"Ja es būtu jaunāks," Zūgs prātoja, "un vēl spētu gādāt, es ņemtu viņu par sievu, kad viņa kļūs par sievieti. Kādu dienu tai būs vajadzīgs vīrietis, bet tik neglītai kā viņa būs krietni jāpapūlas, lai atrastu kādu. Taču viņa ir jauna un stipra, un godbijīga. Man ir radinieki citos klanos. Ja būšu pietiekami stiprs, lai dotos uz nākamo klanu Sapulci, es aizlikšu par viņu vārdu. Meitene, iespējams, vairs negribēs palikt šeit, kad Brouds kļūs par vadoni, bet nav jau svarīgi, ko viņa vēlas, lai gan es viņu nenosodīšu. Ceru, ka būšu pārcēlies uz citu pasauli, pirms tas būs noticis." Zūgs nespēja aizmirst Brouda uzbrukumu, viņam nepatika Bruņa sievas dēls. Vecais vīrs uzskatīja, ka nākamais vadonis ir nepamatoti cietsirdīgs pret meiteni, kurai Zūgs ir pieķēries. Viņa bija pelnījusi sodu, taču visam ir robežas, un Brouds tās pārkāpa. Eila nekad nebija izturējusies necienīgi pret viņu; bija vajadzīgs vecāks, gudrāks vīrs, kas prot apieties ar sievietēm. "Jā, es runāšu par viņu. Ja nespēšu aiziet, nosūtīšu ziņu. Ja vien viņa nebūtu tik neglīta," Zūgs prātoja.
Lai cik grūti Eilai klājās, vienmēr jau nebija tik slikti. Viss tika darīts lēnākā tempā, un smago darbu bija mazāk. Pat Brouds varēja atrast darbus vien tik ilgi, kamēr tie neizbeidzās. Ar laiku viņš sāka garlaikoties; meitene vairs necīnījās, un vīrieša pazemojumu intensitāte noplaka. Bija vēl kāds iemesls, kura dēļ Eila sāka uzlūkot ziemu iecietīgāk.
Sākumā, pūloties atrast attaisnojošus iemeslus, kas ļautu Eilai uzturēties Kreba pavarda robežās, Iza nolēma sākt meiteni mācīt, kā pagatavot un lietot zālītes un augus, kurus Eila bija salasījusi. Eila ar aizrautību apguva dziedināšanas mākslu. Meitenes zinātkāre drīz vien iesaistīja Izu regulārās nodarbībās, un zāļu sieva prātoja, ka vajadzēja iesākt jau agrāk, tikko viņa bija pilnībā sapratusi, cik atšķirīgi darbojas pieņemtās meitas prāts.
Ja Eila būtu bijusi tās īstais bērns, Izai vajadzētu vienīgi atgādināt meitenei par to, kas jau bija uzkrāts tās smadzenēs, lai pieradinātu to izmantot. Bet tagad Eila cīnījās, lai iegaumētu zināšanas, ar kurām Uba bija piedzimusi, un Eilas apzinīgā atmiņa nebija tik laba. Izai vajadzēja to vingrināt, atkārtot vienu un to pašu vairākas reizes, un nepārtraukti pārbaudīt meiteni, lai pārliecinātos, ka viņa ir pareizi sapratusi. Iza ņēma informāciju no atmiņas un no pašas pieredzes un bija pārsteigta par to zināšanu bagātību, kas viņai piemita. Sieviete nekad agrāk nebija par to iedomājusies; zināšanas vienkārši bija, kad ievajadzējās. Dažreiz Iza krita izmisumā, ka nekad neiemācīs Eilai visu, ko zināja, vai vismaz tik daudz, lai meitene kļūtu par pietiekami labu zāļu sievu. Tomēr Eilas interese nekad nenoplaka, un Iza bija apņēmusies dot savai pieņemtajai meitai nodrošinātu stāvokli klanā. Mācības turpinājās katru dienu.
- Kas noder pret apdegumiem, Eila?
- Ļauj man padomāt! Izopa ziedi vienādās daļās ar zeltgalvītes ziediem un čiekuru ziediem, saberzti un sajaukti. Piejauc ūdeni un pagatavo kompresi, apsaitē, - viņa steidzīgi pabeidza, tad apklusa, lai padomātu. - Un kaltēti meža mētras ziedi un lapas noder pret applaucējumiem; samitrina tos rokā un uzliek uz savainojuma. Saldo doņu sakņu novārījums ir labs līdzeklis pret apdegumiem.
- Labi, vai vēl kas?
Meitene mēģināja atcerēties. - Milzu izops arī. Sakošļāt svaigas lapas un kātus kompresei, var ari samitrināt izžāvētas lapas. Un… ak jā, novārīti dzeltenadatu dadža ziedi. Pēc atdzesēšanas tos uzliek kā kompresi.
- Tie ir labi arī ādas nobrāzumiem, Eila. Un neaizmirsti, ka kosu papardes pelni, sajaukti ar taukiem, ir laba ziede pret apdegumiem.
