Eila atcerējās, ka bija aizmetuši lingu zem krūma, un sāka to meklēt. Viņa ieraudzīja ādas gabalu zem blakuskrūma un pacēla to. Tas bija izmircis, taču laikazobs to vēl nebija sagrauzis. Ar patiku viņa izlaida caur pirkstiem gludo, lokano briežādiņu. Meitene atcerējās pirmo reizi, kad bija pacēlusi lingu, un viņas sejā pavīdēja smaids, iedomājoties, kā Brouds bija trīcējis no Bruņa dusmām par to, ka bija notriecis pie zemes Zūgu. Viņa nebija vienīgā, kas bija izaicinājusi Brouda dusmas.
"Vienīgi ar mani viņš var tikt cauri sveikā," Eila rūgti nodomāja. "Tikai tāpēc, ka esmu sieviete. Brūns bija patiesi saniknots, kad Brouds iesita Zūgam, bet man viņš var sist, kad vien ienāk prātā, Brūns neliksies ne zinis." "Nē, tā gluži nav," viņa sev atzina. "Iza teica, ka Brūns novilcis Broudu nost, lai tas pārtrauktu mani sist, un, kad tuvumā atrodas Brūns, viņš mani tik daudz nesit. Es pat neuztrauktos, ja viņš man vienkārši iesistu, ja vien reizēm liktu mani mierā."
Eila lasīja akmeņus un svieda tos strautā, kad atjēdzās, ka nedomājot vienu ir ielikusi lingā. Viņa pasmaidīja, nomērķēja uz pēdējo nokaltušo lapu, kas kūļājās neliela zara galā, un izsvieda. Meiteni pārņēma patīkama gandarījuma izjūta, redzot, ka akmens notrauc lapu no zara. Viņa pacēla vēl dažus akmeņus, piecēlās, aizgāja līdz pļavas vidum un izsvieda tos. "Es vēl aizvien varu trāpīt, kam gribu," viņa nodomāja un sarauca pieri. "Kāds no tā labums? Es pat neesmu mēģinājusi trāpīt kaut kam kustīgam, tā dzeloņcūka neskaitās, tā bija gandrīz apstājusies. Es pat nezinu, vai to spētu, un, ja es arī iemācītos medīt, pa īstam medīt, kāds no tā būtu labums? Es neko nevarētu nest mājās; viss, ko es nomedītu, kļūtu par vieglu ieguvumu kādam vilkam vai hiēnai, vai āmrijai, lai gan tie jau tā zog no mums pietiekami daudz."
Medības un nomedītie dzīvnieki klanam bija ļoti svarīgi, jo cilvēkiem bija pastāvīgi jāuzmanās no konkurējošajiem plēsējiem. Lielie kaķi vai vilku bari, vai hiēnas reizēm ne tikai aiznesa medījumu; zaglīgās hiēnas vai ložņājošās āmrijas vienmēr bija tuvumā, kad tika kaltēta gaļa, tās pat mēģināja ielīst pārtikas slēptuvēs. Eila atmeta domu palīdzēt konkurentiem izdzīvot.
"Brūns neļāva man ienest alā vilcēnu, kad tas bija ievainots, un daudzreiz mednieki plēsējus nogalina pat tad, ja mums nav vajadzīga to āda. Gaļēdāji mums vienmēr rada problēmas." Šo spriedelējumu Eila paturēja prātā. Meitenei radās kāda uzbāzīga doma. "Gaļēdā- jus," viņa prātoja, "gaļēdājus var nogalināt ar lingu, izņemot pašus lielākos. Es atceros, ka Zūgs stāstīja Vornam. Viņš teica, ka labāk ir izmantot lingu, tad nav jāpiekļūst tiem tik tuvu."
Eila atcerējās dienu, kad Zūgs slavēja ieroča priekšrocības, kura lietošanā viņš bija vislielākais meistars. Tā bija taisnība, ka ar lingu medniekam nevajadzēja piekļūt pārāk tuvu asajiem ilkņiem vai ķetnām; bet viņš neminēja, ka tad, ja mednieks netrāpa, tas ir pakļauts vilka vai lūša uzbrukumam, un viņam nav cita ieroča atbalstam, lai gan Zūgs bija uzsvēris, ka nebūtu prātīgi censties ar lingu uzbrukt kaut kam lielākam.
"Kā būtu, ja es medītu tikai gaļēdājus? Mēs tos nekad neēdam, tātad tas nebūs zaudējums," viņa domāja, "kaut arī tie tiktu pamesti maitasputniem. Mednieki tā dara."
"Par ko es domāju?" Eila papurināja galvu, lai aizdzītu kaunpilno domu. "Es esmu sieviete, man nepieklājas pieskaities ierocim. Bet es protu lietot lingu! Pat ja man nepieklājas," viņa izaicinoši nodomāja. "Tā būtu palīdzība. Ja es nogalinātu kādu āmriju vai lapsu, vai kaut ko citu, tie vairs nezagtu mūsu gaļu. Un tās nejaukās hiēnas! Kādu dienu es pat varētu pieveikt tādu, iedomājies, kas tā būtu par palīdzību!" Eila iztēlojās sevi lavoties klāt viltīgajiem plēsējiem.
