- Cik maz gan jūs pazīstat paši savu pasauli! - laivu vīrs secināja.
- Ja noziedzniekus neizdodas noķert, viņus ari nevar ielikt cietumā, - Edisons paskaidroja. - Vismaz ne tādā gadijumā, ja šie nevaldāmie un likumus ignorējošie īpatņi paglābjas šādā cilpā.
- Tas jau izklausās pēc elles, - es teicu. - Kāpēc gan lai kāds gribētu turp doties no brīva prāta?
- Kas vienam elle, citiem - paradīze, - Šārons piebilda. - Tā ir pēdējā patiesi brīvā vieta, kur var nopirkt un pārdot jebko... -Viņš pieliecās man tuvāk un ierunājās klusāk: - Vai arī noslēpt jebko.
- Piemēram, nolaupītas imbrīnes un īpatnos bērnus? Vai to jūs gribat teikt? - es nelikos mierā.
- Neko tādu es gan neteicu. - Laivu virs paraustīja plecus un pievērsās žurkai, kura izbāza degunu no apmetņa malas. - Kuš, Pērsij, tētim jāstrādā.
Kad Šārons maigi iebāza žurku atpakaļ, es cieši apskāvu Emmu un Edisonu un čukstus vaicāju: - Ko teiksiet? Vai tiešām viņi būtu aizveduši mūsu draugus uz to... velna bedri?
- Vispār jau viņiem jātur ieslodzītie kādā cilpā, turklāt diezgan senā, - Emma piebilda. - Pretējā gadijumā mēs ātri novecotu pat dienas vai divu laikā...
- Bet kāda gan nebūtnēm daļa par to, vai mēs novecojam vai ne? - es attraucu. - Tie vienkārši grib nolaupit mūsu dvēseles.
- Iespējams, bet imbrīnēm gan viņi neļautu mirt. Viņas tiem vajadzīgas, lai atkārtotu 1908. gada notikumus. Vai atceraties nebūtņu neprātīgo plānu?
- Visas tās muļķības, par ko sapņoja Golans... Nemirstība un vara pār visu pasauli...
- Tā gan. Tāpēc jau viņi mēnešiem ilgi nolaupa imbrines, un tāpēc viņiem vajadzīga vieta, kur tās nepārvērstos izkaltušās ādās, vai ne tā? Un tas nozīmē, ka jāmeklē ļoti sena cilpa. Vismaz astoņdesmit vai simt gadu veca. Un, ja Velna aiza patiesi ir izvirtības džungļi, kur likumiem nav varas...
- Tāda tā ir, - Edisons apstiprināja.
- Tādā gadījumā tā varētu būt ideāla vieta, kur nebūtnēm noslēpt savus gūstekņus.
- Turklāt vēl pašas īpatņu Londonas centrā, - Edisons piebilda. - Visiem deguna priekšā. Mazie, viltīgie nekauņas...
- Šķiet, ka esam visu noskaidrojuši, - es sacīju.
Padomājusi Emma metās pie Šārona. - Mums, lūdzu, trīs biļetes uz to pretīgo, briesmīgo vietu, par kuru stāstījāt!
- Vienmēr jābūt ļoti, ļoti pārliecinātam par savām vēlmēm, - laivu vīrs norūca. - Tādi nevainīgi jēriņi kā jūs ne vienmēr atgriežas no Velna aizas.
- Mēs esam pārliecināti, - es apstiprināju.
- Tad jau ļoti labi. Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju!
- Vienīgi... mums nav to trīs zelta gabalu, - Emma atzinās.
- Vai tiešām? - Šārons salika jumtiņā garo pirkstu galus un nopūtās. Līdz mums atplūda trūdoša kapa smaka. - Parasti es uzstāju uz priekšapmaksu, bet šorīt esmu tāds labdabīgs. Man patīk jūsu drosmīgais optimisms. Labs ir, paliksiet parādā. - Un tad Šārons iesmējās, it kā zinātu, ka mēs nekad neatdosim parādu, paspēra soli sāņus un ar apmetņa segto roku norādīja uz savu laivu.
- Laipni lūgti uz klāja, bērni!
Pirms mēs iekāpām laivā, Šārons demonstratīvi no tās izmeta sešas žurkas, kuras spirinājās pretī, - it kā izbraukums bez grauzēju klātbūtnes būtu tikai Ļoti Svarīgiem īpatņiem pieejama greznība. Pēc tam laivu vīrs pasniedza Emmai roku un palīdzēja norausties no doka. Mūs visus trīs apsēdināja citu citam blakus uz parasta koka sola. Kamēr Šārons atsēja tauvu, mani pārņēma bažas, vai uzticēšanās šim cilvēkam ir tikai mūsu muļķība vai ari, to darot, esam pārkāpuši pārgalvības robežu - līdzīgi kā apguļoties uz dusu ceļa vidū.