Eila sāka vairāk nodarboties arī ar ēdiena gatavošanu, sekojot Izas pamācībām. Drīz vien meitene gandrīz pilnībā pārņēma Kreba maltīšu gatavošanas grūto darbu, vienīgi viņas uztverē tas nebija smags darbs. Pirms gatavošanas viņa centās samalt graudus sevišķi smalki, lai vīra nodilušajiem zobiem būtu vieglāk tos sakošļāt. Meitene sīki sasmalcināja ari riekstus pirms to pasniegšanas vecajam vīram. Iza iemācīja meitenei pagatavot sāpes remdējošus dzērienus un kompreses, kas atviegloja viņa reimatismu, un Eila izgatavoja arī īpašas zāles, lai remdētu klana vecāko ļaužu ciešanas, kas kļuva aizvien smagākas, viņiem piespiedu kārtā uzturoties aukstajā akmens alā. Toziem Eila pirmo reizi palīdzēja zāļu sievai, un viņu pirmais slimnieks bija Krebs.
Bija pats ziemas vidus. Biezā sniega kārta bija nosprostojusi alas ieeju vairāku pēdu augstumā. Izolējošā sniega sega palīdzēja aizturēt ugunskuru siltumu lielajā alā, bet vējš tomēr vēl svilpoja pa lielo atveri virs sniega. Krebs bija neparasti untumains, svārstoties starp klusumu un īgnumu, un apoloģētisku nožēlu, un atkal klusumu. Viņa uzvedība mulsināja Eilu, bet Iza minēja iemeslu. Krebam bija zobu sāpes, īpaši spēcīgas zobu sāpes.
- Kreb, vai tu man neatļausi tikai paskatīties uz to zobu? - Iza lūdzās.
- Nav jau nekas. Tikai zobu sāpes. Tikai nelielas sāpes. Vai tev nešķiet, ka man jau agrāk ir bijušas sāpes, sieviete? Kas gan ir niecīgas zobu sāpes? - Krebs atcirta.
-Jā, Kreb, - Iza atbildēja ar noliektu galvu. Viņš tūliņ nožēloja.
- Iza, es zinu, ka tu centies palīdzēt.
-Ja tu man ļautu paskatīties, es varētu tev iedot kaut ko nomierinošu. Kā lai es zinu, ko tev dot, ja tu neļauj man uz to paskatīties?
- Kas tur ko redzēt? - viņš pamāja. - Viens slims zobs ir tāds pats kā pārējie. Vienkārši uztaisi man kādu vītolu mizas tēju, - Krebs norūca, apsēdās uz savas guļamās ādas un raudzījās tukšumā.
Iza papurināja galvu un devās pagatavot tēju.
- Sieviete! - nedaudz vēlāk Krebs pasauca. - Kur ir tā vītolu miza? Ko tu tik ilgi dari? Kā lai es meditēju? Es nespēju koncentrēties, - viņš nepacietīgi māja.
Iza piesteidzās ar kaula krūzi, rādot Eilai, lai tā seko. - Es jau nesu, bet nedomāju, ka vītolu miza tev daudz palīdzēs, Kreb. Tikai ļauj man paskatīties uz to zobu!
- Labi. Labi, Iza. Skaties! - Viņš atvēra muti un norādīja uz traucējošo zobu.
- Redzi, cik dziļš ir tas melnais caurums, Eila? Smagana ir uzpampusi, tas viss ir sabojājies. Baidos, ka tas būs jārauj ārā, Kreb.
-Jārauj ārā! Tu man teici, ka gribi tikai paskatīties, lai varētu iedot kaut ko tā nomierināšanai. Tu neko neminēji par ārā raušanu. Nu, iedod man kaut ko, lai tas nesāp, sieviete!
- Jā, Kreb, - Iza atbildēja, - te būs tava vītolu mizas tēja. - Eila izbrīnīta vēroja vārdu apmaiņu.
- Man likās, tu teici, ka vītolu miza daudz nepalīdzēs?
- Nekas daudz nepalīdzēs. Tu vari mēģināt košļāt saldo doņu saknes gabaliņu, tas varbūt dos kādu labumu. Taču es šaubos.
- Tad nu gan zāļu sieva! Nevar pat izārstēt zobu sāpes, - Krebs norūca.
- Es varētu mēģināt izdedzināt sāpes, - Iza lietišķi pamāja.
Krebs savilka seju. - Es ņemšu to sakni, - viņš atbildēja.
Nākamajā rītā Kreba seja bija uztūkuši un piepampusi, padarot
viņa vienacaino, rētaino seju vēl baisāku. Viņa acs no negulēšanas bija sarkana. - Iza, - viņš vaidēja. - Vai tu neko nevari iesākt ar tām zobu sāpēm?
- Ja tu man vakar būtu ļāvis to izraut, sāpes jau tagad būtu pārgājušas, - Iza pamāja un turpināja maisīt bļodu ar izžāvētajiem, saberztajiem graudiem, vērojot, kā lēnām ar klusu pukš, pukš, pukš kāpj burbuļi.