Mazā meitene, ko Eila nesa, sāka locīties. Tā paskatījās augšup ar pēkšņi ieinteresētām ačelēm. - Uba izsalkusi. - Bērns pamāja un iebāza mutē tuldo roķeli.
Iza pameta acis uz debesīm. - Kļūst jau vēls, un Uba ir izsalkusi. Labāk dosimies mājup, - sieviete žestikulēja.
"Kaut Iza būtu stiprāka un biežāk dotos ar mani pastaigā," Eila nodomāja, viņām steidzoties atpakaļ uz alu. "Tad mēs varētu viena otrai veltīt vairāk laika, un es vienmēr daudz vairāk iemācos, kad viņa ir kopā ar mani."
Lai gan Eila centās dzīvot saskaņā ar savu lēmumu izpatikt Broudam, viņa konstatēja, ka apņemšanās ir grūti izpildāma. Meitene jau bija pieradusi nepievērst vīrietim uzmanību, zinot, ka viņš vērsīsies pie kādas citas vai izdarīs pats, ja viņa nekustēsies ātri. Brouda tumšie skatieni meiteni nebiedēja, viņa jutās pasargāta no jaunā vīrieša dusmām. Eila gan pārstāja viņu provocēt tīšām, taču bezkaunība jau bija kļuvusi par paradumu. Pārāk ilgi jau viņa bija skatījusies Broudam acīs, nevis noliekusi galvu, ignorējusi viņu, nevis steigusies izpildīt viņa prasīto; tas notika automātiski. Viņas neapzinātais nicinājums kaitināja Broudu vairāk par meitenes mēģinājumiem to sadusmot. Vīrietis juta, ka viņa neizjūt pret to cieņu. Eila nebija zaudējusi pret Broudu cieņu, bet gan bailes.
Tuvojās laiks, kad aukstie vēji un biezie sniegi atkal draudēja iedzīt klanu alā. Eila ienīda to laiku, kad sāka krāsoties lapas, lai gan rudens krāšņā izrādīšanās vienmēr sajūsmināja meiteni un tā bagātā augļu un riekstu raža sagādāja sievietēm darbu. Pēdējo dienu steigā Eilai bija maz laika uzkāpt līdz savai slēptuvei, lai pagulētu rudens ražas krājumos, bet laiks paskrēja tik ātri, ka viņa atjēdzās tikai tad, kad rudens jau gāja uz beigām.
Steiga beidzot pierima, un kādu dienu meitene piesēja grozu, paņēma rokamo lāpstiņu un vēlreiz uzkāpa līdz savai slēptuvei, nolēmusi savākt lazdu riekstus. Nonākusi līdz slēptuvei, meitene tūliņ nopurināja no muguras grozu un iegāja alā, lai paņemtu lingu. Viņa bija izrotājusi savu rotaļu māju ar vecu guļamādu un dažiem rīkiem, ko pati bija izgatavojusi. Meitene paņēma bērza tāss krūzīti no plakana koka gabala, kas bija pārlikts pāri diviem lieliem akmeņiem; uz tā bija novietoti arī daži gliemežvāku šķīvji, krama nazis un daži akmeņi, ar ko pāršķelt riekstus. Eila izņēma lingu no nomaskētā klūgu groza, kur to glabāja. Padzērusies avota ūdeni, viņa skrēja gar strauta malu, meklējot oļus.
Meitene vingrinoties izdarīja dažus sviedienus. "Vorns netrāpa tik bieži kā es," viņa nodomāja, apmierināta ar sevi, kad tās sviestie akmeņi trāpīja mērķī. Pēc brīža viņai apnika sportot, viņa nolika malā lingu un dažus atlikušos oļus un sāka vākt riekstus, kas bija sakrituši zem biezi saaugušajiem vecajiem krūmiem. "Cik brīnišķīga ir dzīve!" Eila domāja. Uba auga un plauka, ari Iza izskatījās daudz labāk. Kreba sāpes un sīkās kaites siltajās vasarās vienmēr bija mazākas, un viņai patika nesteidzīgās, šļūcošās pastaigas kopā ar viņu gar upes krastu. Spēlēšanās ar lingu bija meitenes iemīļotā rotaļa, un viņa rīkojās ar to diezgan meistarīgi. Eilai šķita, ka trāpīt pa stabu vai akmeņiem, vai zariem, ko viņa bija izvēlējusies par mērķi, bija gandrīz vai par vieglu, tomēr vēl aizvien pastāvēja satraukums, ko sniedza spēlēšanās ar aizliegto ieroci. Tomēr vislabākais bija tas, ka Brouds viņu vispār vairs netraucēja. Pildot savu grozu ar riekstiem, meitene nevarēja iedomāties, ka jelkad kāds spētu sagandēt viņas laimi.
Straujais vējš pārķēra no kokiem krītošās brūnās, sausās lapas. Neredzamais darbonis sagrieza tās virpulī un maigi palaida zemē. Tās sedza riekstus, kas vēl klāja zemi zem kokiem, kuri tos bija nobriedinājuši. Kailajos zaros gatavi un smagi karājās augļi, kas nebija novākti ziemas krājumiem. Stepe austrumu pusē bija kā zeltaina labības jūra, kura viļņojās vējā, atdarinot putām greznotos pelēkā ūdens viļņus dienvidu pusē; un lekno, apaļo, no gatavības pārsprāgušo pēdējo plūmju saldie ķekari aicināja, lai tos norauj.