Ar to vienkāršas muļķības un pārgalvības robežas pārkāpšanu ir tā, ka nereti tu pat nezini, kurā pusē atrodies, līdz ir jau par vēlu. Kad beidzot esi gana pieradis pie apstākļiem, lai sāktu tos apsvērt, izrādās, ka svira jau ir nospiesta un lidmašīna virzās laukā no angāra. Mūsu gadījumā laiva jau attālinājās no piestātnes, un, vērojot, kā Šārons ar kailo pēdu atsperas no mola, es pamanīju, ka tā īsti nelīdzinās cilvēka pēdai: garie pirksti atgādināja mazus cīsiņus, bet dzeltenie nagi to galā bija saliekušies kā zvēram. Mani pārņēma smacējoša pārliecība par to, kurā robežas pusē mēs atrodamies un ka ir jau par vēlu kaut ko vērst par labu.
Šārons parāva aizdedzes vadu, un nelielais ārpus laivas piekarinātais motoriņš izklepoja zilu dūmu mākoni. Laivu vīrs sakrustoja kājas un apsēdās uz melnā apmetņa, kas bija kaudzē sagūlis laivas dibenā. Motors sāka pukšķināt, un caur apkārt vīdošajiem pālu džungļiem Šārons izstūrēja laivu no mola slēgtās daļas siltajā saules gaismā. Mēs atradāmies kanālā - cilvēka roku radītā Temzas pietekā, kuras abus krastus ieskāva stiklotas ēkas
un kur ūdenī šūpojās vairāk kuģīšu nekā vannā, kad tur mazgājas mazulis. Karameļu sarkani velkoņi un platas, zemas baržas, ekskursiju kuģīši ar tūristiem pārpildītu klāju, kuri bauda svaigu gaisu... Savādi, bet neviens no viņiem nepavērsa pret mums savus fotoaparātus un, šķiet, pat nepamanija neparasto laivu, kas aizpukšķināja garām, lai gan pie stūres stāvēja īsts nāves eņģelis, uz sola sēdēja divi asinīm nošļakstījušies bērneļi un pāri laivas malai nolūkojās suns ar brillēm. Un labi, ka tā. Varbūt Šārons bija nobūris savu laivu, lai to redzētu tikai īpatņi? Es nolēmu pie šādas pārliecības palikt, jo laivā jau nebija, kur paslēpties, ja tāda vajadzība rastos.
Apskatījis kuģīti dienas gaismā, ievēroju, ka tas ir ārkārtīgi vienkāršs - izņemot krāšņu kokgriezuma figūru priekšgalā. Tā bija veidota varenas, zvīņām klātas čūskas veidolā, kura izliekusies augšup kā smalks burts S; galvas vietā tai rēgojās milzīgs melones lieluma acābols bez plakstiņa, kas vērās uz priekšu bezgalībā.
- Kas tas ir? - es jautāju, pārlaidis plaukstu pār nopulēto virsmu.
- īves koks, - Šārons atbildēja, pārkliedzot motora pukšķi-nāšanu.
- Kāds vēl koks?
- Acs ir izgatavota no šī koka.
- Bet kam tā vajadzīga?
- Lai redzētu! - laivu vīrs īgni atcirta.
Pēc tam viņš paātrināja motora gaitu - laikam, lai nedzirdētu manus jautājumus, - un laiva, uzņemot ātrumu, viegli pacēlās virs viļņiem. Es elpoju jauko gaisu un priecājos par saules stariem un vēju, kas glāstīja seju. Tikmēr Edisons, mēli izkāris un ķepas pār laivas sānu pārlicis, šķita tik laimīgs, kādu es šo suni vēl nebiju redzējis.
Cik brīnišķīga diena braucienam uz elli!
- Es nespēju saprast, kā tu te nonāci, - Emma ierunājās. - Kā nonāci atpakaļ tagadnē?
- Un kā tev šķiet? - es attraucu.
- Man ir tikai viens saprātīgs izskaidrojums, lai gan tas gandrīz neko nepaskaidro. Kad mēs atradāmies pazemes tuneļos
kopā ar nebūtnēm un pēc tam iegriezāmies tagadnē, tu sekoji mums, nevis pēkšņi viens pats paliki tūkstoš astoņi simti kurā tur gadā tāpēc, ka mis Peregrine atradās kaut kur turpat netālu un, nevienam nezinot, palīdzēja tev ceļot cauri laikam.
- Diez vai. Emma, man šķiet... - es saminstinājos, jo nevēlējos izteikties nesaudzīgi. - Vai, tavuprāt, viņa bija paslēpusies tunelī?
- Es nenoliedzu, ka tas ir iespējams. Mums nav ne jausmas, kur viņa bija.
- Mis Peregrine atrodas nebūtņu gūstā. Kols to atzina!
- Kopš kura laika tu tici nebūtņu teiktajam?
- Tev taisnība, - es piekritu. - Bet, ja reiz Kols ar to lepojās, es nospriedu, ka viņš, iespējams, runā taisnību.
- Varbūt... Vai arī viņš tā teica tāpēc, lai mūs morāli salauztu un mēs gribētu kapitulēt. Vai atceries, kā Kols centās mūs pārliecināt, lai padodamies viņa kareivjiem?