11
Izmaiņas Eilā bija neticamas. Viņa šķita kļuvusi cits cilvēks. Meitene bija nožēlas pilna, pazemīga un skriešus steidzās izpildīt Brouda pavēles. Viri bija pārliecināti, ka to panākušas jaunekļa stingrās disciplīnas prasības. Viņi saprotoši nodūra galvu. Eila likās dzīvs pierādījums tam, ko tie vienmēr bija apgalvojuši: ja viri ir pārāk iecietīgi, sievietes kļūst slinkas un bezkaunīgas. Sievietēm ir vajadzīga spēcīgas rokas stingrā vadība. Tās ir vāji, ietiepīgi radījumi, tās nespēj būt tik pašdisciplinētas kā viri. Viņas vēlas, lai viri tās izrīko un vada, lai varētu būt pilnvērtīgas klana locekles un sniegtu ieguldījumu tā izdzīvošanā.
Tam nebija nozīmes, ka Eila bija tikai meitene vai ka viņa tā īsti nepieder pie klana. Viņa bija gandrīz tajā vecumā, lai kļūtu par sievieti, jau slaidāka par vairumu citu sieviešu, un viņa piederēja pie sieviešu dzimuma. Kad vīriešus uztrauca viņu pašu idejas, cieta sievietes. Klana vīrieši negribēja, ka viņus apvaino iecietībā.
Bet Brouds ķērās pie viru filozofijas nostiprināšanas pārāk sparīgi. Lai gan viņš kļuva neiecietīgāks pret Ogu, salīdzinājumā ar uzbrukumiem Eilai tas nebija nekas. Viņš bija izturējies pret meiteni nejauki ari agrāk, bet tagad izturējās divtik skarbi. Brouds nepārtraukti tai sekoja, vajāja, sameklēja un nomocīja to ar visādiem nenozīmīgiem uzdevumiem, lai liktu tai lēkt kājās, izpildot viņa pavēles, iepļaukāja viņu par vismazāko pārkāpumu vai par nebijušu nodarījumu - un pats par to priecājās. Eila bija apdraudējusi tā vīrišķību, un tagad viņai bija jāmaksā. Pārāk bieži viņa bija tam pretojusies, pārāk bieži bija to izaicinājusi; pārāk bieži viņš bija cīnījies, lai atturētos nesist meitenei. Nu bija pienākusi viņa kārta. Viņš bija pakļāvis meiteni savai gribai, un tāda viņa arī paliks.
Eila darīja visu, ko vien varēja, lai viņam izdabātu. Viņa pat centās paredzēt tā vēlmes, taču tas atkal radīja spriedzi, jo Brouds meitenei pārmeta iedomību, ka viņa spēj uzminēt tā vēlmes. Tiklīdz Eila izgāja ārpus Kreba pavarda robežām, jaunais vīrietis bija klāt, un viņa nevarēja atļauties bez iemesla uzturēties ārpus akmeņiem, kuri norobežoja burvja privāto mājokli. Bija jāveic pēdējie sezonas darbi, pēdējie sagatavošanās darbi ziemai; vienkārši bija pārāk daudz darāmā, lai sagatavotu klana ļaudis aukstumam, kas nebija vairs tālu. Izas zāļu krājumi bija gandrīz savākti, un Eilai nebija attaisnojuma pamest alas teritoriju. Viņš lika meitenei skriet līdz pagurumam visu dienu, un vakarā viņa nespēkā sabruka gultā.
Iza bija pārliecināta, ka pie Eilas izmaiņām Brouds bija vainojams mazāk, nekā viņš iedomājās. Tā bija drīzāk mīlestība uz Krebu, nevis bailes no Brouda. Iza pastāstīja vecajam vīram, ka Eila atkal pārdzīvojusi savu neredzēto slimību, jo bija iedomājusies, ka viņš to nemīl.
- Zini, Iza, viņa aizgāja par tālu. Man bija kaut kas jādara. Ja Brouds nebūtu viņu atkal saucis pie kārtības, tad to būtu izdarījis Brūns. Tas būtu bijis sliktāk. Brouds spēj vienīgi padarīt viņas dzīvi nožēlojamu; Brūns var likt meitenei aiziet, - viņš atbildēja. Burvim bija jābrīnās par mīlestības spēku, kas šķita stiprāks par bailēm, un šī tēma meditējot dienām ilgi aizņēma viņa domas. Krebs ātri atmaiga pret Eilu. Viss, ko viņš spēja, bija sākumā saglabāt vienaldzīgu atturību.
Aukstas lietusgāzes aizskaloja pirmās vieglās sniega izsijās, kas līdz ar temperatūras pazemināšanos vakaros pārvērtās šķidonl vai sasalstošā lietū. No rīta peļķes bija pārklātas ar kraukšķošu ledus garozu, liecinot par lielāku aukstumu, tomēr tās atkal atkusa, kad no dienvidiem sāka pūst mainīgs vējš un nedrošā saule nolēma parādīt savu spēku. Visu nemanāmo pārejas laiku no rudens pēdējām dienām uz ziemas sākumu Eila ne brīdi nevilcinājās paklausīt, kā tas pienācās sievietei. Viņa samierinājās ar ikvienu Brouda iegribu, lēca kājās pēc katra pieprasījuma, pazemīgi nolieca galvu, kontrolēja savu gaitu, nekad nesmējās, pat nesmaidīja un neizrādīja ne mazāko pretestību - bet tas nebija viegli. Un, lai gan meitene tam iekšēji pretojās, viņa mēģināja sevi pārliecināt, ka viņai nav taisnība, piespieda sevi būt vēl pazemīgākai, taču sāka kļūt nervoza zem šī sloga.
