- Piemēram, drēgna cietokšņa kazemātu. - Emma piekrītoši pamāja ar galvu.
- Vai ari koncentrācijas nometni, ko no visām pusēm sargā zaldāti un dzeloņstieples, - es piebildu.
- Un vēl sniegu - gluži kā Horācija zīmējumā.
- Iespējams, mēs vēl atradīsim ari tādu vietu, - Edisons iejaucās. - Paturiet prātā, ka šī varētu būt tikai ieeja cilpā!
Otrā ielas pusē tūristi fotografējās pie kādas no pilsētas iko-niskajām sarkanajām telefona būdiņām. Tad viņi pamanīja mūs un pavērsa savas kameras šurp.
- Ei, jūs tur! - Emma iesaucās. - Nekādu fotogrāfiju!
Cilvēki veltīja mums neizpratnes pilnus skatienus. Nekur
vairs nemanīja karnevāla tērpos ģērbušos ļaudis, un mēs uz šī fona izcēlāmies kā asiņaini, uz augšu pacelti īkšķi.
- Sekojiet man! Visas pēdas ved turp, - Edisons nošņāca.
Mēs aizsteidzāmies prom pa ielu viņam pakaļ.
- Kaut šeit būtu Milards! - es sacīju. - Viņš varētu visu izlūkot, neviena nemanīts.
- Un, ja Horācijs atrastos kopā ar mums, viņš varētu atcerēties kādu sapni, kas mums palīdzētu, - teica Emma.
- Vai arī sameklēt mums jaunas drēbes, - es piebildu.
-Ja neapklusīsim, es sākšu raudāt, - Emma paziņoja.
Mēs nonācām uz mola, kur kūsāja dzīvība. Saule atmirdzēja tumšajā Temzas ūdeņu strēlē, un tūristu grupas ar naģenēm un ap vidukli apsietām somiņām sakāpa dažās lielās laivās, kas piedāvāja vairāk vai mazāk vienādas ekskursijas pa Londonu.
Edisons apstājās. - īpatņi tika atvesti šurp, - viņš pavēstīja. - Šķiet, ka pēc tam viņiem lika sakāpt kādā laivā.
Mēs sekojām suņa ožai un spraucāmies cauri tūristu pūlim, līdz nonācām pie tukšas laivu piestātnes. Patiesi, nebūtnes bija sadzinuši mūsu draugus kādā laivā, un mums tagad bija jādodas viņiem pakaļ, tikai - ar ko? Apstaigājām visu piestātni un meklējām, kas mūs varētu aizvest.
- Tas nekam neder, - Emma īgņojās. - Šie kuģīši ir pārāk lieli un pārpildīti. Mums vajadzīgs kaut kas mazāks, ko mēs paši varētu vadīt.
- Uzgaidiet mirkli! - Edisona degungals noraustījās. Pietuvinājis to dēļu grīdai, suns aizskrēja. Mēs metāmies viņam pakaļ lejup pa nelielu trapu bez uzraksta, kuram tūristi nepievērsa uzmanību. Tā galā zem ielas līmeņa atradās lejas piestātne, kas tik tikko slējās virs ūdens. Nemanīja ne dvēseles, šī piestātne šķita pamesta.
Tur arī Edisons apstājās un rūpīgi koncentrējās. - Te ir bijuši īpatņi.
- Vai mūsu īpatņi? - Emma jautāja.
Edisons vēlreiz paošņāja piestātni un nogrozīja galvu. - Mūsējie ne, bet te ir daudz pēdu - jaunu un vecāku, stipri saožamu un jau gaistošu -, un tās visas sajaucas kopā. Šis doks tiek bieži izmantots.
Otrā galā dēļu grida sašaurinājās un nozuda zem galvenās piestātnes līmeņa, kur valdīja ēna.
- Nez kurš to tik bieži izmanto? - Emma piebilda un bažīgi paraudzījās tumsā. - Neesmu neko dzirdējusi par ieeju cilpā, kas atrastos zem Vopingas dokiem.
Edisons nespēja atbildēt. Atlika tikai doties uz priekšu un izpētīt piestātni, un tā mēs ari darījām, satraukti tuvodamies ēnu pārņemtajam mola galam. Tiklīdz acis aprada, mēs ieraudzījām vēl vienu molu - pavisam citādu nekā tas patīkamais saules apspīdētais mums virs galvas. Te lejā dēļi trūdēja, pārklājās ar zaļām gļotām un dažviet izrādījās salauzti. Pīkstošu žurku bariņš izskrēja cauri pamestu konservu kārbu kaudzei un mazliet tālāk ielēca no piestātnes kādā aizvēsturiskā sacīkšu laivā, kas turējās virs tumšā ūdens starp apsūnojošiem koka pāļiem.
Emma ierunājās: - Sliktākajā gadījumā noderēs ari tā...
- Bet tur čum un mudž no žurkām! - Edisonu pārņēma šausmas.
