- Izai jāatstāj tas bērns šeit, Mogur. Viņš nepieder klanam; gariem nepatiks, ka tas ir ar mums, kamēr mēs meklējam jaunu alu. Man nevajadzēja Izai ļaut viņu ņemt līdzi.
- Nē, Brun, - Mogurs iebilda. - Sargājošos garus labsirdība nesadusmo. Tu pazīsti Izu, viņa nevar skatīties, ja kādam sāp, nemēģinot palīdzēt. Vai tev nešķiet, ka arī gari viņu pazīst? Ja tie nevēlētos, lai Iza tam palīdz, bērns nebūtu nolikts viņai ceļā. Tur ir jābūt kādam iemeslam. Meitene var nomirt jebkurā gadījumā, bet, ja Ursus grib aizsaukt meiteni uz garu pasauli, lai viņš pats to izlemj. Tagad neiejaucies. Bērns neapšaubāmi nomirs, ja mēs viņu pametīsim.
Brūnam tas nepatika - kaut kas šajā meitenē viņu satrauca -, bet, paļaujoties uz to, ka Mogurs zina vairāk par garu pasauli, viņš samierinājās.
Krebs pēc maltītes sēdēja klusās pārdomās, gaidot, kad pārējie paēdis, lai varētu sākt savu parasto vakara rituālu, kamēr Iza sakārtoja viņam guļvietu un gatavojās rītdienai. Mogurs bija aizliedzis vīriešiem un sievietēm gulēt kopā, kamēr tiks atrasta jauna ala, lai vīri varētu koncentrēt savu enerģiju rituāliem un ikviens sajustu, ka viņi pieliek pūles, lai tuvinātos jaunajai vietai.
Izai tas nebija svarīgi; viņas otrā puse bija to skaitā, kuri bija gājuši bojā nogruvumā. Viņa bija apraudājuši vīru tā bērēs ar pienācīgām sērām - pretējā gadījumā tas nebūtu visai labi -, tomēr Iza nejutās nelaimīga par vīra aiziešanu. Nav noslēpums, ka viņš bija rupjš un uzstājīgs. Viņu attiecības nekad nebija bijušas sirsnīgas. Iza nezināja, ko Brūns nolems ar viņu darīt tagad, kad viņa bija palikusi viena. Kādam vajadzēs gādāt par viņu un bērnu, ko viņa nesa zem sirds; viņa vienīgi cerēja, ka varēs kā agrāk gatavot Krebam ēst.
Mogurs bija dalījies ar viņiem ugunskurā kopš paša sākuma. Iza juta, ka Krebam nebija paticis viņas partneris tāpat kā viņai pašai, tomēr viņš nekad neiejaucās viņu savstarpējās attiecībās. Viņai vienmēr bija licies, ka ir gods gatavot ēdienu Moguram, vēl vairāk, viņa bija pieķērusies savam ciltsbrālim ar jūtām, kādas daudzas sievietes izjuta pret saviem vīriešiem.
Dažreiz Izai bija žēl Kreba; viņš būtu varējis atrast sev sievieti, ja vien būtu to vēlējies. Taču viņa zināja: kaut arī Moguram bija lielas spējas un cildens stāvoklis, neviena sieviete nekad neuzlūkoja viņa sakropļoto augumu un rētām klāto seju bez riebuma, un Iza bija pārliecināta, ka viņš to zina. Viņš nekad nemeklēja sievieti, bija atturīgs. Tas piešķīra viņa stāvoklim vairāk cieņas. Visi, vīrieši tai skaitā, varbūt vienīgi izņemot Bruņu, baidījās no Mogura vai uzlūkoja viņu ar bijību. Visi, izņemot Izu, kas pazina viņa maigumu un jūtīgumu jau kopš dzimšanas. Tā bija tā rakstura puse, kuru viņš reti kad atklāja.
Un tieši tajā brīdī šī rakstura puse nodarbināja lielā Mogura prātu. Tai vietā, lai meditētu par gaidāmo vakara ceremoniju, viņš domāja par mazo meiteni. Viņš bieži bija ar interesi prātojis par viņas tipu. Taču klana cilvēki pēc iespējas izvairījās no Citiem, un viņš nekad agrāk nebija redzējis nevienu viņu bērnu. Viņam bija aizdomas, ka zemestrīce bijusi par iemeslu tam, ka meitene ir viena, lai gan jutās pārsteigts, ka kāds no viņu cilvēkiem atradies tik tuvu. Viņi parasti uzturējās krietni tālāk uz ziemeļiem.
Krebs pamanīja, ka daži vīri sāk pamest nometni, un, paņēmis savas lietas, smagi piecēlās, lai varētu pārraudzīt sagatavošanos. Rituāls bija vīriešu priekšrocība un pienākums. Tikai retu reizi sievietēm tika atļauts piedalīties klana reliģiskajā dzīvē, bet šajā ceremonijā viņām bija kategoriski aizliegts rādīties. Nevarēja būt lielākas nelaimes par to, ja kāda sieviete redzēja vīru slepenos rituālus. Tas ne vien atnestu nelaimi, bet aizdzītu projām visus sargājošos garus. Izmirtu viss klans.
