Viss bija kārtībā! Brūns nedusmojās uz viņu! "Protams, kāpēc gan lai viņš dusmotos? Es rīkojos pareizi. Kāpēc viņš lai kaut ko teiktu vīrietim, kas sauc pie kārtības sievieti, kura to ir pelnījusi?" Brouda atvieglojuma nopūta bija gandrīz dzirdama.
Kad vīri bija padzērusies, Eila atgriezās alā. Vairums ļaužu bija ķērušies pie saviem darbiem, bet Krebs vēl stāvēja pie ieejas, vērojot meiteni.
- Kreb! Brouds mani atkal gandrīz piekāva, - viņa žestikulēja, pieskrējusi tam klāt. Meitene pacēla acis uz veco vīru, kuru mīlēja, taču smaids viņas sejā izdzisa, ieraugot tā sejas izteiksmi, kādu nekad agrāk nebija redzējusi.
- Tu tikai saņēmi to, ko biji pelnījusi, - viņš pamāja ar drūmu skatienu. Kreba skatiens bija nepielūdzams. Viņš pagrieza meitenei muguru un aizkliboja uz pavardu. "Kāpēc Krebs dusmojas uz mani?" viņa prātoja.
Vēlāk tovakar Eila kautrīgi tuvojās vecajam burvim un pasniedzās, lai apliktu viņam ap kaklu rokas, šis žests agrāk vienmēr bija atkausējis viedā vīra sirdi. Krebs nereaģēja, pat nepapūlējās pastumt meiteni nost. Vienīgi lūkojās tālumā, auksts un atsvešināts. Viņa atrāvās atpakaļ.
- Netraucē mani! Ej un sameklē kādu derīgu darbu, ko darīt, meitēn! Mogurs meditē, viņam nav laika nekaunīgām sievietēm, - viņš parādīja aprautu, neiecietīgu žestu.
Asaras saskrēja meitenei acīs. Viņa jutās ievainota un pēkšņi mazliet nobijusies no vecā burvja. Tas vairs nebija Krebs, ko viņa pazina un mīlēja. Tas bija Mogurs. Pirmo reizi, kopš bija sākusi dzīvot kopā ar klanu, meitene saprata, kāpēc visi citi turējās pa gabalu un pret lielo Moguru izjuta cieņu un bailes. Krebs bija atsvešinājies no viņas. Ar skatienu un dažiem žestiem viņš pauda nepatiku un spēcīgāku noraidījumu, nekā Eila jelkad agrāk bija izjutusi. Viņš to vairs nemīlēja. Viņa vēlējās apkampt Krebu, pateikt, ka mīl to, bet baidījās. Meitene aizvilkās pie Izas.
- Kāpēc Krebs uz mani tā dusmojas? - viņa žestikulēja.
- Es jau tev agrāk to teicu, Eila, tev jādara, ko Brouds saka. Viņš ir vīrietis, viņam ir tiesības tev pavēlēt, - Iza maigi sacīja.
- Bet es taču daru visu, ko viņš liek. Es vienmēr esmu viņam paklausījusi.
- Tu viņam pretojies, Eila. Tu izaicini viņu. Tu zini, ka esi bezkaunīga. Tu neuzvedies tā, kā pieklājas labi audzinātai meitenei. Tas atsaucas uz Krebu un uz mani. Krebam šķiet, ka viņš nav tevi labi audzinājis, ir devis par daudz brīvības, ļāvis darīt tā, kā tev paticis, tāpēc tu iedomājies, ka vari tā izturēties pret visiem. Brūns ari nejūtas apmierināts ar tevi, un Krebs to zina. Tu visu laiku skrien. Tā skrien bērni, Eila, nevis meitenes ar sievietes augumu. Tu taisi tās rīkles skaņas. Tu nekusties ātri, kad tev kaut ko liek izdarīt. Nevienam nepatīk tava uzvedība, Eila. Tu esi apkaunojusi Krebu.
- Es nezināju, ka esmu tik slikta, Iza, - Eila žestikulēja. - Es negribēju būt slikta, es vienkārši par to nedomāju.
- Bet tev ir par to jādomā. Tu esi pietiekami liela, lai uzvestos kā bērns.
- Vienkārši Brouds pret mani vienmēr ir bijis tik nejauks, un toreiz viņš mani tik smagi sita.
- Tam nav nozīmes, vai viņš ir nejauks vai ne, Eila. Viņš var būt, cik nejauks vien grib; tās ir viņa tiesības, viņš ir vīrietis. Viņš var tevi sist, kad vien grib un cik stipri vien grib. Kādu dienu Brouds būs vadonis, Eila, tev viņš jāklausa, tev jādara tieši tas, ko viņš saka, kad viņš liek. Tev nav izvēles, - Iza skaidroja. Viņa palūkojās uz meitenes bēdu sagrauzto seju. "Kāpēc Eilai tas ir tik grūti?" viņa brīnījās. Iza izjuta skumjas un līdzjūtību pret meiteni, kurai tik smagi nācās pieņemt dzīves īstenību. - Ir vēls, Eila, ej gulēt!
Eila devās uz savu guļvietu, bet ilgi nevarēja aizmigt. Viņa dīdījās un grozījās un, kad miegs beidzot meiteni pievārēja, gulēja slikti. Viņa pamodās agri, paņēma savu grozu un lāpstiņu un bija projām jau pirms brokastīm. Eila gribēja pabūt vienatnē, padomāt. Viņa uzkāpa savā slepenajā pļavā un sameklēja lingu, taču tai negribējās vingrināties.