Eila zaudēja svaru, zaudēja ēstgribu, bija klusa un noslēgta pat pie Kreba pavarda. Pat Uba nespēja atraisīt viņas smaidu, lai gan meitene bieži paņēma mazo klēpī, kad naktī atgriezās pie pavarda, un turēja to, līdz abas aizmiga. Iza uztraucās par meiteni, un, kad ledainai lietus dienai sekoja spoža saulaina diena, viņa nolēma, ka ir laiks dot Eilai nelielu atelpu, pirms vēl ziema tos nebija pilnīgi ieslēgusi.
- Eila, - Iza skaļi teica, kad viņas bija iznākušas no alas un pirms vēl Brouds bija paguvis izteikt savu pirmo pavēli. - Es pārbaudīju savas zāles. Un man nav neviena sniegogas stublāja pret vēdersāpēm. Sniegogas ir viegli pazīstamas. Tas ir krūms, kas klāts ar baltām ogām, kuras paliek pie zariem, kaut lapas jau nobirušas.
Iza tīšām aizmirsa pieminēt, ka viņas krājumā ir daudz citu līdzekļu pret vēdersāpēm. Brouds sarauca pieri, Eilai ieskrienot alā pēc vācamā groza. Tomēr viņš saprata, ka Izas dziedniecisko augu vākšana ir daudz svarīgāks darbs nekā pienest viņam ūdeni vai tēju, vai gaļas gabalu, vai zvērādas, kuras kalpoja kā stulmi un kuras viņš ar nolūku aizmirsa aptīt ap kājām, vai pasniegt viņam cepuri vai ābolu, vai pāris akmeņu no upes, ar ko pārsist riekstus, jo viņam nepatika akmeņi blakus alai, vai jebkurš cits nenozīmīgs uzdevums, ko tam ienāktu prātā likt meitenei paveikt. Viņš cienīgi aizgāja, kad Eila parādījās no alas ar grozu un rokamo lāpstiņu.
Eila ieskrēja mežā, pateicīga Izai par iespēju palikt vienai. Soļojot viņa palūkojās apkārt, taču tai prātā nebija sniegogu krūmi. Meitene nepievērsa uzmanību tam, kādā virzienā gāja, un nepamanīja, kad kājas to gar nelielu strautiņu nesa uz sūnām klātu ūdenskritumu, ko aizplīvuroja ūdens migliņa. Nedomājot viņa devās augšup pa stāvu nogāzi un nonāca savā kalnu pļavā virs alas. Eila nebija šeit bijusi, kopš ievainoja dzeloņcūku.
Meitene sēdēja strauta malā un izklaidīgi meta straumē akmentiņus. Ūdens bija auksts. Vakardienas lietus augstāk kalnos bija uzkritis kā sniegs. Bieza, balta sega klāja skraji apaugušo zemi un laukumus nosnigušo koku starpā. Rāmais gaiss mirdzēja dzidrs, kā pieskaņojies vizošajam sniegam, ar daudzmiljonu sīku kristāliņu palīdzību atstarojot spožo sauli tik zilās debesīs, ka tās šķita gandrīz purpura krāsā. Taču Eila nespēja ieraudzīt agrās ziemas ainavas rāmo skaistumu. Tā viņai atgādināja vienīgi to, ka aukstums drīz iedzīs klana ļaudis alā un viņa atkal līdz pat pavasarim nespēs aizbēgt no Brouda. Saulei kāpjot augstāk, no kokiem nokrita pēkšņa sniega gūzma un nobūkšķēja uz zemes.
Priekšā drūmi vīdēja garā, aukstā ziema ar Broudu, kas viņu dienu no dienas dzenās. "Es vienkārši nespēju viņam iztapt," meitene domāja. "Vienalga, ko es darītu, lai kā es censtos, nekas nelīdz. Ko vēl lai es izdaru?" Viņa uzmeta nejaušu skatienu kailajam zemes ple- ķim un ieraudzīja pa pusei sapuvušu ādu un dažas izmētātas adatas - visu, kas bija palicis pāri no dzeloņcūkas. "Droši vien to bija atradusi hiēna," meitene nosprieda, "vai āmrija." Ar skaudru vainas izjūtu Eila atcerējās dienu, kad bija to ievainojusi. "Man vispār nevajadzēja mācīties lietot lingu, tā bija kļūda. Krebs varēja sadusmoties, un Brouds… Brouds nebūtu dusmīgs, viņš priecātos, ja vien to atklātu. Tas viņam būtu patiesi labs attaisnojums, lai mani iekaustītu. To viņš uzņemtu ar prieku. Tomēr viņš nezina un neuzzinās." Apziņa, ka viņa ir izdarījusi kaut ko tādu, par ko Brouds nezina un kas nevar dot iemeslu tam viņu vajāt, sagādāja meitenei prieku. Viņa jutās tā, it kā būtu kaut ko izdarījusi, it kā būtu sviedusi lingu un atbrīvojusies no savas nerealizētās pretestības.