- Ne uz ilgu laiku. - Emma uzšķīla mazītiņu liesmiņu. - Mūsu sabiedrība žurkām diez kā nepatīk.
Tā kā nebija neviena, kas varētu mūs aizkavēt, mēs, pārlēkuši bīstamākajām vietām, nonācām pie laivas un sākām to atsiet no piestātnes.
- STĀT! - no laivas atskanēja dārdoša balss.
Emma iespiedzās, Edisons iesmilkstējās, un es gandrīz zaudēju samaņu. Laivā sēdošais vīrietis - kā gan mēs viņu iepriekš nepamanījām?! - lēnītēm piecēlās kājās un centimetru pa centimetram izslējās virs mūsu galvām. Viņš bija vismaz divus metrus piecpadsmit centimetrus garš; masīvo stāvu apņēma krokās krītošs apmetnis, un seju skatienam aizsedza tumša kapuce.
-Man... es ļoti atvainojos! - Emma stostījās.-Mēs... mums tikai šķita, ka šī laiva vairs...
- Cik daudzi jau ir mēģinājusi to Šāronam nozagt! - vīrs atbildēja pērkondimdošā balsī. - Tagad viņu pauros mitinās jūras radības!
- Es zvēru, ka mēs negribējām...
- Iesim labāk prom. - Edisons nosmilkstējies atkāpās. - Mēs ļoti atvainojamies, ka jūs iztraucējām, kungs.
- KLUSU! - laivu vīrs norēca un ar milzu soli izkāpa uz čīkstošā mola. - Ikvienam, kurš ierodas, lai paņemtu manu laivu, PAR TO JĀSAMAKSĀ!
Es biju pagalam pārbijies, un, tiklīdz Emma iekliedzās “SKRIENAM!”, jau griezos prom, lai bēgtu. Tomēr bijām paspēruši tikai dažus soļus, kad kāja iebruka satrunējušā dēlī un es atsitos ar seju pret piestātnes grīdu. Es centos pierausties atkal stāvus, bet kāja bija ieķērusies caurumā līdz pat augšstilbam. Biju iestrēdzis, un, kad Emma un Edisons atgriezās, lai man palīdzētu, izrādījās par vēlu. Laivinieks jau atradās mums blakus un no augšas nosmējās tā, ka rēkoņa atbalsojās kā tukšā alā. Varbūt tumsa pastrādāja kādu triku, bet esmu gatavs apzvērēt, ka redzēju žurku pabāžam galvu no laivu vīra kapuces malas un otru izskrienam no vīra piedurknes, kad viņš lēnām pacēla roku uz mūsu pusi.
- Nost no mums, maniaks tāds! - Emma kliedza un sasita plaukstas, lai uzšķiltu liesmu. Tomēr viņas iedegtā uguns nekādi neizklīdināja zem vīrieša kapuces valdošo tumsu, un mani pārņēma bažas, ka pat saulei tas nebūtu pa spēkam. Laivu vīrs parādīja mums to, ko turēja izstieptajā rokā. Tas nebija nazis vai kāds cits ierocis. Starp īkšķi un garo, balto rādītājpirkstu viņš turēja papīra gabalu.
Laivinieks pasniedza to man un pieliecās tā, lai es varētu papīru aizsniegt.
- Lūdzu! - viņš mierīgi turpināja. - Izlasi!
Es vilcinājos. - Kas tas ir?
- Cenu lapa. Un vēl cita informācija par maniem pakalpojumiem.
Drebot aiz bailēm, pasniedzos un paņēmu papīru. Mēs visi trīs sabāzām galvas kopā, lai Emmas rādītajā gaismiņā izlasītu uz tās rakstīto.
Es pavēros augšup uz milzīgo laivinieku. - Tad jau tas esat jūs... - es nedroši bildu. - Jūs esat... Šārons?
- Ar visu savu miesu un dvēseli, - viņš atbildēja tik glumi eļļainā balsī, ka man mati sacēlās gaisā.
- Svētais putns! Vecīt, tu mūs pārbiedēji gandrīz līdz nāvei! -Edisons paziņoja. - Vai tiešām vajadzēja tā aurot un bļaustīties?
- Es atvainojos. Biju iesnaudies, un jūs mani sabiedējāt.
- Mēs sabiedējām jūs?
- Pirmajā mirklī es tiešām nodomāju, ka gribat nozagt manu laivu, - Šārons nosmējās.
- Ha-ha-ha! - Emma izspieda smieklu. - Nē, mēs tikai... gribējām pārliecināties, vai tā ir pietauvota, kā nākas.
Laivu vīrs aizgriezās un nopētīja virvi, kas bija vienkārši apsieta ap koka pāli.
- Un ko jūs noskaidrojāt? - viņš pajautāja, un kapuces dziļumā pazibēja balts zobu pusmēness.
- Caur un caur... kuģis kā jau kuģis, - es attraucu un beidzot izbrīvēju kāju no cauruma. - Tiešām laba un kārtīgi pietauvota.