Nogremdē viņu laivu! Ķeries klāt ar mēlēm un nogremdē viņu laivu!
Pussekundē, kamēr visi pārējie pagriezās un vērās uz mani, tukšpauris palaida vaļā mūsu laivu un ar visām mēlēm metās pie tikko piebraukušās. Mēles izšāvās no ūdens, apķērās kuģīša pakaļgalam, pacēla to gaisā, un laiva apmeta atmugurisku salto tā, ka visi trīs vīrieši iekrita ūdenī.
Ar ķīli gaisā kuģītis uzkrita virsū diviem no viņiem.
Lai gan Šāronam bija iespēja paraut droseli un aizvest mūs prom, viņš tikai stāvēja kā sastindzis no šoka, joprojām pacēlis gaisā rokas.
Un labi, ka tā. Es tik un tā vēl nebiju visu pabeidzis.
Tagad to otru, es sacīju un paskatījos uz ūdenī peldošo šāvēju.
Šķita, ka tukšpauris zem ūdens mani dzird, jo, tiklīdz pateicu sakāmo, cilvēks otrā laivā iekliedzās, pavērās lejup un bez pēdām pazuda zem ūdens, kas šajā vietā acumirklī iekrāsojās sarkans.
- Es tev neliku viņu apēst! - es teicu angliski.
- Ko jūs gaidāt? - Emma uzkliedza Šāronam. - Aiziet!
- Labi, labi, - laivu vīrs izstomīja. Nopurinājis apstulbumu, viņš nolaida rokas un noliecās pār droseli. Iekaucās motors, Šārons pagrieza stūri un iegrieza laivu ciešā lokā tā, ka mēs ar Emmu un Edisonu sakritām kaudzē. Laiva izslēja priekšgalu gaisā un šāvās uz priekšu, un pavisam drīz mēs jau traucāmies
cauri smoga mutuļiem atpakaļ uz turieni, no kurienes bijām nākuši.
Emma pavērās uz mani, un es atskatījos; lai gan motora troksnis un asins dunoņa deniņos neļāva neko lāgā saklausīt, manuprāt, es saskatīju meitenes sejā gan izbailes, gan uzmundrinājumu. Viņas skatiens mani it kā uzmundrināja: Džeikob Portmen, tu izraisi apbrīnu un biedē. Tomēr, kad Emma beigu beigās ierunājās, es sapratu tikai vienu vārdu: Kur?
Nudien, kur tas palika? Vēl nupat es biju cerējis, ka mums izdosies aizbēgt no tukšpaura, kamēr tas tiks galā ar atlikušajiem grāvja pirātiem, bet tobrīd kuņģis man pavēstīja, ka nezvērs joprojām atrodas tuvumā un seko mums, visticamāk, pieķēries pie laivas ar mēli.
Tuvu, es atbildēju bez skaņas.
Emmas acis iemirdzējās, un viņa spēji pamāja ar galvu: Labi.
Es nogrozīju galvu. Kāpēc Emma nebaidījās? Kāpēc viņa nesaskatīja mums draudošās briesmas? Tukšpauris bija pagaršojis asinis un nupat pameta līdz galam nenotiesātu maltīti. Kurš gan varētu pateikt, cik alkatības vēl kūsā tā vēnās? Tomēr Emmas skatiens un iešķībais smaidiņš mani uzmundrināja un vairoja pārliecību par to, ka nav nekā tāda, kas man nebūtu pa spēkam.
Mēs strauji tuvojāmies tiltam un uz tā stāvošajam īpatnim, kurš pūta no mutes smogu. Pieplacis pie margām un nomērķējis uz mums ieroča stobru, viņš mūs gaidīja.
Mēs pieplakām pie laivas dibena. Izdzirdot divus šāvienus, es pavēros augšup un sapratu, ka nevienam nav trāpīts.
Laiva paslīdēja zem tilta. Jau nākamajā bridi mēs atkal būsim redzami un viņš izšaus uz mums vēlreiz. To es nevarēju pieļaut.
Pagriezos un tukšpauru mēlē nokliedzu: Tilts! Laikam taču radījums mani saprata. Divas mēles, kas neturējās pie mūsu laivas, izšāvās gaisā un ar sulīgu plīkšķi apvijās ap nestabilajiem tilta balstiem. Nu jau visas trīs mēles atritinājās, izveidoja trīsstūri un nostiepās tik stipri kā līdz galam novilkta gumija. Tukšpaura ķermenis iznira no ūdens un gluži kā jūraszvaigzne izpletās starp laivu un tiltu.
Laiva apstājās tik strauji, it kā kāds būtu norāvis stopkrānu, un mēs visi sabrukām tās dibenā. Tilts novaidējās un nodrebēja, īpatnis, kurš vēl nupat bija mērķējis uz mums, paklupa, un šaujamais nokrita zemē. Es nospriedu, ka kādam noteikti jāpadodas - vai nu tiltam, vai tukšpaurim. Tilts kvieca kā iestrēgusi cūka un draudēja pārtrūkt uz pusēm, taču, tiklīdz īpatnis noliecās, lai atkal paķertu ieroci, šķita, ka tilts tomēr noturēsies, tātad es biju velti zaudējis gan izdevīgu mirkli, gan ātrumu. Mēs vairs nebijām pat kustīgi mērķi.
