Brūns aizveda viņus labu gabalu prom no alu lauvu pēdām, pirms apstājās un izpētīja apkārtni. Aiz upes, cik vien tālu varēja saskatīt, stepe iestiepās zemā kalnienē, kas tālumā mijās ar plakanu, zaļu līdzenumu. Viņa skatienu nekas neaizšķērsoja. Vienīgi daži panīkuši koki, ko pastāvīgais vējš bija pārvērtis sastingušu kustību karikatūrās, piešķīra atklātajai zemei perspektīvu un akcentēja tukšumu.
Netālu no horizonta putekļu mākonis liecināja par lielu platna- džu dzīvnieku baru, un Brūnam neciešami gribējās, kaut būtu varējis dot zīmi saviem medniekiem dzīties tiem pakaļ. Viņam aiz muguras mežā, kas izskatījās pavisam mazs uz plašās stepes fona, aiz zemākajiem lapu kokiem varēja redzēt vienīgi slaido skujkoku galotnes.
Šaipus upes stepe strauji izbeidzās, to nogrieza klints, kas tagad vēl atradās laba gājiena attālumā, turpmāk tā atvirzījās aizvien tālāk no priekšā esošās upes. Stāvās klints priekšējā siena saplūda ar majestātisku kalnu pakāji, kas neskaidri vīdēja tās tuvumā; kalnu virsotnes klāja ledāji, kas mirgoja spilgtā rozā, sarkanā, violetā un purpura krāsā, atstarojot rietošo sauli; likās, ka gigantiski, mirdzoši dārgakmeņi rotā majestātiskās virsotnes. Greznais skats aizkustināja pat praktisko vadoni.
Viņš pagriezās projām no upes un veda savu klanu klints virzienā, jo pastāvēja iespēja, ka tur būs alas. Viņiem bija nepieciešams patvērums; bet gandrīz vēl svarīgāk bija tas, ka viņu totēma gariem bija vajadzīgas mājas, ja vien tie jau nebija pametuši klanu. Gari bija dusmīgi, zemestrīce to pierādīja, pietiekami nikni, lai izraisītu sešu klana locekļu nāvi un izārdītu viņu mājvietu. Ja netiks atrasta pastāvīga mājvieta totēma gariem, viņi atstās klanu ļauno garu ziņā, un tas izraisīs slimības un aizdzīs projām medījumu. Neviens nezināja, kāpēc gari bija dusmīgi, pat Mogurs ne, lai gan viņš ik nakti vadīja rituālus, lai nomierinātu viņu niknumu un palīdzētu mazināt klana nemieru. Ļaudis bija uztraukti, tomēr neviens nebija tik satraucies kā Brūns. Viņš bija atbildīgs par klanu, un viņš sajuta spriegumu. Gari, šie neredzamie spēki ar neizdibināmajām vēlmēm, mulsināja viņu. Brūns daudz labāk jutās fiziskajā pasaulē, vadot savu klanu un medījot. Neviena no alām, ko vadonis līdz šim bija atradis, nederēja - tām visām trūka kāda būtiska nosacījuma -, un viņš jau sāka ļauties izmisumam. Dārgās siltās dienas, kad viņiem būtu vajadzējis vākt pārtikas krājumus nākamajai ziemai, tika iztērētas, meklējot jaunas mājas. Drīz viņam varbūt vajadzēs nomitināt savu klanu pavisam nepiemērotā alā un turpināt meklējumus nākamajā gadā. Tas izjauks ierasto kārtību gan fiziski, gan emocionāli, un Brūns dedzīgi cerēja, ka tas nebūs vajadzīgs.
Viņiem tā soļojot gar klints pakāji, ēnas stiepās garākas. Kad tie sasniedza šauru ūdenskritumu, kas gāzās lejup pa klints sienu, šļakatām radot mirgojošu varavīksni slīpajos saules staros, Brūns ar saucienu lika visiem apstāties. Sievietes nogurušas nolika savas nastas un izklīda gar ūdens baseinu klints pakājē un tā nelielo izteku, lai sameklētu malku.
Iza izklāja savu zvērādas segu un nolika uz tās bērnu, pēc tam aizsteidzās palīgā pārējām sievietēm. Viņa bija uztraukusies par meiteni. Tās elpa bija sekla, un viņa nebija pamodusies; pat meitenes vaidi atskanēja retāk. Iza domāja par to, kā palīdzēt bērnam, un aplūkoja zālītes, kuras nesa savā ūdrādas kulē; lasot malku, viņa pētīja tuvumā atrodamos augus. Sievietes acīs visam, pazīstamam vai ne, bija sava vērtība - medicīniska vai ēdama, un viņa pazina gandrīz visu.
Kad Iza strautiņa purvainajā krastā ieraudzīja garos īrisus, kas gatavojās ziedēt, viens jautājums bija atrisināts, un viņa izraka to saknes. Trlsdaivu apiņu lapas, kas vijās ap vienu no kokiem, deva vēl vienu ideju, taču viņa nolēma izmantot izžāvēto apini, ko nesa līdzi, jo konusveidīgā roga būs nobriedusi vēlāk. Sieviete nolobija gludu, pelēcīgu mizu alkšņu krūmam, kas auga netālu no ūdens baseina, un paostīja to. Tā stipri smaržoja, un viņa pie sevis pamāja, ieliekot to apmetņa ielocē. Pirms steidzās atpakaļ, Iza noplūca vairākas saujas jauno āboliņa lapiņu.
