Viņa sēdēja klusi, cieši raudzīdamās uz akmeni ar gliemežvāka formu, un mēģināja meditēt, kā bija redzējusi darām Krebu. Eila zināja, ka viņu uzskata par neparastu tā iemesla dēļ, ka tās totēms ir Alu Lauva, taču agrāk meitene par to daudz nedomāja. Viņa pabāza roku zem apmetņa un sataustīja uz kājas četru paralēlu līniju rētas. Tā vai citādi - kāpēc lai Alu Lauva izvēlētos mani? Tas ir spēcīgs totēms, vīrieša totēms, kāpēc gan lai tas izvēlētos meiteni? Ir jābūt kādam iemeslam. Viņa iedomājās par lingu un mācīšanos to izmantot. "Kāpēc es paņēmu to veco lingu, ko Brouds izsvieda? Neviena cita sieviete tai nepieskartos. Kas man lika to darīt? Vai mans totēms tā gribēja? Vai tas grib, lai es mācos medīt? Medī tikai vīri, bet mans totēms ir vīrieša totēms. Nu, protams! Tur tā lieta! Man ir spēcīgs totēms, un viņš grib, lai es medīju."
"0, Lielais Alu Lauva, garu ceļi man ir sveši! Es nezinu, kāpēc tu gribi, lai es medīju, taču jūtos laimīga, ka esi devis man šo zīmi." Eila vēlreiz pagrozīja rokā akmeni, tad noņēma no kakla amuletu, atsēja mezglu, kas saturēja nelielo maisiņu, un ielika pārakmeņojušos veidojumu tajā kopā ar sarkano okera gabaliņu. Atkal to cieši nosējusi, viņa pārslidināja maisiņu pāri galvai un sajuta svara starpību. Tas šķita piešķiram svaru totēma atļautajam lēmumam.
Vainas izjūta bija izzudusi. Viņai bija jāmedī, viņas totēms tā gribēja. Tam nebija nozīmes, ka viņa bija sieviete. "Es esmu līdzīga Dur- kam," viņa nodomāja. "Viņš pameta klanu, neklausoties, ka visi teica - tas nav pareizi. Es domāju, ka viņš patiešām atrada labāku vietu, kur Ledus Kalns to nespēja sasniegt. Manuprāt, viņš nodibināja ve-selu jaunu klanu. Viņam ari vajadzēja būt spēcīgam totēmam. Krebs saka, ka ar spēcīgiem totēmiem ir grūti sadzīvot. Viņš saka, ka tie tevi pārbauda, pirms kaut ko dod, lai pārliecinātos, ka esi tā vērta.
Viņš saka, ka tāpēc es gandrīz nomiru, pirms Iza mani bija atradusi. Interesanti, vai Durku viņa totēms pārbaudīja? Vai mans Alu Lauvas totēms mani atkal pārbaudīs?
Tomēr pārbaude var būt smaga. Ko tad, ja es nebūšu tā vērta? Kā es zināšu, ka mani pārbauda? Kas būs tās grūtības, ko totēms man uzliks?" Eila prātoja par grūtībām savā dzīvē, un pēkšņi pār viņu nāca atskārsme.
"Brouds! Brouds ir mans pārbaudījums!" viņa žestikulēja, sarunājoties pati ar sevi. "Kas var būt grūtāk nekā samierināties, ka visa ziema jāpavada kopā ar Broudu? Bet, ja es būšu tā vērta, ja es spēšu, mans totēms ļaus man medīt."
Eilas gaitā bija parādījies kas jauns, kad viņa atgriezās alā, un Iza to pamanīja, lai gan nespēja pateikt, kas īsti tajā ir atšķirīgs. Gaita nebija mazāk piedienīga, tā vienkārši šķita vieglāka, ne tik saspringta, un meitenes sejā bija labvēlības izteiksme, kad viņa ieraudzīja tuvojamies Broudu. Ne samierināšanās, tikai labvēlība. Tieši tad Krebs pamanīja jaunu izspīlējumu meitenes amuleta maisiņā.
Iestājoties ziemai, tie abi priecājās, ka meitene atgūst savu normālo stāvokli, par spīti Brouda uzstājībai. Lai gan Eila bieži jutās nogurusi, spēlējoties ar Ubu, viņas smaids, pat smiekli atgriezās. Krebs minēja, ka viņa ir pieņēmusi kādu lēmumu un atradusi sava totēma sūtītu zīmi, un Mogurs jutās atvieglots, ka meitene ir sākusi vieglāk pieņemt savu vietu klanā. Viņš saprata, ka meitenē notiek iekšēja cīņa, bet viņš arī zināja, ka nepietiek ar pakļaušanos Brouda gribai, viņai bija jābeidz ar to cīnīties. Arī viņai bija jāapgūst paškontrole.
Ziemā, kad iestājās viņas astotais gads, Eila kļuva par sievieti. Ne fiziskā ziņā; viņas augumam vēl aizvien bija meitenes taisnās, nenobeigtās līnijas bez mazākajām tuvojošos izmaiņu pazīmēm. Bet tieši tajā aukstajā, garajā ziemā Eila nolika malā savu bērnību.