"Tā ir tikai Brouda vaina," viņa domāja. "Kāpēc viņš man vienmēr piekasās? Ko es viņam esmu nodarījusi? Es viņam nekad neesmu patikusi. Kas tad, ka viņš ir vīrietis, kas vīriešus padara labākus? Man vienalga, ka viņš būs vadonis, viņš nemaz nav tik liels. Viņš ar lingu pat nav tik veikls kā Zūgs. Es gan varētu būt tik veikla, es jau tagad esmu labāka par Vornu. Viņš aizsviež garām biežāk nekā es; Brouds varbūt arī. Viņš netrāpīja toreiz, kad izrādījās Vornam.
Dusmās meitene sāka sviest akmeņus. Kāds akmens trāpīja krūmu pamežā un izdzina no alas samiegojušos dzeloņcūku. Mazos nakts dzīvnieciņus medīja reti. "Visi tā sajūsminājās, kad Vorns nogalināja dzeloņcūku," viņa prātoja. "Es arī varētu, ja vien gribētu." Dzīvnieks, izstiepis adatas, nesteidzīgi rausās augšup smilšainajā kalnā netālu no strautiņa. Eila ievietoja akmeni lingas ādas iedobē, nomērķēja un izsvieda. Lēnā dzeloņcūka nebija grūts mērķis; tā pakrita zemē.
Eila, apmierināta pati ar sevi, pieskrēja pie dzīvnieciņa. Taču, pieskārusies dzeloņcūkai, Eila saprata, kā tā nav beigta, vienīgi apdullināta. Viņa sajuta, kā sitās tās sirds, un redzēja asinis sūcamies no ievainojuma galvā, un meitenei pēkšņi uznāca vēlme aiznest mazo zvēriņu uz alu, lai to izārstētu, kā bija darījusi ar tik daudziem ievainotiem radījumiem. Eila vairs nepriecājās; viņa jutās briesmīgi. "Kāpēc es viņu ievainoju? Es negribēju to ievainot," meitene domāja. "Es nedrīkstu to nest uz alu. Iza uzreiz pateiks, ka tai ir trāpīts ar akmeni; viņa ir redzējusi pietiekami daudz dzīvnieku, kas nogalināti ar lingu."
Bērns raudzījās uz ievainoto dzīvnieku. "Es nekad nevarēšu medīt," viņa saprata. "Pat ja es kādu dzīvnieku nogalinātu, es nekad nedrīkstētu to nest uz alu. Kāda jēga visiem šiem vingrinājumiem ar lingu? Ja Krebs jau tagad ir uz mani dusmīgs, ko viņš darītu, ja uzzinātu? Ko darītu Brūns? Es pat nedrīkstu pieskarties ierocim, kur nu vēl to izmantot. Vai Brūns man liktu iet projām?" Eilu bija pārņēmusi vainas izjūta un bailes. "Kur tad es ietu? Es nevaru pamest Izu un Krebu, un Ubu. Kas par mani rūpētos? Es negribu iet projām," meitene nodomāja, izplūstot asarās.
"Esmu bijusi slikta. Esmu bijusi tik slikta, un Krebs uz mani ir tik ļoti sadusmojies. Es viņu mīlu, es negribu, ka viņš mani ienīst. Ai, kāpēc viņš ir tik dusmīgs uz mani!" Asaras plūda pār nelaimīgās meitenes vaigiem. Viņa gulēja zemē, izraudot savas bēdas. Izraudājusies Eila piecēlās sēdus un ar delnas virspusi noslaucīja degunu, ik pa brīdim tās pleci noraustījās jaunos šņukstos. "Es vairs nebūšu slikta meitene, nekad. Ai, es būšu tik laba! Es darīšu visu, ko vien Brouds gribēs, nav svarīgi, ko. Un es vairs pat nepieskaršos lingai." Lai pastiprinātu savu apņemšanos, Eila pasvieda lingu zem krūma, pieskrēja, lai paķertu grozu, un devās lejup uz alu. Iza jau bija meiteni meklējusi, kad ieraudzīja viņu nākam.
- Kur tu biji? Tu biji projām visu rītu, bet tavs grozs ir tukšs.
- Es domāju, māt, - Eila pamāja, raugoties Izā ar patiesu nopietnību. - Tev bija taisnība, esmu bijusi slikta. Es vairs nebūšu slikta. Es darīšu visu, ko Brouds man prasīs. Un es uzvedīšos, kā pieklājas, es vairs neskraidīšu un nedarīšu neko tamlīdzīgu. Kā tu domā: vai Krebs mani atkal mīlēs, ja es būšu ļoti, ļoti laba?
- Protams, mīlēs, Eila, - Iza atbildēja, maigi noglāstot meiteni. "Viņai atkal ir tā slimība, kas no iedomām, ka Krebs viņu nemīl, padara tās acis ūdeņainas," sieviete prātoja, raugoties uz Eilas asarām nopēdoto seju un sarkanajām, uztūkušajām acīm. Izai sāpēja sirds meitenes dēļ. "Viņai vienkārši ir grūtāk, viņa ir citāda. Bet varbūt tagad kļūs labāk."