Jauns vīrietis, kas sēdēja viņam blakus, piecēlās un paņēma koka bļodu. Viņam tikko bija palikuši septiņpadsmit gadu, un viņa iesvētīšanas ceremonija vīru kārtā bija notikusi neilgi pirms zemestrices. Mogurs izvēlējās Gūvu par palīgu, kad tas vēl bija mazs zēns; Gūvs bieži bija palīdzējis Moguram sagatavošanās laikā, taču palīgiem neļāva piedalīties pašā ceremonijā, pirms tie kļuva par vīriem. Gūvam citas alas meklējumu laiks bija pirmā reize, kad viņš pildija savus jaunos pienākumus, un jaunietis ļoti uztraucās.
Gūvam šī ceremonija kļuva īpaši nozīmīga. Tā bija iespēja no paša Mogura iemācīties sīkumos reti veicamo un grūti aprakstāmo rituālu, tikai pēc kura alā drīkstēja dzīvot. Kā bērns viņš bija baidījies no burvja, lai gan apjauta, kāds gods ir tikt izraudzītam. Kopš tā laika jaunais vīrietis bija sapratis, ka kroplis ir ne vien visu klanu vismeistarīgākais mogurs, bet ka aiz viņa dīvainā izskata slēpjas laba un maiga sirds. Gūvs cienīja un mīlēja savu skolotāju.
Tiklīdz Brūns lika apstāties, māceklis sāka bļodā gatavot dzērienu. Vispirms viņš saberza starp diviem akmeņiem veselus velnābola augus. Visgrūtāk nācās noteikt izmantojamo lapu, stublāju un ziedu daudzumu un proporcijas. Uz saberztajiem augiem tika uzliets vārošs ūdens, un maisījumu atstāja, lai tas līdz ceremonijai ievelkas.
Gūvs bija ielējis stipro velnābola tēju īpašā rituālu traukā, nokāšot to caur pirkstiem, pirms Mogurs nostājās apli, un gaidīja, kad svētais virs atzinīgi pamās. Kamēr Gūvs turēja trauku, Mogurs ieņēma malciņu, atzinīgi pamāja ar galvu, pēc tam dzēra tālāk, un Gūvs izdvesa klusu acvieglojuma nopūtu. Tad Gūvs sniedza kausu katram no vīriem, vadoties pēc viņu ieņemamā stāvokļa, sākot ar Bruņu. Viņš turēja kausu, kamēr vīri iemalkoja, kontrolējot katra izdzerto porciju, un pats ieņēma savu tiesu pēdējais.
Mogurs gaidīja, kad Gūvs apsēdīsies, tad deva zīmi. Viri sāka ritmiski dauzīt pret zemi šķēpu resnos galus. Šķēpu trulā dunoņa šķita pieņemamies spēkā, līdz vairs nebija dzirdama neviena cita skaņa. Vienmērīgās dauzīšanas troksnis izlīdzinājās, vīri piecēlās kājās un sāka šūpoties, pieskaņojoties ritmam. Viedais virs cieši lūkojās uz galvaskausu, un viņa intensīvais skatiens piesaistīja viru acis svētajai relikvijai, it kā viņš tā būtu vēlējies. Laiks bija svarīgs, un Mogurs bija laika saimnieks. Viņš vilcinājās tieši tik ilgi, lai gaidīšana sasniegtu savu augstāko pakāpi, - vēl mazliet, un asā izjūta jau būtu garām -, pēc tam burvis palūkojās uz savu brāli - vīru, kas vadīja klanu. Brūns notupās zemē galvaskausa priekšā.
- Bizona Gars, Bruņa totēm, - Mogurs iesāka. Faktiski viņš izrunāja tikai vienu vārdu: "Brūns." Pārējais tika izteikts ar viņa vienīgās rokas žestiem, un vairāk vārdu neatskanēja. Tālāk sekoja formālas kustības, senā neartikulētā valoda, kas tika izmantota, lai sazinātos ar gariem un citiem klaniem, kuru nedaudzie rīkles vārdi un ikdienišķie roku signāli bija atšķirīgi. Ar klusējošu zīmju palīdzību Mogurs izlūdzās Bizona Garam piedošanu par jebkādiem viņu nodarījumiem, kas to būtu apvainojuši, un lūdza tā palīdzību.
- Šis virs vienmēr ir turējis cieņā garus, Lielais Bizon, vienmēr ievērojis klana tradīcijas. Šis vīrs ir spēcīgs vadonis, gudrs vadonis, taisnīgs vadonis, labs mednieks, labs apgādnieks, savaldīgs virs, Varenā Bizona cienīgs. Nepamet šo viru; ved šo vadoni uz jaunām mājām, uz vietu, kur Bizona Gars būtu apmierināts. Klans izlūdzas šī vīra totēmam palīdzību, - svētais virs pabeidza. Tad viņš uzlūkoja otro svarīgāko vīru. Brūnam pavirzoties atpakaļ, lāča galvaskausa priekšā notupās Grods.
Neviena sieviete nedrīkstēja noskatīties rituālu, nedrīkstēja zināt, ka viņu viri, kas vada klanu ar tādu stoisku spēku, pielūdz un zemojas neredzamiem gariem tāpat kā sievietes saviem vīriem.