Brīžiem meitenes dzīve kļuva tik neizturama, ka viņa nebija pārliecināta, vai vispār vēlas to turpināt. Dažus rītus, atverot acis un ieraugot virs sevis kailās klints sienas pazīstamo raupjo tekstūru, viņa vēlējās, kaut varētu ieslīgt atpakaļ miegā un nekad nepamosties. Bet, kad Eilai uzmācās doma, ka ilgāk to vairs nespēj izturēt, viņa satvēra amuletu un, kad bija sajutusi klātpielikto akmeni, tai nezin no kurienes atgriezās pacietība izturēt vēl vienu dienu. Un katra nodzīvotā diena pieveda viņu par šo dienas garumu tuvāk laikam, kad dziļie sniegi un stindzinošās sniega brāzmas pārvērtīsies zaļā zālē un jūras vēsmās un viņa atkal varēs brīvi klaiņot pa pļavām un mežiem.
Tāpat kā ar vilnu noaugušais degunradzis, kura garu viņš sauca par savu totēmu, Brouds varēja būt tikpat spītīgs, cik neparedzami ļauns. Kā tas bija raksturīgi klana ļaudīm, reiz uzsācis darbību konkrētā virzienā, viņš to turpināja ar nelokāmu apņēmību un veltīja sevi Eilas audzināšanai. Meitenes ikdienas iepļaukāšana un lamāšana, un nepārtrauktā pazemošana notika pārējo klana ļaužu acu priekšā. Daudzi uzskatīja, ka viņa ir pelnījusi zināmu pāraudzināšanu un sodu, bet tikai daži piekrita tam, ka Brouds to ievelk garumā.
Brūns vēl aizvien bija noraizējies, ka Brouds ļauj meitenei sevi pārāk provocēt, bet, tā kā jaunais vīrietis kontrolēja savu niknumu, vadonim šķita, ka panākta neapšaubāma uzlabošanās. Brūns cerēja, ka viņa sievas dēls pats iemācīsies būt mērenāks savā uzvedībā, un nolēma ļaut notikumiem iet savu gaitu. Ziemai lēni velkoties uz priekšu, viņā sāka veidoties tāda kā negribīga cieņa pret dīvaino meiteni, tāda pati cieņa, kādu Brūns bija izjutis pret savu ciltsmāsu, kad tā bija pacietuši sava vīra sitienus.
Tāpat kā Iza, Eila rādīja priekšzīmi, kā jāuzvedas sievietei. Viņa pacieta bez kurnēšanas, kā tas sievietei pienācās. Kad meitene uz īsu brīdi apstājās, lai pieskartos savam amuletam, Brūns, tāpat kā daudzi citi, uzskatīja šo žestu par cieņas izrādīšanu gara spēkiem, kas klanam bija tik biedējoši svarīgi. Tas nāca par labu viņas sievišķajai stājai.
Amulets patiesi piešķīra meitenei kaut ko, kam ticēt; kā mācēdama, viņa izrādīja godbijību garīgajiem spēkiem. Meitenes totēms viņu pārbaudīja. Ja viņa izrādīsies tā vērta, tad varēs iemācīties medīt. Jo vairāk Brouds viņu tirdīja, jo vairāk pārliecināta meitene kļuva, ka līdz ar pavasara atnākšanu viņa sāks mācīties. Viņa pārspēs Broudu, pārspēs pat Zūgu. Viņa būs labākais lingas mednieks klanā, kaut arī to neviens nezinās, izņemot viņu pašu. Meitene pieķērās šai domai. Tā nostiprinājās viņas prātā līdzīgi garajām konusveida ledus bultām, kas veidojās virs alas ieejas, kur siltais gaiss no ugunskuriem pacēlās augšā, lai sastaptos ar āra gaisa zemo temperatūru, un auga visas ziemas garumā tāpat kā smagie, caurspīdīgie ledus aizkari.
Lai gan tas nenotika apzināti, viņa jau sevi gatavoja. Par spīti tam, ka tas lika viņai uzturēties tuvāk Broudam, meitene atklāja,, ka viņu interesēja un saistīja vīri, kad tie sēdēja kopā un pavadīja garas stundas, atsaucot atmiņā bijušās medības vai pārrunājot nākamo medību stratēģiju. Eila atrada iemeslu, lai strādātu viņu tuvumā, un jo sevišķi viņai patika klausīties, kad Dorvs un Zūgs stāstīja piedzīvojumus, medījot ar lingu. Viņa atjaunoja savu interesi par Zūgu un sievišķīgo reakciju uz viņa vēlmēm, meitene patiesi pieķērās vecajam medniekam. Savā ziņā viņš bija līdzīgs Krebam, lepns un stingrs, un priecīgs par katru mazu uzmanības un sirsnības izpausmi, kaut ari tikai no dīvainas, neglītas meitenes.
Zūgam nepalika nepamanīta meitenes interese, tam stāstot par pagātnes uzvarām, kad viņš vēl bija otrais pēc vadoņa, tāpat kā tagad Grods. Viņa bija uzmanīga, lai gan nerunīga klausītāja un vienmēr izturējās ar atturīgu cieņu. Zūgs mēdza sameklēt Vornu, lai mācītu tam pēdu dzišanas metodiku vai kādu mazumiņu no medību zināšanām, apzinoties, ka meitene atradīs kādu veidu, lai apsēstos tuvumā, ja varēs, lai gan viņš izlikās to nemanām. Kādu gan ļaunumu tas varēja nodarīt, ja meitenei patika viņa stāsti?