Rensoms Rigss
Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve
Rensoms Rigss audzis Floridā, bet tagad dzīvo “īpatno bērnu” zemē Losandželosā.
Ieguvis Kenjonas koledžas un Dienvidkalifornijas Kino un televīzijas skolas diplomus, uzņēmis vairākas godalgotas īsfilmas. Brīvajā laikā raksta blogus un ceļojumu aprakstus.
♦
DVĒSEĻU KRĀTUVE
MANAI MĀTEI
Gan zemes mala, gan dziļ jūru dzīles, gan tumšākie laiki -viss izvēlē tavā.
E. M. Forsters
ĪPATNU VALODAS SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA
ĪPATŅI - katras, cilvēku vai dzīvnieku, sugas apslēpts atzars, kura pārstāvji, viņiem pašiem par laimi vai nelaimi, ir apveltīti ar pārdabiskām spējām. Senos laikos godātie un nesenākā pagātnē par biedējošiem uzskatītie un tāpēc vajātie īpatņi nu ir kļuvuši par izstumtajiem un dzīvo ēnu pasaulē.
ClLPA - ierobežota vieta, kur viena diena bezgalīgi atkārtojas. Imbrīnes to radījušas un uztur, lai sniegtu pajumti aizbilstamajiem īpatņiem un pasargātu viņus no briesmām. Cilpas uz nenoteiktu laiku aptur to iemītnieku novecošanu. Tomēr cilpās dzīvojošie nekādā ziņā nav uzskatāmi par nemirstīgiem - katra diena, kuru tie izlaiduši, ir parāds, kas uzkrājas un ir jāatdod, šaušalīgi ātri novecojot, ja cilpas iemītnieks pārlieku ilgi uzturas ārpus savas cilpas.
IMBRĪNES - īpatņu pasaules valdnieces, kurām piemīt spēja mainīt savu veidolu. Pēc pašu vēlēšanās viņas var pārvērsties par putniem un manipulēt ar laiku, lmbrīņu pienākumos ietilpst īpatno bērnu aizsargāšana. Senajā īpatņu valodā vārds ymbryne (ko izrunā kā imm brinn) nozīmē revolūcija vai ķēde.
TUKŠPAURI - briesmoņi, kuri savulaik paši bijuši īpatņi, bet tagad medī savu agrāko brāļu un māsu dvēseles. To novītusī miesa atgādina līķi, izņemot muskuļotos žokļus, aiz kuriem slēpjas spēcīgas, taustekļiem līdzīgas mēles. Tukšpauri ir īpaši bīstami, jo tos neredz neviens, izņemot dažus īpatņus, un starp dzīvajiem tāds vienīgais zināmais ir Džeikobs Portmens. (To pieprata ari viņa nelaiķa vecaistēvs.) Vēl nesen tukšpauri nevarēja iekļūt cilpās, tāpēc īpatņi labprāt apmetās tieši tajās, bet nesenu inovāciju rezultātā šo radījumu spējas ir krietni pieaugušas.
NeBŪTNES - apēduši pietiekami daudz īpatņu dvēseļu, tukšpauri pārtop par nebūtnēm, kas jau ir visiem redzami un visnotaļ atgādina normālos cilvēkus, izņemot vienu iezīmi - baltos acābolus bez zīlītēm. Nebūtnes ir gudri, tie prot manipulēt ar citiem un lieliski izlikties par cilvēkiem. Jau gadiem ilgi šie briesmoņi nemanāmi iefiltrējas kā normālo cilvēku, tā ipatņu sabiedrībā. Ikviens - tuvākā veikaliņa īpašnieks, autobusa šoferis vai pat psihiatrs - var izrādīties nebūtne. Izmantojot tukšpaurus kā nežēlīgus slepkavas, nebūtnes uzsākuši ilgstošu nogalināšanas, iebiedēšanas un nolaupīšanas kampaņu. Viņu galvenais mērķis ir atriebties īpatņiem un pārņemt savās rokās varu pār īpatņu pasauli.
Briesmeklis, nenovērsdams acis no mūsu rīklēm, 'stāvēja mazāk nekā izstieptas mēles attālumā, un tā sačokurojušās smadzenes alka nogalināt. Gaiss vibrēja no tā vēlmes mūs aprīt. Tukšpauri ir radīti ar kāri pēc īpatņu dvēselēm, un tobrīd mēs stāvējām viņa priekšā kā uz paplātes. Nebūdams lielāks par tukšpaura kumosu, bezbailīgais Edisons ne soli neatkāpās no maniem sāniem, suņa aste bija pilnā gatavībā; nokausētā Emma tvēra pēc mana atbalsta un bija tik ļoti pārgurusi, ka spēja uzšķilt vien sērkociņa liesmu. Mūsu muguras balstījās pret salauzto telefona būdiņu. Visapkārt mūsu cieši noslēgtajam lokam metrostacija atgādināja uzspridzinātu naktsklubu. Tvaiki lauzās laukā no sabojātajām caurulēm kā rēgaini aizkari. Pie griestiem saplēstos vados nokarājās sašķaidīti monitori. Sadragātu stikla lausku jūra pletās līdz pat sliedēm un atspīdēja izmisīgi mirgojošajās sarkanajās trauksmes ugunīs kā akru liela diskobumba. Mēs atradāmies sprostā: vienā pusē pacēlās bieza siena, otrā - līdz ceļiem augsts stikla lausku krāvums. Radījums, kura vienīgais dabiskais instinkts vedināja mūs saplosīt, atradās vien divu soļu attālumā, tomēr tas nepakustējās, lai piekļūtu mums tuvāk. Šķita, ka tas, ieaudzis zemē un nokāris nāvējošo galvu, šūpojas uz papēžiem kā dzērājs vai mēnessērdzīgais. Man bija izdevies iemidzināt briesmoņa mēles, un tagad tās vijās tukš-paurim rīklē kā čūskas midzenī.