Vīri, kā parasti sapulcējušies grupā, plānoja vienu no sezonas pēdējiem medību gājieniem. Jau kopš agra rīta tie pārrunāja ilgo un grūto pārgājienu, un Brouds tika aizsūtīts norīkot kādu sievieti, lai atnes padzerties ūdeni. Viņš ieraudzīja Eilu sēžam netālu no alas ieejas ar apkārt izklātām nūjām un ādas strēmelēm. Meitene meistaroja rāmjus, kuros pakārt vīnogu ķekarus, lai tos izžāvētu un iegūtu rozīnes.
- Eila! Atnes ūdeni! - Brouds pamāja un pagriezās, lai dotos atpakaļ.
Meitene pašlaik sēja svarīgāko stūri, atspiedusi nepabeigto rāmi pret ķermeni. Ja viņa šajā bridi izkustētos, tas sabruktu un darbs būtu jāsāk no gala. Viņa kavējās, palūkojās, vai blakus nav citas sievietes, tad, negribīgi nopūtusies, piecēlās un devās sameklēt kādu lielāku ūdens somu.
Jaunais vīrietis visiem spēkiem centās apslāpēt dusmas, kas to pārņēma, redzot meitenes nepārprotamo nevēlēšanos viņam paklausīt, un, cīnoties ar savu niknumu, viņš raudzījās pēc citas sievietes, kas varētu reaģēt uz viņa lūgumu ar pienācīgu gatavību. Pēkšņi Brouds mainīja domas. Viņš paskatījās atpakaļ uz Eilu, kas pašlaik cēlās kājās, un samiedza acis. "Kas viņai devis tiesības būt tik nekaunīgai? Vai es neesmu vīrietis? Vai viņas uzdevums nav man paklausīt? Brūns nekad nav teicis, ka man jāpieļauj šāda necienīga izturēšanās," viņš nodomāja. "Viņš nevar man uzlikt nāves lāstu tikai tāpēc, ka es prasu viņai darīt to, kas tai ir jādara. Kas tas par vadoni, kurš pieļauj, ka sieviete tam neklausa?" Broudā kaut kas pārtrūka. "Viņas nekaunība ir vilkusies pārāk ilgi! Es neļaušu viņai tikt cauri sveikā. Viņa mani klausīs!"
Šis domas aizņēma vīrieša prātu vien īsu mirkli, kas bija vajadzīgs, lai spertu trīs soļus, kas tos šķīra. Eila tikko bija piecēlusies, kad viņa smagā dūre pārsteidza meiteni un notrieca gar zemi. Pārsteigumu ātri nomainīja dusmas. Viņa pavērās apkārt un ieraudzīja Bruņu viņus vērojam, taču kaut kas viņa neizteiksmīgajā sejā meiteni brīdināja, ka no viņa palīdzību nav ko gaidīt. Dusmas Brouda acis meitenes dusmas pārvērta bailēs. Viņš bija pamanījis Eilas dusmu uzplaiksnījumu, un tas izraisīja viņā neviltotu naidu pret meiteni. Kā viņa drīkstēja to nepaklausīt!
Eila veikli izvairījās no nākamā sitiena. Viņa skriešus metās uz alu pēc ūdens somas. Brouds, savilcis dūres, cieši noskatījās tai pakaļ, cenšoties turēt savas dusmas grožos. Uzmetis skatienu vīriem, viņš pamanīja Bruņa bezkaislīgo seju. Viņa sejas izteiksmē nebija iedrošinājuma, taču nebija ari nolieguma. Brouds vēroja Eilu steidzamies uz avotu, lai piepildītu somu, tad uzsienam smago pūsli uz muguras. Viņam nepaslīdēja garām ne meitenes ātrā reakcija, ne baiļpilnais skatiens, kad viņa redzēja, ka vīrietis grasās sist tai vēlreiz. Tas ļāva mazliet vieglāk savaldīt dusmas. "Esmu pārāk pielaidīgi izturējies pret viņu," viņš nosprieda.
Kad Eila, saliekusies no smagās ūdens somas nastas, gāja garām Broudam, vīrietis to pagrūda atkal, gandrīz nogāžot meiteni zemē. Viņas vaigi dusmās piesarka. Viņa iztaisnojās, uzmeta vīrietim ātru naidpilnu skatienu un palēnināja gaitu. Brouds atkal sekoja meitenei. Viņa izvairījās, saņemot sitienu pa plecu. Klans vēroja notiekošo. Eila paskatījās uz vīru pusi. Bruņa nocietinātais skatiens steidzināja meiteni vairāk nekā Brouda dūres. Viņa noskrēja nelielo attālumu, nometās uz ceļiem un sāka liet krūzē ūdeni, turot galvu noliektu. Brouds lēnām sekoja, baidoties no Bruņa reakcijas.
- Krugs teica - viņš esot redzējis dzīvnieku baru virzāmies uz ziemeļiem, Broud, - Brūns nevērīgi žestikulēja, Broudam pievienojoties grupai.