediem iegūst dzērienu, kas mazina sāpes, bet padara cilvēku miegainu. Sakne labi dziedē ievainojumus. Es izmantoju kāršrozes saknes, lai izārstētu tavu kāju, Eila. - Meitene noliecās un sataustīja uz ciskas četras paralēlas rētas un pēkšņi iedomājās - nezin, kur viņa tagad atrastos, ja nebūtu bijis Izas.
Kādu brīdi viņas tā kopā soļoja, klusējot un baudot silto sauli un viena otras kompāniju. Tomēr Izas acis nepārtraukti pētīja apkārtni. Klajumā augošā zāle krūšu augstumā bija nokrāsojusies zeltaina un nobriedinājusi sēklas. Sieviete lūkojās pāri labības vārpām, ko bija noliecis gatavo graudu smagums un kas siltajā vēsmā viegli viļņojās. Pēkšņi viņa kaut ko ieraudzīja, mērķtiecīgi devās cauri garajiem stiebriem un apstājās vietā, kur rudzu graudiem bija melni violeta nokrāsa.
- Eila, - viņa teica, norādot uz vienu no stiebriem. - Rudzu zāle parasti tāda nav, šīs sēldas ir slimas, bet mums ir laimējies, ka esam tās atradušas. Tās sauc par vilka zobiem. Paosti tās!
- Tās briesmīgi smird - kā veca zivs!
- Bet šajās slimajās sēklās slēpjas burvestība, kas sevišķi palīdz grūtām sievietēm. Ja sievietei ilgi velkas dzemdību sāpes, tās palīdz bērniņam piedzimt ātrāk. Tās izraisa dzemdes savilkšanos. Var izsaukt ari dzemdības. Tās var līdzēt mazuli pazaudēt agrāk, un tas ir svarīgi, jo īpaši, ja sievietei bijušas problēmas iepriekšējās dzemdībās vai ja viņa vēl baro bērniņu. Sievietei nevajadzētu radīt bērnus citu pēc cita, viņai tas ir grūti, un, ja viņa pazaudēs pienu, kas viņas vietā baros to mazuli, kurš jau ir piedzimis? Pārāk daudz bērnu nomirst dzemdibās vai pirmajā dzīvības gadā; mātei jārūpējas par to bērnu, kurš jau dzīvo un kuram ir cerības izaugt. Ir vēl citas zālītes, kas viņai var palīdzēt zaudēt bērnu ātrāk, vilka zobi ir tikai viena no tām. Melnie graudi ir labi ari pēc dzemdībām. Tie palīdz izgrūst vecās asinis un sievietes orgāniem atgūt normālu stāvokli. Tiem ir nepatīkama garša, mazāk nejauka nekā to smaka, bet, lietoti apdomīgi, tie ir noderīgi. Pārāk liela deva var izraisīt stiprus krampjus, vemšanu un pat nāvi.
- Tāpat kā driģenes - tie var vai nu kaitēt, vai palīdzēt, - Eila komentēja.
- Tā notiek bieži. Daudz reižu no visindīgākajiem augiem gatavo vislabākās un visstiprākās zāles, ja vien zina, kā tās lietot.
Mājupceļā, ejot upes virzienā, Eila apstājās un norādīja uz apmēram pēdu augstu zālīti ar zilganiem purpura krāsas ziediem. - Tur ir izops. Tā tēja ir laba pret klepu, kad esi saaukstējusies, vai ne?
- Jā, un tā piešķir patīkamu, pikantu garšu jebkurai tējai. Tu vari kādu noplūkt.
Eila izrāva vairākus stādus ar visu sakni un ejot noplūca garās, plānās lapas. - Eila, - Iza aizrādīja, - no saknēm katru gadu izaug jauni stādiņi. Ja tu izrausi sakni, nākamajā gadā šeit vairs nebūs neviena stāda. Labāk ir savākt tikai lapas, ja neizmanto pašu sakni.
- Es par to nepadomāju, - Eila ar nožēlu teica. - Es tā vairs nedarīšu.
- Pat ja tu izmanto sakni, labāk nerakt tās ārā vienā vietā. Vienmēr dažas atstāj, lai aug vēl. - Viņas devās atpakaļ uz upi, un, kad bija nonākušas pie kādas purvainas vietas, Iza norādīja uz vēl kādu augu.
- Tie ir saldie meldri. Mazliet atgādina īrisus, bet nav tie paši. Saknes novārījums dziedē apdegumus, bet saknes gremošana dažreiz palīdz pret zobu sāpēm, tomēr tev jāuzmanās, dodot to grūtai sievietei. Dažas sievietes, dzerot šo sulu, ir pazaudējušas bērnu, lai gan man nekad nav gadījies ar šādu nolūku dot to sievietēm. Tas palīdz pret vēdera sāpēm, jo sevišķi pret aizcietējumiem. Šie te augi ir atšķirīgi, - Iza norādīja. - Šos sauc par bumbuļsīpoliem, un tie arī stipri ož.
Viņas apstājās, lai atpūstos platlapu kļavas ēnā netālu no upes. Eila paņēma lapu, sagrieza to kā kazas ragu, aizlocija galu un piespieda to ar īkšķi, tad pasmēla no upes vēsu ūdeni. Krūzes aizstājējā meitene aiznesa ūdeni Izai, lai pēc tam to aizsviestu projām.
- Eila, - sieviete iesāka, padzērusi ūdeni. - Saproti, tev vajadzētu darīt tā, kā Brouds liek. Viņš ir vīrietis, viņam ir tiesības tevi izrīkot.
- Es daru visu, ko viņš man liek, - viņa aizstāvoties iebilda. Iza papurināja galvu. - Bet tu to nedari tā, kā vajadzētu. Tu viņu izaicini, provocē. Kādu dienu tu to vari nožēlot, Eila. Kādu dienu Brouds būs vadonis. Tev jādara, ko saka vīri, visi vīri. Tu esi sieviete, tev nav izvēles.
- Kāpēc lai vīriešiem būtu tiesības izrīkot sievietes? Kas viņus padara labākus? Viņi pat nespēj dzemdēt bērnus! - viņa sarūgtināta žestikulēja, mostoties dumpīgām jūtām.
- Tā nu tas ir. Tā tas klanā vienmēr ir bijis. Tu tagad piederi pie ldana, Eila. Tu esi mana meita. Tev jāuzvedas, kā klana meitenei pienākas.
Eila nodūra galvu, juzdamās vainīga. Izai bija taisnība, viņa tiešām izaicināja Broudu. Kas ar viņu būtu noticis, ja Iza viņu nebūtu atradusi? Ja Brūns nebūtu ļāvis viņai palikt? Ja Krebs nebūtu padarījis viņu piederīgu klanam? Meitene paskatījās uz sievieti, vienīgo māti, kuru tā spēja atcerēties. Iza izskatījās novecojusi. Viņa bija novecojusi un izmocīta. Ada no sievietes reiz muskuļotajām rokām nokarājās, un viņas brūnie mati bija gandrīz sirmi. Sākumā Krebs meitenei bija licies ļoti vecs, taču viņš tikpat kā nebija izmainījies. Tagad Iza izskatījās veca, vecāka par Krebu. Eila bija norūpējusies par Izu, bet, kad vien viņa mēģināja kaut ko teikt, sieviete meiteni noraidīja.
- Tev taisnība, Iza, - bērns teica. - Es neesmu izturējusies pret Broudu tā, kā man pienāktos. Es centīšos vairāk, lai viņu apmierinātu.