Kad malka bija savākta un ugunskura vieta sagatavota, Grods, virs, kas soļoja priekšgalā kopā ar Bruņu, atsedza kvēlojošu ogli, ievīstītu sūnās un iebāztu sumbra raga tukšajā galā. Viņi prata iedegt ugunskuru, taču, ceļojot pa nezināmu teritoriju, bija vieglāk paņemt līdzi ogli no iepriekšējās nometnes vietas un uzturēt to kvēlojošu, lai aizdegtu uguni nākamajā apmetnē, nekā katru vakaru mēģināt aizkurt jaunu ugunskuru ar, iespējams, nepiemērotu materiālu.
Grods bija cītīgi sargājis kvēlojošo ogli visu ceļojuma laiku. Tā bija aizdedzināta no iepriekšējā vakara ugunskura ogles, un pa tās pēdām varēja nonākt atpakaļ līdz pat ugunskuram, kuru viņi bija uzpūtuši no ugunskura pelniem pie vecās alas ieejas. Rituālam, kas būs veltīts tam, lai padarītu jauno alu pieņemamu dzīvošanai, viņiem vajadzēja aizkurt ugunskuru no ogles, kura tika nesta no viņu vecajām mājām.
Ugunskura uzturēšanu drīkstēja uzticēt vienīgi augstu stāvokli ieņemošam vīrietim. Ja ogle nodzistu, tā būtu droša zīme, ka sargājošie gari viņus ir pametuši, un Grods tiktu pazemināts no otrā svarīgākā līdz viszemāk stāvošajam vīrietim klanā; šādu pazemojumu viņš nevēlējās pieredzēt. Viņš bija uzņēmies lielu godu un nopietnu atbildību. Kamēr Grods rūpīgi novietoja sīko, kvēlojošo oglīti sausa posa iedobē un uzpūta to liesmās, sievietes darīja citus darbus. Ar metodēm, kas tika nodotas no paaudzes uz paaudzi, viņas ātri novilka ādu medījumam. Dažus mirkļus vēlāk, kad uguns bija kārtīgi iekūrusies, gaļa, uzdurta uz asiem zaļa koka iesmiem un uzstutēta uz diviem žuburotiem zariem, jau cepās. Augstās liesmas izžāvēja gaļu un iztecināja no tās sulu, un, ugunij pamazām izplēnot oglēs, no liesmu mēlēm nekas daudz nebija atlicis.
Ar tiem pašiem asajiem akmens nažiem, kurus izmantoja ādas novilkšanai un gaļas sadalīšanai, sievietes notīrīja un sagrieza šķēlēs saknes un gurnus. Cieši sapīti un ūdensnecaurlaidīgi grozi un bļodas tika piepildīti ar ūdeni, pēc tam tajos ielika karstus akmeņus. Kad akmeņi atdzisa, tos ielika atpakaļ ugunskurā, bet ūdenī ievietoja citus, līdz tas uzvārījās un dārzeņi bija gatavi. Treknus kāpurus grauzdēja, līdz tie kļuva kraukšķīgi, un mazās ķirzaciņas cepināja veselas, līdz to cietās ādas nomelnēja un sasprēgāja, un no tām rēgojās ārā labi ceptas gaļas gabaliņi.
Palīdzot sagatavot maltīti, Iza veica arī savus darbus. Koka bļodā, kuru viņa pirms daudziem gadiem bija izgrebusi no koka kluča, sieviete sāka vārīt ūdeni. Viņa nomazgāja īrisa saknes, sakošļāja tās līdz mīkstai masai un iespļāva vārošajā ūdenī. Otrā bļodā - kausveida traukā, kas bija iegūts no liela brieža apakšžokļa, - viņa sasmalcināja āboliņa lapiņas, nomērīja sauju saberztu apiņu pulvera, saplēsa strēmelēs alkšņa mizu un visam pāri pārlēja vārošu ūdeni. Pēc tam sieviete starp diviem akmeņiem saberza rupjos gabalos cietu, sakaltušu gaļu, paņemtu no rezerves krājumiem ārkārtējiem gadījumiem, un sajauca koncentrēto proteīnu ar vārīto dārzeņu novārījumu trešajā bļodā.
Sieviete, kas bija soļojusi nopakaļ Izai, ik pa brīdim pameta acis viņas virzienā cerībā, ka Iza kaut ko pastāstīs. Visas sievietes un vīrieši, lai gan centās to neizrādīt, vai plīsa aiz ziņkāres. Viņi bija redzējuši Izu paceļam meiteni, un ikviens bija atradis kādu iemeslu, lai nometnes iekārtošanas laikā noietu garām Izas zvērādai. Runas sita augstu vilni par to, kā bērns varēja tur gadīties, kur bija viņa pārējie cilvēki un, galvenokārt, kāpēc Brūns bija atļāvis Izai ņemt līdzi meiteni, kura acīmredzami bija dzimusi pie Citiem.