Mēs devāmies ceļā, lai sameklētu Šārona juristu. Drīz vien mūsu pavadonis aizsvilās: - Es varētu apzvērēt, ka viņa birojs atradās šajā ielā. - Viņš strauji pagriezās apkārt. - Lai gan neesmu viņu saticis jau gadiem ilgi. Varbūt viņš ir pārvācies...
Šārons nolēma turpināt meklējumus viens pats un lika mums palikt uz vietas. - Pēc dažām minūtēm būšu atpakaļ. Nerunājiet ne ar vienu.
Viņš aizgāja un atstāja mūs vienus. Mēs neveikli sastājāmies uz ietves un nesapratām, ko lai iesāk. Garāmgājēji atskatījās uz mums.
- Nudien, viņš mūs piemānīja, vai tad ne? - Emma sacīja. - Pēc viņa teiktā, šeit būtu jāatrodas kriminālās pasaules epicentram, bet man šī vieta atgādina jebkuru citu cilpu. Patiesību sakot, šejienieši man šķiet normālāki nekā visi jebkad redzētie īpatņi - it kā visas raksturīgās iezīmes būtu viņiem atņemtas. Caur un cauri garlaicīgi.
- Nevar būt, ka tu tā tiešām domā, - Edisons iebilda. - Es vēl nekad nebiju redzējis tik nejauku, pat pretīgu vietu.
Mēs abi pārsteigumā pavērāmies uz suni.
- Kāpēc? Te nav nekā cita kā tikai mazi veikaliņi.
-11 gan, tikai paskatieties, ko tajos tirgo!
Līdz šim mēs nebijām to izdarījuši. Skatlogā tieši mums aiz muguras stāvēja labi ģērbies vīrietis ar sērīgu skatienu un diezgan garu bārdu. Pamanījis mūsu interesi, viņš viegli pamāja ar galvu, pacēla gaisā kabatas pulksteni un nospieda podziņu tā sānos. Tajā pašā brīdī vīrietis sastinga, un šķita, ka viņa veidols it kā kļūst neskaidrāks. Vēl pēc dažām sekundēm viņš sāka pārvietoties, nemaz nekustoties, - te pazuda, te tūliņ atkal parādījās skatloga pretējā stūrī.
- Oho! Tas nu gan ir veikls triks! - es atzinu.
Vīrietis atkārtoja pazušanu un teleportējās atpakaļ uz sākotnējo atrašanās vietu. Kamēr es stāvēju kā apburts, Emma un Edisons devās pie nākamās bodītes skatloga. Es gāju viņiem līdzi un ieraudzīju līdzīgu ainu, tikai šoreiz aiz stikla atradās melnā kleitā ģērbta sieviete ar garu kreļļu virteni rokā.
Pamanījusi, ka skatāmies, viņa pievēra plakstus un kā mēnessērdzīgā pastiepa rokas sev priekšā. Pēc tam viņa sāka lēnītēm pārskaitīt krelles, katru zīlīti pagrozot. Biju piekalis skatienu krellēm tik cieši, ka tikai pēc vairākām sekundēm pamanīju, kas notiek ar viņas seju: tā pārvērtās un līdz ar katru saskaitīto krellīti kļuva citāda. Es ievēroju, ka, pagriežot vienu krellīti, sievietes bālā sejas āda vēl vairāk zaudē krāsu, pēc nākamās lūpas kļuva plānākas, vēl pēc tam mati ieguva košāku sarkano toni. Tā visa rezultātā pēc vairāku desmitu krellīšu pagrozīšanas sievietes seja bija pavisam citāda: no tumsnējas vecmāmiņas ar apaļu seju viņa bija pārvērtusies par jaunu rudmati ar smailu degunu. Notikušais aizrāva un vienlaikus darīja mani nemierīgu.
Līdzko izrāde bija galā, es pievērsos Edisonam un jautāju: - Es nesaprotu, ko viņi pārdod.
Pirms vēl suns paspēja atbildēt, pie mums piesteidzās gadus desmit vecs zēns un iespieda man saujā pāris kartīšu. - Divas par vienu cenu, tikai šodien! - viņš iekliedzās. - No saprātīgiem piedāvājumiem nedrīkst atteikties!
Es pagriezu kartītes otrādi un uz vienas ieraudzīju telepor-tācijas meistara fotogrāfiju, bet otrā pusē - uzrakstu: Dž. Edvins Bregs, bilokācijas speciālists. Otra pastkarte izrādījās kreļļu dāmas attēls transa stāvoklī; to papildināja teksts: Dž. Finke, sieviete ar tūkstoš sejām.
- Tiš, mēs nepirksim! - Emma nošņāca, un zēns aizsteidzās projām, veltījis meitenei drūmu skatienu.
- Vai tagad jūs saprotat, ko te tirgo? - Edisons teica.
Es pievērsos citiem veikaliem. Visā Bēdīgi Slavenās ielas garumā gandrīz katrā skatlogā atradās teleportācijas meistaram vai kreļļu dāmai līdzīgi ļaudis - īpatņi, kuri bija gatavi rādīt priekšnesumu, ja tikai kāds pavērtos uz viņu pusi.