- Brūnā Lāča Gars, Groda totēm, - Mogurs iesāka un veica līdzīgu formālu Groda totēma pielūgšanu; tad pēc kārtas uzrunāja visu pārējo viru totēmus. Pabeidzis viņš turpināja cieši lūkoties uz galvaskausu, kamēr viri sita savus šķēpus, ļaujot gaidām atkal pieaugt.
Visi zināja, kas sekos tālāk, ceremonija nekad nemainījās; ik vakaru atkārtojās viens un tas pats, tomēr viņi kaut ko gaidīja. Viņi gaidīja, kad Mogurs uzrunās Ursus Garu, Lielo Alu Lāci, viņa paša personisko totēmu un visvairāk godāto no visiem gariem.
Ursus bija kas vairāk nekā Mogura totēms; viņš bija katra klana locekļa totēms un vēl vairāk nekā totēms. Tas bija Ursus, kas izveidoja viņus par klanu. Viņš bija visaugstākais gars, visaugstākais aizbildnis. Alu Lāča pielūgšana bija tas kopīgais, kas viņus vienoja, spēks, kas saliedēja visus atsevišķos patstāvīgos klanus vienā ciltī - Alu Lāča Klanā.
Nospriedis, ka ir pienācis īstais bridis, vienacis burvis deva zīmi. Vīri pārstāja dauzīt šķēpus pret zemi un apsēdās aiz saviem akmeņiem, bet smagā ritmiskā dunoņa vēl aizvien plūda pa viņu asinīm un atbalsojās galvā.
Mogurs iebāza roku nelielā kulē un izvilka šķipsniņu izžāvētu staipekņa sporu. Izstiepis roku pāri nelielajai lāpai, viņš paliecās uz priekšu un pūta, vienlaikus ļaujot tām izbirt virs uguns. Sporas aizdegās un teatrāli un krāšņi bira pāri galvaskausam neparastas gaismas spožumā, asi kontrastējot ar melno nakti.
Galvaskauss spīdēja, šķita atdzīvojamies to vīru acis, kuru jutekļi bija ieguvuši pastiprinātu jutīgumu velnābola lietošanas rezultātā. Tuvējā kokā it kā pēc pavēles atskanēja pūces kliedziens, ar savu spokaino skaņu papildinot baiso krāšņumu.
- Lielais Ursus, visu klanu Aizbildni, - burvis teica ar pieņemto zīmju palīdzību, - parādi šim klanam jaunu mājokli, tāpat kā Alu Lācis reiz lika tam dzīvot alās un valkāt zvērādas. Sargā savu klanu no Ledus Kalna un Graudainās Sniega Sievas, kas to radījusi, un no Sniegavētras Gara, kas ir viņas vīrs. Klans lūdz Lielo Alu Lāci, lai neļauj ļaunajam garam nākt, kamēr viņi ir bez mājokļa. Viscienījamākais no visiem gariem, tavs klans, tavi ļaudis lūdz Varenā Ursus Garu pievienoties viņiem to ceļā uz sākumu.
Visbeidzot Mogurs izmantoja savu lielisko smadzeņu spēku.
Visi šie primitīvie ļaudis, kuriem tikpat kā nebija smadzeņu priekšējās daļas un kuru neattīstītie runas orgāni ierobežoja runas spējas, bet kuriem bija milzīgas smadzenes - lielākas nekā jebkurai tolaik dzīvojošajai cilvēku rasei vai vēl nedzimušajām nākamajām paaudzēm -, bija unikāli. Tie bija augstākā attīstības pakāpe tam cilvēces atzaram, kura cilvēku smadzenes bija attīstītas galvas aizmugures daļā - pakauša un paura rajonā, kas kontrolē redzi, ķermeņa sajūtas un uzkrāj atmiņas.
Šo ļaužu atmiņa padarīja viņus neparastus. Viņos bija spēcīgi attīstītas zemapziņā mītošās senču uzvedības zināšanas, dēvētas par instinktu. Viņu apjomīgo smadzeņu aizmugurē bija uzkrātas ne vien viņu pašu, bet arī viņu senču atmiņas. Viņi spēja atsaukt prātā zināšanas, kuras bija apguvuši viņu priekšteči, un īpašos apstākļos varēja spert vēl soli tālāk. Viņi spēja atsaukt savas rases atmiņas, savu evolūciju. Un, sniedzoties vēl tālāk senatnē, viņi spēja saplūst vienā atmiņā, kas bija kopēja visiem, un telepātiski savienot apziņas.
Tomēr visā pilnībā šis talants bija attīstīts vienīgi rētainā, nepareizi veidotā kropla milzīgajās smadzenēs. Krebs, maigais, kautrīgais Krebs, kura masīvās smadzenes bija iemesls viņa deformācijai, kā mogurs bija iemācījies izmantot šo smadzeņu spēku, lai savienotu atsevišķās vienības, kuras sēdēja viņam apkārt, vienā apziņā un vadītu to. Krebs varēja aizvest vīrus uz jebkuru viņu rases mantojuma daļiņu, lai tie savā apziņā pārvērstos par kādu no viņu senčiem. Viņš bija mogurs. Viņš bija patiesais spēks, ko neierobežoja uguns vai zāļu izraisītās eiforijas triki. Tie tikai sakārtoja fonu un ļāva vīriem pieņemt viņa vadību.