- Sieviete! Nemaz nav jūtu? Es neesmu gulējis visu nakti!
- Es zinu. Tu neļāvi man gulēt.
- Nu, dari kaut ko! - viņš eksplodēja.
-Jā, Kreb, - Iza teica. - Bet tagad es to nevaru izraut, kamēr pampums nav nogājis.
- Vai neko citu tu nevari izdomāt? Raut ārā?
- Es varu pamēģināt vēl vienu lietu, Kreb, taču es nedomāju, ka varēšu saglābt zobu, - viņa līdzjūtīgi pamāja. - Eila, atnes man nedaudz skaidu no tā apdegušā koka, kurā pagājušajā vasarā trāpīja zibens. Mums būs jāatdala smagana, lai tūliņ samazinātu uztūkumu, pirms varam izraut to zobu. Varbūt varēsim piededzināt sāpes.
Krebs noskurinājās, dzirdot zāļu sievas sniegtās instrukcijas meitenei, pēc tam paraustīja plecus. "Tas nevar būt daudz trakāk par zobu sāpēm," viņš nodomāja.
Iza izšķiroja skaidu paciņu un izvēlējās divas. - Eila, es gribu, lai tu šim skaliņam apdedzini galu sarkanu. Galam jābūt kā oglei, bet vēl tik stipram, lai tas nenolūztu. Izgrāb no ugunskura ogli un turi skalu tai klāt, lidz tā gals sāk gruzdēt. Bet vispirms es gribu, lai tu redzi, kā jāatšķeļ smagana. Pavelc nost viņa lūpas.
Eila darīja, kā viņai lika, un ielūkojās Kreba milzīgajā mutē ar divām nodilušu zobu rindām. - Mēs ieduram smaganā ar cietu, asu skaidu zem zoba, līdz sāk plūst asinis, - Iza žestikulēja, tad parādīja.
Kreba roka bija savilkta dūrē, taču viņš neizdvesa ne skaņu. - Tagad, kamēr šis nožūst, sakarsē otru skaliņu.
Eila piesteidzās pie uguns un ātri atgriezās ar kūpošu ogliti aizdedzinātā skala galā. Iza kritiski to apskatīja, nolieca galvu un pamāja Eilai, lai tā atkal pavelk nost lūpas. Sieviete ielika karsto galu mutes dobumā. Eila sajuta Krebu saraujamies, kad izdzirda šņākoņu un pamanīja smalku tvaika strūkliņu kāpjam no lielā cauruma Kreba zobā.
- Tā, darīts. Tagad pagaidīsim, vai tas mazinās sāpes. Ja ne, zobs būs jāņem ārā, - Iza teica, nosusinājusi brūci uz Kreba smaganas ar ģerānijas un arālijas sakņu pūdera maisījumu, ko bija uzlikusi uz pirksta gala.
- Žēl gan, ka man nav nevienas no sēnēm, kas tik labi līdz pret zobu sāpēm. Dažreiz tā nomērdē nervu, bieži vien izvelk ārā. Tad man nevajadzētu zobu raut. To vislabāk lietot svaigu, bet kaltēta arī der, un tā jāvāc vasaras beigās. Ja kādu nākamgad ieraudzīšu, to tev parādīšu, Eila.
- Vai zobs vēl aizvien sāp? - Iza jautāja nākamajā dienā.
- Ir labāk, Iza, - Krebs ar cerībām atbildēja.
- Bet vai vēl sāp? Ja sāpes nav pārgājušas pavisam, tas uzpamps atkal, Kreb, - Iza neatlaidās.
- Nu… jā, tas vēl sāp, - viņš atzina, - bet ne tik ļoti. Patiešām, ne tik ļoti. Vai nevar pagaidīt vēl kādu dienu? Esmu noskaitījis spēcīgus buramvārdus. Es prasīju Ursum, lai iznīcina ļauno garu, kas rada sāpes.
- Vai tu jau vairākas reizes neesi lūdzis Ursu, lai atbrīvo tevi no tām sāpēm? Man liekas, ka Ursus vēlas, lai tu upurē savu zobu, Mogur, pirms tas remdēs tavas sāpes, - Iza teica.
- Ko tu zini par Lielo Ursu, sieviete? - Krebs aizkaitināts atcirta.
- Šitā sieviete ir pārāk pašpārliecināta. Šitā sieviete neko nesaprot no gariem, - Iza atbildēja ar noliektu galvu. Tad, pacēlusi skatienu uz savu ciltsbrāli, iebilda: - Bet zāļu sieva kaut ko saprot no zobu sāpēm. Sāpes nepāries, iekams zobs nebūs izrauts, - viņa apņēmīgi pamāja.
Krebs pagrieza muguru un aizkliboja. Viņš apsēdās uz guļamās ādas un aizvēra acis.
- Iza? - viņš pēc brīža sauca.
-Jā, Kreb?
- Tev taisnība. Ursus grib, lai es atdodu to zobu. Nāc šurp! Tiec ar to galā!
Iza piegāja pie Mogura. - Ņem, Kreb, izdzer šo! Tas mazinās sāpes. Eila, pie skalu čupiņas ir neliels āķis un garš cīpslas gabals. Atnes šurp!
- Kā tu zināji, ka būs vajadzīgs dzēriens? - Krebs vaicāja.