Es izteicu riskantu minējumu: - Viņi pārdod... paši sevi?
- Gluži kā nespodra spuldzīte, kurā iedegas dzīvība, - Edisons atbildēja.
- Un vai tas ir slikti? - es jau atkal minēju.
- Jā, - Edisons asi atrūca. - Visā īpatņu pasaulē tas ir aizliegts, un itin pamatoti.
- īpatņa neparastās spējas ir svētīga dāvana, un, to pārdodot, tiek noniecināts viss, kādēļ mēs esam īpaši, - Emma paskaidroja.
Izklausījās tā, it kā meitene mehāniski atkārtotu kādu neapstrīdamu patiesību, ko iekalusi atmiņā jau agrā bērnībā.
- Nūja. Ko lai dara... - es novilku.
- Neizklausās, ka tu būtu pārliecināts, - Edisons norādīja.
- Es laikam nesaprotu, kādu ļaunumu šādi var nodarīt. Ja man nepieciešami kāda neredzama cilvēka pakalpojumi un šim neredzamajam vajadzīga nauda, kāpēc gan mēs nevarētu vienoties?
- Atšķirībā no deviņdesmit deviņiem procentiem cilvēces tev tomēr ir stipras ētiskās normas, - Emma sacīja. - Bet ja nu neredzama īpatņa pakalpojumus gribētu iegādāties ļauns cilvēks vai ari kāds, kura morālās normas nesasniedz vidējo līmeni?
- Neredzamajam īpatnim būtu jānoraida piedāvājums.
- Ne vienmēr viss ir tikai melns vai balts, - Emma sacīja. - Pārdodot sevi, mēs samaitājam savu ētisko kompasu un pavisam drīz, pašiem nezinot, ieslīgstam pelēkajā zonā otrpus labā un ļaunā robežai. Mēs sākam darīt to, ko nekad nedarītu, ja mums par to nemaksātu. Un, ja izmisums ir gana liels, īpatņi var pārdoties ikvienam, lai kādi būtu tā nodomi.
- Piemēram, nebūtnei, - Edisons izteicās tieši.
- Jā, tas būtu slikti, - es piekritu. - Bet vai jūs tiešām domājat, ka īpatnis varētu tā rīkoties?
- Neesi taču vientiesis! - Edisons iesaucās. - Vai neredzi, kādā stāvoklī ir šī vieta? Varbūt šī ir vienīgā cilpa Eiropā, kuru
nebūtnes nav nopostījuši. Un kā tev šķiet, kāpēc? Tāpēc, ka ir ārkārtīgi izdevīgi uzturēt veselu pilsētu pilnu ar ideāli paklausīgiem renegātiem un informatoriem, kas to vien gaida kā cenas piedāvājumu, - par to es esmu pārliecināts!
- Varbūt tomēr nevajadzētu kliegt tik skaļi, - es brīdināju.
- Izklausās loģiski, - Emma atzina. - Viņi droši vien ir iefiltrējuši mūsu cilpās savus informatorus no īpatņu vidus. Kā gan citādi viņi tik daudz zinātu? Par ieejām cilpās, aizsardzību un vājajiem punktiem... Tikai ar šādu cilvēku palīdzību. - Emma pavērās apkārt ar indīgu sejas izteiksmi, it kā nupat būtu iedzērusi ieskābušu pienu.
- Tik tiešām - no saprātīgiem piedāvājumiem nedrīkst atteikties, - Edisons nošņāca. - Nodevēji, ikviens no viņiem! Visus vajadzētu pakārt!
- Kas par lietu, mīļum? Slikta diena?
Atskatījušies mēs ieraudzījām aiz muguras kādu sievieti. (Nez cik sen viņa tur jau stāvēja? Ko viņa dzirdēja?) Dāma bija ģērbusies 20. gadsimta 50. gadu darījumu stilā - svārkos līdz celim un melnās laiviņās ar zemiem papēžiem - un laiski smēķēja cigareti. Viņas mati bija sakārtoti augstā frizūrā un runas manierē bija jaušams Amerikas Vidējo rietumu stieptais akcents.
- Mani sauc Lorēna, un jūs šajā pilsētā esat ieradušies pavisam nesen, - sieviete teica.
- Mēs kādu gaidām, - Emma attrauca. - Mēs... mums ir atvaļinājums.
- Varat neturpināt! - Lorēna viņu pārtrauca. - Man pašai ir brīvdienas. Jau pēdējos piecdesmit gadus. - Amerikāniete iesmējās, atsedzot lūpu krāsas pēdas uz zobiem. - Ja varu jums kaut kā palīdzēt, tikai pasakiet! Lorēnai ir labākais Bēdīgi Slavenajā ielā pieejamais klāsts, un tas nav apstrīdams.
- Paldies, nē, - es sacīju.
- Neuztraucies, mīļum, viņi nekož.
- Tas mūs neinteresē.
Lorēna paraustīja plecus. - Es tikai izturējos draudzīgi. Jūs izskatījāties mazliet apmaldījušies, tas arī viss.