- Tā bija. - Es sadrūmu. Smadzenes var pārkarst no visām šīm iespēj amībām! - Labi. Vienkārši ņemsim kā argumentu to, ka mis P. atradās tunelī kopā ar mums. Kāpēc gan lai viņa uzņemtos rūpes un sūtītu mani atpakaļ tagadnē kā nebūtņu gūstekni? Mēs tik tikko nezaudējām savas dvēseles. Iestigušam tajā cilpā man klātos daudz labāk.
Uz īsu mirkli Emma šķita pa īstam sagrauta, bet drīz vien meitenes seja atplauka un viņa sacīja: - Ja vien mums abiem nav paredzēts izglābt visus pārējos. Varbūt tas ietilpa mis Peregrines plānos?
- Bet kā viņa varēja zināt, ka mēs aizbēgsim no nebūtnēm?
Emma iesānis uzmeta skatienu Edisonam un nočukstēja:
- Iespējams, viņai bija kāds palīgs.
- Hm, šī hipotētisko iespēju virkne kļūst pavisam neticama. -Nopūties es rūpīgi izvēlējos nākamos vārdus. - Es zinu - tu gribi ticēt, ka mis Peregrine atrodas kaut kur ārpusē, brīvībā un pieskata mūs. Arī es to gribētu...
- Es to vēlos tik ļoti, ka sirds sāp...
- Tomēr, ja mūsu imbrine būtu šeit, vai tad viņa ar mums kaut kā nesazinātos? Un, ja viņam ir kāda loma notiekošajā, - es
klusi piebildu, pamādams ar galvu uz Edisona pusi, - vai tad līdz šim brīdim viņš nebūtu to pieminējis?
- Nebūtu, ja viņš ir devis slepenības zvērestu. Varbūt ir pārlieku bīstami kādam to teikt, pat mums... Ja mēs zinātu mis Peregrines atrašanās vietu un nāktu gaismā, ka mēs to zinām, mūs spīdzinātu, un mēs varētu neizturēt...
- Bet viņš izturētu un neizpļāpātos? - Biju runājis pārāk skaļi, un suns pavērās uz mums. - Viņa vaigi vēja pūsmā piepūtās kā baloni un mēle smieklīgi trīsuļoja. - Ahoi, jūs tur! - Edi-sons iesaucās. - Es saskaitīju jau piecdesmit sešas zivis, lai gan kāds pārītis no tām patiesībā varētu būt nogrimuši atkritumi. Par ko jūs abi tur sačukstaties?
- Tāpat vien, ne par ko, - Emma atbildēja.
- Nez kāpēc es jums neticu, - suns nočukstēja, bet intuīcija drīz vien izrādījās stiprāka par aizdomām, un jau nākamajā brīdī viņš iebrēcās: - Zivs! - un atkal pievērsa lāzera aso skatienu ūdenim. - Zivs... vēl... un vēl viena... mēsli... zivs...
- Es zinu, ka šī doma ir pavisam traka, - Emma drūmi nosmēja. - Tomēr manām smadzenēm ir paredzēts ģenerēt cerību.
- Man prieks par to, - es piebildu, - jo manējās ģenerē tikai ļaunākās iespējas scenārijus.
- Tas nozīmē, ka mēs viens bez otra nevaram iztikt.
- Tā nu tas ir, bet man šķita, ka mēs to jau bijām sapratuši.
Laivas pamatīgā šūpošanās te sakļāva mūsu augumus, te lika
pašķirties katram uz savu pusi.
- Vai tiešām esat droši, ka nevēlaties labāk doties romantiskā kruīzā? - Šārons jautāja. - Vēl nav par vēlu.
- Pilnīgi pārliecināti, - es apstiprināju. - Mums ir šis tas jāpaveic.
- Tādā gadījumā ierosinu atvērt to kasti, uz kuras sēžat. Kad šķērsosim robežu, jums noderēs tas, kas tur noglabāts.
Mēs pacēlām eņģēs iestiprināto sola virsmu un ieraudzījām lielu brezenta gabalu.
- Kam mums tas? - es gribēju zināt.
- Lai zem tā paslēptos, - Šārons attrauca un ievirzīja laivu šaurākā kanālā, kura krastos slējās lepnāki daudzdzīvokļu nami.
- Līdz šim es varēju noslēpt jūs skatieniem, bet pašā aizā aizsardzība, ko varu jums piedāvāt, nedarbojas, un pretekļi jau pie ieejas vaktē, vai nepamanīs kādu viegli iegūstamu medījumu. Un jūs, šaubu nav, esat ļoti viegli dabūjams medījums.
- Es zināju, ka jums kaut kas ir aiz ādas, - es teicu. - Mums nepievērsa uzmanību neviens tūrists.
- Pagātnes zvērībās drošāk noraudzīties, ja pats neesi redzams to dalībniekiem, - laivu virs paskaidroja. - Es taču nevaru pieļaut, ka vikingu sirotāji nolaupa manus klientus, vai ne? Iedomājieties, kādas tad būtu atsauksmes!