Laid vaļā! - es uzkliedzu tukšpaurim, šoreiz viņa valodā.
Tukšpauris neklausīja - šis radījums neparko nebija ar mieru no brīvas gribas palaist mani vaļā. Tad es steidzos uz laivas pakaļgalu un pārliecos pār bortu. Viena no mēlēm bija mezglā apsējusies ap stūri. Atmiņā atausa gadījums, kad no Emmas pieskāriena tukšpauris palaida vaļā viņas potīti; es pievilku viņu sev klāt un liku sakarsēt stūri. Emma tā ari darīja un, cenšoties līdz tai aizsniegties, gandrīz ievēlās ūdeni. Tukšpauris iekviecās un atlaida stūri.
Linga bija palaista vaļā. Tukšpauris aizlidoja pa gaisu un ar satriecošu krakšķi ietriecās tiltā; visa konstrukcija nodrebēja, saļodzījās un iegāzās ūdeni. Vienlaikus mūsu laivas pakaļgals iegrima zem virsmas un motors atkal dzina mūs uz priekšu. No pēkšņā paātrinājuma sabirām zemē kā notriekti ķegļi. Šāronam izdevās noturēt stūri rokās un nostāties taisni; viņš droši mainīja kustības virzienu un paglāba mūs no sadursmes ar krastmalu. Traucāmies uz priekšu pa grāvi, ūdens virsmā aiz sevis atstājot melnu trīsstūri.
Mēs noliecāmies pie zemes, ja nu gadījumā atskanētu jauni šāvieni. Šķita, ka esam izglābušies no tūlītēja apdraudējuma. Maitasputni bija atpalikuši, un es nespēju iztēloties, kā viņi varētu mūs panākt.
Edisons aizelsies ierunājās: - Tas taču bija tas pats radījums, kuru mēs satikām metro, vai ne?
Pamanījis, ka joprojām esmu aizturējis elpu, beidzot izpūtu gaisu no plaušām un apstiprinoši pamāju ar galvu. Emma paskatījās uz mani, kā gaidot sīkākus paskaidrojumus, bet mani nervi
līdz smalkākajam neironam joprojām centās saprast to, cik savādi nupat bija attīstījušies notikumi. Pagaidām man bija skaidrs viens: šoreiz es jau gandrīz biju pakļāvis tukšpauri. Šķita, ka ar katru sastapšanās reizi piekļūstu tuvāk tā nervu centram. Vārdi plūda pār lūpām vieglāk un manai mēlei saprotamāk, un tukš-pauris izrādīja aizvien mazāku pretestību. Tomēr tas joprojām bija kā tīģeris, kuram man izdevies aplikt suņa kaklasiksnu. Jebkurā brīdī šis radījums varētu mesties virsū un sakost mani vai kādu citu no mums. Taču man nezināmu iemeslu dēļ tas vēl nebija noticis.
Es nospriedu, ka varbūt pēc vēl pāris mēģinājumiem man tiešām izdosies pilnībā pakļaut tukšpauri. Un tad... un tad... Ak kungs, kas tik man nenāk prātā...
Tad mēs kļūtu neapturami.
Es atskatījos uz to, kas bija atlicis no tilta, - tur, kur vēl nupat slējās vesela būve, tagad gaisā cēlās putekļu un koka skaidu vērpetes. Es centos saskatīt zemāk esošajā postažā kādu mēli, bet lūžņu kaudzē nemanīja dzīvību. Tad es mēģināju sajust tukš-paura klātbūtni, bet tukšais un pārmocītais kuņģis nespēja neko ziņot. Un tad dubļu krāsas smoga siena mums aiz muguras sakļāvās un aizsedza postažu.
Brīdī, kad nezvērs bija tik ļoti vajadzīgs, tas bija padarījis sev galu.
Tiklīdz Šārons palaida droseli brīvāk, laivas priekšgals noliecās zemāk, pagriezās pa labi un caur lēni izklīstošo smogu virzījās uz rēgainu ēku rindas pusi. Tās slējās virs ūdensmalas kā garš vienots mūris, kas atgādināja drīzāk nevis apdzīvotu kvartālu, bet gan drūmu, cietokšņa labirinta ārējo robežu ar pavisam nedaudziem ieejas punktiem. Mēs lēnītēm dreifējām gar krastu piestātnes meklējumos. Tieši Emma beidzot tādu pamanīja, lai gan es, tikai stipri piemiedzis acis, sapratu, ka esam atraduši kaut ko vairāk par ēnu spēli.
Būtu gan pārspīlēti šo spraugu nosaukt par ielu; tā bija šķirba starp ēkām, šaura kā naža asmens, plecu platumā un reizes piecdesmit vairāk augstumā, un tās ieeju iezīmēja apsūnojuši, pie krastmalas piestiprināti pakāpieni. Es to pamanīju tikai uz īsu bridi, un tā tūlīt pat nozuda ēnā, kur saules stari neiespīdēja.