Viņa bija vingrinājusies ar lingu visu vasaru un, lai gan tā bija tikai spēle, pietiekami labi saprata un cienīja jebkuru ieroci, lai apzinātos, ka tā patiesais mērķis ir medījums - nevis mērķī šaušana, bet medības. Viņa nojauta, ka sajūsma, trāpīšana mērķī vai kādā zīmē uz klintīm vai zariem drīz vien kļūtu apnicīga bez tālāka izaicinājuma. Un, pat ja tas būtu iespējams, sāncensības izaicinājums pašas sāncensības dēļ bija jēdziens, kas netiktu lietots, iekams zemi apgūtu civilizācijas, kurām vairs nevajadzētu medīt izdzīvošanas nolūkos.
Sāncensība klana iekšienē notika ar mērķi uzlabot izdzīvošanas prasmes.
Lai gan Eila to nespēja izteikt vārdos, viņas rūgtumu daļēji izraisīja fakts, ka vajadzēja atmest prasmi, kuru viņa bija sevī attīstījusi un kuru bija gatava vēl pilnveidot. Meitene ar prieku bija paplašinājusi savas spējas, vingrinot roku un acu koordināciju, un lepojās, ka bija to iemācījusies. Viņa bija gatava vēl lielākam izaicinājumam, medību izaicinājumam, viņai tam bija nepieciešams saprātīgs pamatojums.
Sākumā, kamēr Eila tikai spēlējās, viņa iztēlojās sevi medījam un pārsteigtos ļaužu skatienus, kad viņa pārnestu mājās iegūtā medījuma gaļu. Dzeloņcūka ļāva meitenei apjaust, cik neiespējama ir šāda sapņošana ar vaļējām acīm. Viņa nekad nedrīkstēs pārnest medījumu un saņemt atzinību par savu drosmi. Viņa ir sieviete, un klana sievietes nemedī. Doma par klana konkurentu nogalināšanu dāvāja Eilai neskaidru izjūtu, ka viņas prasme tiks vismaz novērtēta, ja ne atzīta. Un tas viņu pamudināja medīt.
Jo vairāk viņa par to domāja, jo vairāk meitene sevi pārliecināja, ka plēsoņu medīšana, pat ja slepena, ir vajadzīgā atbilde, lai gan viņa nespēja līdz galam pārvarēt savu vainas izjūtu.
Eila cīnījās ar sirdsapziņu. Abi - gan Krebs, gan Iza - bija viņai teikuši, cik tas ir slikti, ja sieviete pieskaras ierocim. "Bet es jau esmu izdarījusi vairāk par pieskaršanos," viņa nodomāja. "Vai medīšana ar to varētu būt kas daudz sliktāks?" Meitene lūkojās uz lingu savā rokā un pēkšņi, apslāpējusi vainas izjūtu, izlēma.
"Es darīšu! Es to darīšu! Es iemācīšos medīt! Bet es nogalināšu tikai gaļēdājus!" viņa apņēmās, pastiprinot teikto ar žestiem, lai piešķirtu galīgumu savam lēmumam. Aizrautībā piesarkusi, meitene aizsteidzās līdz strautam salasīt vēl dažus akmeņus.
Meklējot vajadzīgā izmēra gludus, apaļus oļus, viņas acis apstājās pie savāda priekšmeta. Tas izskatījās pēc akmens, bet līdzinājās moluska vākam, kādi bija atrodami ari jūras krastā. Meitene pacēla to un rūpīgi apskatīja. Tas bija akmens, akmens ar gliemežvāka formu.
"Cik dīvains akmens!" viņa nodomāja. "Nekad agrāk neesmu tādu redzējusi." Pēkšņi Eila atcerējās, ko viņai reiz bija teicis Krebs, un viņu pārņēma tik spēcīga acumirklīga apjausma, ka viņa sajuta asinis stingstam un ledainu aukstumu slīdam lejup pa mugurkaulu. Meitene sajuta vājumu ceļos un tik stipri trīcēja, ka bija jāapsēžas.
Satvērusi pārakmeņojušos moluska atveidojumu rokās, viņa to cieši nopētīja.
"Krebs teica," viņa atcerējās, "ja tev ir jāpieņem lēmums, tavs totēms tev palīdzēs. Ja lēmums būs pareizs, viņš dos tev zīmi. Krebs teica, ka tas būs kaut kas ļoti neparasts, un neviens cits tev nevarēs pateikt, vai tas ir kaut kas neparasts. Tev jāmācās ieklausīties ar sirdi un prātu, un totēma gars tevī pateiks tev priekšā."
"Lielais Alu Lauva, vai šī ir tava zīme?" viņa izmantoja formālo bezvārdu valodu, uzrunājot savu totēmu. "Vai tu man saki, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli? Vai gribi man teikt, ka nav nekas nosodāms, ja es medīšu, kaut arī esmu meitene?"