Es. Es to biju paveicis. Džeikobs Portmens - kaut kāds puika no nekurienes Floridā. Pagaidām šis tumsas radījums un bērnu murgu varonis mūs nenogalināja, un tikai tāpēc, ka es liku to nedarīt. Es pavisam skaidri pavēlēju tukšpaurim palaist vaļā manu kaklu. Atkāpies! - es viņam teicu. Stāvi! - es kliedzu valodā, kas veidojās no skaņām, kādas, manuprāt, cilvēka mutei nemaz nebūtu pa spēkam izdvest. Tomēr brīnumainā kārtā tās atskanēja, un nezvēra ķermenis pakļāvās man, tikai acis joprojām izaicinoši vērās tieši manējās. Pats nezinu, kā man izdevās pakļaut šo briesmoni un apburt to. Tomēr iemidzinātie mēdz pamosties un burvestības - atslābt, īpaši, ja tās radušās nejauši, un es manīju, ka aiz stingās virsmas tukšpaura iekšas jau gatavojas izvirdumam.
Edisons piebakstīja ar pumu man pie stilba. - Drīz būs klāt jauni nebūtnes. Vai tas briesmonis palaidīs mūs garām?
- Parunā ar to vēl, - Emma vāri izdvesa kā apreibusi. - Liec tam rāpot prom.
Es meklēju vārdus, bet tie nenāca pār lūpām. - Es neprotu.
- Vēl nupat tu to prati, - Edisons iebilda. - Izklausījās tā, it kā tevī būtu iemiesojies kāds dēmons.
Nupat, kad es vēl nenojautu, ka to protu, īstie vārdi jau atradās man uz mēles un gaidīja, kad tiks izteikti. Tagad mani centieni tos atgūt līdzinājās mēģinājumam ar plikām rokām noķert zivi. Ik reizi, kad kādu skāru, tas izslīdēja no tvēriena.
Ej prom! - es kliedzu.
Šie vārdi izskanēja angļu valodā. Tukšpauris nepakustējās. Es sasprindzināju muguru, naidīgi ielūkojos tintes melnajās acīs un mēģināju vēlreiz.
Taisies, ka tiec! Liec mūs mierā!
Atkal angliski. Tukšpauris kā zinātkārs suns pacēla galvu, bet visādi citādi atgādināja stingu statuju.
- Vai viņš aiztinās? - Edisons gribēja zināt.
Citi par to nevarēja pārliecināties, jo tikai es pratu saskatīt tukšpaurus. - Joprojām ir tepat, - es atbildēju. - Nesaprotu, kas nogājis greizi.
Es jutos kā muļķis, no kura izsūknēts gaiss. Vai tiešām manas spējas tik ātri pagaisušas?
- Tas nekas, - ierunājās Emma. - Jebkurā gadījumā - ar tukš-pauriem taču nav iespējams saprātīgi sarunāties. - Viņa pastiepa roku uz priekšu un mēģināja uzšķilt liesmiņu, bet tā uzreiz noplaka. Šķita, ka šie centieni atņem meitenei beidzamos spēkus, un es aptvēru Emmu ap vidukli, lai viņa nenoveltos zemē.
- Pataupi spēkus, sērkociņ, - Edisons ieteica. - Mums tie noteikti vēl noderēs.
- Ja vajadzēs, es cīnīšos kaut ar aukstām rokām, - Emma nočukstēja. - Ir svarīgi tikai atrast pārējos, iekams nav par vēlu.
Pārējos. Lai gan viņu tēli uz sliedēm pamazām pagaisa, es viņus joprojām redzēju: Horācija smalkās drēbes bija pārvērtušās skrandās, Bronvīnes spēki nespēja turēties pretī nebūtņu šautenēm, Enohu pēc pārciestā sprādziena joprojām mocīja nelabums, un Hjū, cenšoties izmantot radušos haosu, mēģināja novilkt Olīvijai smagās kurpes, lai viņa paceltos gaisā un aizlidotu, bet kāds satvēra meiteni aiz papēža un novilka atpakaļ uz zemes, pirms vēl viņa bija paspējusi pacelties pietiekami augstu. Visi raudošie un pārbiedētie bērni zem šauteņu stobriem tika sadzīti vagonā un prom bija. Aizvesti līdz ar imbrīni, kuru paši gandrīz nejauši nogalinājām, viņi tagad caur Londonas dzīlēm tuvojās liktenim, kas var būt vēl ļaunāks par nāvi. Es nospriedu, ka jau ir par vēlu. Par vēlu bija jau mirklī, kad Kola kareivji iebruka mis Žubītes sasalušajā slēpnī. Bija par vēlu jau tonakt, kad mēs kļūdaini noturējām mis Peregrines ļauno brāli par mums tik ļoti mīļo imbrīni. Tomēr es nozvērējos par katru cenu sameklēt draugus un mūsu imbrīni, pat ja atgūt varēsim tikai viņu mirstīgās atliekas - pat ja mums pašiem tas nozīmētu tikai vairot kritušo rindas.