Mēs strauji tuvojāmies tādam kā tunelim - kādas simt pēdas garam kanāla posmam, ko nosedza tilts, uz kura slējās noliktavu vai vecu dzirnavu ēka. Otrā tuneļa galā spoži spidēja mirdzoša ūdens virsma un zilās debess pusaplis. Pa vidu bija tikai tumsa. ŠI vieta tikpat maz atgādināja ieeju cilpā kā jebkura cita redzētā ainava.
Mēs izvilkām no lādes milzīgo brezenta gabalu, kas aizņēma pusi laivas. Emma apgūlās man līdzās, mēs apsedzāmies un kā palagu pievilkām audekla malu līdz pat zodam. Kad laiva iebrauca zem tilta valdošajā tumsā, Šārons izslēdza motoru un paslēpa to zem otra, mazāka brezenta gabala. Tad viņš piecēlās stāvus, izvilka saliekamu kārti, ielaida to ūdeni līdz upes dibenam un gariem, klusiem vēzieniem sāka vadīt laivu dziļāk tuneli.
- Starp citu, no kādiem pretekļiem mēs slēpjamies? - painteresējās Emma. - Vai no nebūtnēm?
- īpatņu pasaulē ir ari citi ļaundari, ne tikai jūsu ienīstie ne-būtnes, - Šārons atbildēja, un viņa teiktais atbalsojās pret tuneļa akmens sienām. - Cilvēks bez principiem, kurš izliekas par draugu, var būt tikpat bistams kā atklāts ienaidnieks.
Emma nopūtās. - Kāpēc jūs vienmēr izsakāties tik nekonkrēti?
- Noslēpiet galvas! - viņš atcirta. - Ari tu, suns!
Edisons ierausās atpakaļ zem brezenta, un mēs pārvilkām to pāri galvai. Zem auduma gabala bija tumši un karsti, turklāt aizvien stiprāk oda pēc motoreļļas.
- Vai jums ir bail? - Edisons tumsā čukstēja.
- Ne īpaši, - atteica Emma. - Un tev, Džeikob?
- Tik ļoti, ka varētu apvemties. Kā tev, Edison?
- Es, protams, nebaidos, - suns atbildēja. - Manai šķirnei bailīgums nav raksturīgs.
Tomēr jau nākamajā mirklī Edisons ielīda starp mani un Emmu, un es sajutu, ka viss viņa augums trie.
Mēdz gadīties ari tik ātras un gludas pārejas vietas kā šoseju ātrumposmi, bet ieeja šajā cilpā atgādināja kratīšanos pa bedrainu ceļu, iekļaušanos U veida pagriezienā un tad izvairišanos no ietriekšanās klintī, turklāt pilnīgā tumsā. Kad beidzot viss bija galā, man reiba galva un mani māca nogurums. Nez kas tas par neredzamu mehānismu, kura dēļ dažas pārejas ir grūtāk pārciest nekā citas? Varbūt ceļš ir tikpat grūts, cik galamērķis. Šis ceļojums atgādināja bezceļa ralliju cilvēka neskartā dabā, jo patiesibā tieši to mēs ari bijām pieveikuši.
- Klāt esam, - Šārons pavēstīja.
- Vai visiem viss kārtībā? - Es pasniedzos pēc Emmas rokas.
- Griežamies atpakaļ, manas iekšas palika otrā pusē, - Edisons norūca.
- Palieciet klusi, iekams neesmu atradis kādu drošu vietu, kur jūs paslēpt, - Šārons teica.
Pārsteidzoši, cik lielā mērā pastiprinās dzirde, kad nevari likt lietā redzi. Es mierīgi gulēju zem brezenta un ļāvos apkārt valdošo sen pagājībā zudušas pasaules trokšņu hipnozei. Iesākumā skanēja tikai šļaksti, laivu vira kārtij ieslīdot ūdenī, bet drīz vien tiem pievienojās ari citi trokšņi, kas, saplūstot kopā, gleznoja manā iztēlē komplicētas ainas. Es iztēlojos, ka ritmisko koka atsišanos pret ūdeni izraisījuši garām ejošas laivas airi, kuras tilpne līdz malām piekrauta ar zivīm. Dzirdot sieviešu balsis, es stādījos priekšā to īpašnieces, kuras sasaucas no pretējo māju logiem un apmainās ar jaunākajām klačām, vienlaikus izkarot uz striķa izmazgāto veļu. Priekšā ierējās suns un smējās bērni; es saklausīju ari vēl tālākas balsis, kas dziedāja āmura vēzienu
ritmā: - Klau, kā klaudz veseri! Klau, kā dzied naglas! - Drīz vien es jau iztēlojos, kā bezbailīgi skursteņslauķi ar cilindriem galvā aizsteidzas pa skarbi šarmantajām ieliņām, un ļaudis pulcējas bariņos, lai vieglāk pārciestu dzīves grūtības, triecot jokus un uzdziedot kādu dziesmu.
Tur neko nevarēja darīt. Visas zināšanas par Viktorijas laika graustiem biju smēlies lētajā Olivera Tvista mūzikla versijā. Divpadsmit gadu vecumā piedalījos tā uzvedumā pašdarbības teātri un spēlēju piekto bāreni, ja vēlaties zināt. Izrādes dienā mani piemeklēja tik baiss lampu drudzis, ka es notēloju vēdergripu un, ģērbies kostīmā, ar spaini starp kājām noraudzījos uz izrādi no aizkulisēm.