Tomēr tādas briesmas nedraudēja. Nekad nevienai sievietei nebija ienācis prātā iemaldīties kaut vai tuvumā šādai svarīgai rituāla vietai. Viņas to gaidīja kā laiku, kad varēs atpūsties, juzdamās atvieglotas no nepārtrauktajām vīriešu prasībām un nepieciešamības izturēties ar vajadzīgo pieklājību un cieņu. Viņām nācās grūti pastāvīgi izturēt vīriešu klātbūtni, jo īpaši tajās reizēs, kad vīrieši bija nervozi un izgāza dusmas uz savām sievām. Parastos apstākļos viņi uz zināmiem laika periodiem būtu devušies medībās. Sievietes tikpat dedzīgi vēlējās atrast jaunu mājvietu, bet viņas neko daudz nevarēja līdzēt. Brūns izvēlējās, kurā virzienā viņi dosies, un sievietēm netika prasīts padoms, viņas arī to nebūtu varējušas sniegt.
Sievietes paļāvās uz saviem vīriešiem un ļāva viņiem vadīt, uzņemties atbildību, pieņemt svarīgus lēmumus. Klana ļaudis bija tik maz mainījušies gandrīz simttūkstoš gadu laikā, un tagad viņi nebija spējīgi pielāgoties. Kas reiz bija bijusi adaptēšanās, lai radītu sev ērtāku dzīvi, nu bija ģenētisks sastingums. Gan vīrieši, gan sievietes pieņēma savas lomas bez kurnēšanas; viņi bija neelastīgi un nespējīgi uzņemties kaut ko citu. Viņi nevēlējās mainīt savas attiecības, tāpat kā nebūtu mēģinājuši pieaudzēt vēl vienu roku vai izmainīt savu smadzeņu formu.
Kad viri bija aizgājuši, sievietes sapulcējās ap Ebru un cerēja, ka Iza viņām pievienosies, tā viņas varētu apmierināt savu ziņkāri, taču Iza bija nogurusi un nevēlējās pamest meiteni. Tiklīdz Krebs bija aizgājis, Iza apgūlās tai blakus un ievīstīja sevi un bērnu savā zvērādā. Kādu mirkli viņa vēroja guļošo meiteni atdzisušā ugunskura blāvajā gaismā.
"Dīvaina izskata mazs radījums," viņa nodomāja. "Savā ziņā diezgan neglīts. Viņas seja ir tik plakana, ar tādu augstu, izliektu pieri; un mazs, strups deguntiņš; un kāds jocīgs kaula izvirzījums zem mutes. Interesanti, cik viņai gadu? Jaunāka, nekā es sākumā domāju; maldina viņas slaidais augums. Un tik plāna, ka var sajust viņas kauliņus. Nabaga mazā, nez', cik ilgs laiks pagājis, kopš viņa ir kaut ko ēdusi, tā klīstot pavisam viena." Iza kā sargājot aplika meitenei roku. Sieviete, kas bija palīdzējusi pat zvēru mazuļiem, šajā gadījumā nespēja palīdzēt neko šai nabaga noliesējušajai mazajai meitenei. Sievietes siltā sirds tiecās pie vārgā bērna.
Mogurs stāvēja malā, kamēr visi vīri sanāca un atrada savu vietu aiz katra no akmeņiem, kas bija sakārtoti nelielā aplī, kuru savukārt ietvēra lielāks lāpu aplis. Viņi atradās atklātā stepē projām no nometnes. Burvis pagaidīja, līdz visi viri bija sasēdušies un vēl mazliet, pēc tam, turot rokā degošu aromātiska koka nūju, nostājās apļa centrā. Viņš iesprauda nelielo lāpu zemē un atrada neaizņemto akmeni, aiz kura bija novietotas viņa lietas.
Vīrs izslējās taisni uz savas veselās kājas, stāvot apļa vidū, un ar sapņainu, izkliedētu skatienu raudzījās pāri sēdošo vīru galvām attālajā tumsā, it kā viņš ar savu vienu aci saskatītu kādu pasauli, pret kuru pārējie ir akli. Mogurs bija ietinies savā smagajā alu lāča apmetnī, kas noslēpa viņa nesimetriskā stāva nelīdzenos veidojumus, viņa klātbūtne bija iespaidīga un savādi nereāla. Vīrietis ar savu izkropļoto augumu īsti tomēr nebija vīrietis; nevis vairāk vai mazāk vīrietis, bet pavisam citāds. Kroplīgums piešķīra viņam kādu pārdabisku īpašību, kas visvairāk tika izmantota, Moguram vadot ceremoniju.
Pēkšņi, kā uz burvja mājienu, viņam uzradās galvaskauss. Ar savu spēcīgo kreiso roku viņš to turēja augstu virs galvas un lēnām griezās apkārt, lai katrs vīrs redzētu lielo, izteiksmīgo veidojumu ar augsto pakauša daļu. Viri cieši lūkojās uz alu lāča galvaskausu, kas spīdēja balts lāpu mirgojošajā gaismā. Mogurs novietoja to mazās lāpas priekšā, bet pats nometās zemē aiz tās, noslēdzot apli.