- Es zinu, Mogur. Ir grūti atteikties no zoba, bet, ja Ursus gribēs, Mogurs to dos. Tas nav pats lielākais upuris, ko viņš ir ziedojis Ursum. Ar spēcīgu totēmu ir grūti sadzīvot, taču Ursus nebūtu tevi izvēlējies, ja tu nebūtu tā vērts.
Krebs pamāja un izdzēra šķidrumu. "Tas gatavots no tā paša auga, kuru es izmantoju, lai palīdzētu vīriem ar atmiņu," viņš nodomāja. "Bet, man šķiet, es redzēju, ka Iza to vārīja; tas drīzāk ir novārījums, nevis uzlējums. Tas ir spēcīgāks par uzlējumu. Tam ir daudzveidīgs lietojums. Velnābolam jābūt dāvanai no Ursus." Viņš sāka sajust narkotisku iedarbību.
Iza vēlreiz lika Eilai vecā burvja muti turēt atvērtu, kamēr pati rūpīgi pielika koka spailes pie sāpošā zoba pamatnes. Tad sieviete strauji iesita ar akmeni pa āķi, ko turēja rokā, lai to izkustinātu. Krebs palēcās, taču tas nebija tik sāpīgi, kā viņš bija gaidījis. Iza apsēja cīpslas gabalu ap izkustināto zobu un lika Eilai nostiprināt otru cīpslas galu ap vienu no stabiem, kas bija stingri iedzīti zemē un kas saturēja rāmi, no kura nokarājās un kaltējās zālītes.
- Tagad, Eila, atliec viņa galvu atpakaļ, līdz saite ir nostiepta, - Iza komandēja meiteni. Ar strauju kustību Iza pēkšņi parāva saiti. - Te tas ir, - viņa noteica un izstiepa saiti, kuras galā nokarājās smags dzerokļa zobs. Uz asiņojošā dobuma viņa uzbirdināja kaltētu ģerānijas saknes pulveri, iemērca nelielu absorbējošu trušādas gabaliņu spriganes mizas un dažu sakaltētu lapu antiseptiskajā šķīdumā un uzlika saslapināto ādiņu žoklim.
- Ņem savu zobu, Mogur, - Iza teica, ieliekot sabojāto dzerokli sastingušā un apstulbušā burvja rokā. - Viss beidzies.
Viņš sažņaudza to rokā, bet apguļoties ļāva tam izkrist. - Jāatdod Ursum, - viņš noreibis valstīja vārdus.
Klana ļaudis vēroja, cik ātri Krebs atveseļosies pēc tam, kad Eila bija palīdzējusi zāļu sievai zoba raušanas procedūrā. Kad viņa mute ātri un bez jebkādiem sarežģījumiem sadzija, tie vēl vairāk pārliecinājās, ka meitenes klātbūtne nav atsvešinājusi garus. Tas padarīja viņus vēlīgākus, ļaujot meitenei asistēt, kad Iza tiem palīdzēja. Ziemai turpinoties, Eila iemācījās mazināt ausu sāpes, ārstēt apdegumus, grieztas brūces, nobrāzumus, apsaldējumus, sāpošus kaklus, vēdergraizes un daudzus citus sīkus ievainojumus un kaites, kuras klana ļaudīm parādījās ikdienas dzīvē.
Ar laiku ļaudis bez aizspriedumiem griezās pie Eilas tāpat kā pie Izas, lai atbrīvotos no mazākām problēmām. Viņi zināja, ka Eila lasīja zāļu sievai zālītes, un redzēja, kā Iza to māca. Viņi saprata arī to, ka Iza noveco un nejūtas vesela, bet Uba ir pārāk jauna. Klans sāka pierast pie svešās meitenes savā vidū un pamazām pieņēma domu, ka meitene, dzimusi pie Citiem, kādu dienu varētu kļūt par klana zāļu sievu.
Gada aukstākajā laikā, pēc ziemas saulgriežiem un pirms pavasara pirmajiem sūtņiem, Ovrai sākās dzemdības.
- Vēl ir par agru, - Iza stāstīja Eilai. - Viņai nebija jādzemdē līdz pavasarim, un pēdējā laikā viņa nav jutusi kustības. Es baidos, ka dzemdības nebūs veiksmīgas. Man liekas, ka viņas mazulis piedzims nedzīvs.
- Ovra tik ļoti gribēja bērniņu, Iza. Viņa bija tik laimīga, kad atklāja, ka ir grūta. Vai tu neko nevari palīdzēt? - Eila jautāja.
- Mēs darīsim, ko varēsim, bet ir dažas lietas, kur neko nevar līdzēt, Eila, - zāļu sieva atbildēja.
Viss klans bija satraucies par Gūva sievas priekšlaicīgajām dzemdībām. Sievietes centās sniegt morālu atbalstu, bet vīri satraukušies netālu gaidīja. Zemestrīces laikā viņi bija zaudējuši vairākus cilvēkus un apsveica ikvienu pieaugumu savās rindās. Jauni mazuļi nozīmēja vairāk mutu, ko barot. Ar laiku, kad Bruņa mednieki un sievas, kas vāca pārtiku, novecos, mazuļi izaugs un gādās iztiku viņiem. Klana turpināšana un izdzīvošana bija būtiski svarīga katra indivīda izdzīvošanai. Viņi bija nepieciešami cits citam un jutās apbēdināti, ka Ovrai varētu piedzimt nedzīvs mazulis.