Sieviete pagriezās un jau attālinājās, bet kaut kas no viņas teiktā pamodināja Emmas interesi.
- Kas tad ir jūsu klāstā?
Lorēna atskatījās, un viņas sejā atplauka pieglaimīgs smaids. - Ved un jauni. Dažnedažādi talanti. Daļa no maniem klientiem vēlas tikai izrādi, un nekādas vainas, bet citiem ir īpašas vajadzības. Mēs gādājam, lai ikviens tiktu apmierināts.
- Puisis jau teica: paldies, nē, - Edisons dusmīgi ieņurdējās un grasījās dzīt sievieti prom, kad Emma nostājās starp abiem un teica: - Es gribētu redzēt.
- Ko tu gribētu? - es pārjautāju.
- Es gribu redzēt. - Emmas balsi iezagās viltīga nots. - Parādiet!
- Tikai nopietnos nolūkos, - Lorēna piebilda.
- Man ir ļoti nopietni nolūki.
Es nezināju, kas Emmai aiz ādas, bet pietiekami uzticējos viņai, lai ļautu notikumiem plūst savu gaitu.
- Un kā būs ar viņiem? - Lorēna veltīja nepārliecinātu skatienu man un Edisonam. - Vai viņi vienmēr ir tik nepieklājīgi?
-Jā, bet viņiem nav ne vainas.
Lorēna piemiegtām acīm paraudzījās uz mums tā, it kā iztēlotos, cik viegli būtu dabūt mūs prom no šīs vietas ar spēku, ja rastos tāda vajadzība.
- Ko tu proti? - viņa jautāja man. - Vai visu?
Emma nokāsējās un izvalbīja acis uz manu pusi. Man acumirklī bija skaidra viņas nosūtītā ziņa: Melo!
- Savulaik es pratu lidināt pa gaisu zīmuļus un šo to dtu, - es iesāku, - bet tagad nesanāk pat nolikt kādu stāvus. Laikam jau būšu... sabojājies, kaut kā tā...
- Tā gadās pat visspējīgākajiem. - Tad sieviete pievērsās Edisonam: - Un tu?
Edisons izbolīja acis. - Es taču esmu runājošs suns, vai ne?
- Un tu proti tikai runāt?
- Dažbrīd tā šķiet, - es nespēju paturēt sakāmo pie sevis.
- Nezinu, par kura teikto apvainoties vairāk, - Edisons norūca.
Lorēna ievilka beidzamo dūmu un aizsvieda cigareti. - Viss kārtībā, saldumiņi. Sekojiet man!
Viņa attālinājās. Mēs palikām uz vietas un pārgājām uz čukstiem.
- Un kā tad paliek ar Šāronu? Viņš lika mums gaidīt šeit, - es atgādināju.
- Tas ilgs tikai minūti, - attrauca Emma. - Un mani māc nojausma, ka viņa par to, kur nebūtnes slēpj mūsējos, zina daudz vairāk nekā Šārons.
- Un tu ceri, ka viņa brīvprātīgi izpaudis šādu informāciju? - Edisons piebilda.
- Tad jau redzēs, - Emma teica un pagriezās, lai sekotu Lorēnai.
Lorēnas veikalam nebija ne skatloga, ne izkārtnes - tikai vienkāršas durvis ar auklā pakarinātu sudraba zvaniņu. Lorēna to paraustīja. Bridi mēs gaidījām, līdz iekšpusē kāds atvilka vairākas bultas, un tad durvis pavērās šaurā spraugā. No ēnas mūs uzlūkoja spoža acs.
- Vai svaiga gaļa? - vaicāja vīrieša balss.
- Klienti, - Lorēna atbildēja. - Laid iekšā.
Acs nozuda no spraugas, un durvis atvērās līdz galam. Mēs iegājām oficiāli iekārtotā vestibilā, kur šveicars gaidīja, lai mums pakalpotu. Viņš bija ģērbies masīvā mēteli ar augstu apkakli un platmalē ar lielām malām. Tā bija uzmaukta tik dziļi, ka no vīrieša sejas varējām samanīt tikai vērīgu acu pāri un degungalu. Viņš aizšķērsoja mums ceļu un nopētīja mūs no galvas līdz kājām.
- Nu? - Lorēna jautāja.
Šķita, ka vīrietis izvērtē, vai neesam bīstami. - Labs ir, - viņš teica un pagāja malā. Aizvēris un aizslēdzis durvis, šveicars mums sekoja, bet Lorēna rādīja ceļu.
Mēs nonācām tumšā salonā, ko izgaismoja trīsuļojošas eļļas lampu liesmiņas. Tā bija lēta bodīte ar pretenziju uz diženumu: sienas rotāja zeltīti vijumi un samta aizkari, griestu kupols bija apgleznots ar saulē iedegušiem un tunikās tērptiem sengrieķu dieviem, savukārt marmora kolonnas ieskāva ieeju zālē.
Lorēna pamāja šveicaram. - Paldies, Kārlos!
Karloss aizlavījās uz telpas tālāko stūri. Lorēna piegāja pie aizkariem piesegtas sienas un parāva aukliņu. Auduma gabali pavērās un atsedza plašu bieza stikla paneli. Mēs piegājām tuvāk un ieraudzījām aiz stikla vēl vienu istabu. Tā ļoti līdzinājās tai, kurā atradāmies, tikai bija nedaudz mazāka par šo. Tur uz krēsliem un dīvāniem laiski zvilnēja cilvēki: daži lasīja, citi snauduļoja. Es saskaitīju astoņus. Daži šķita gados vecāki -ar sirmot sākušiem deniņiem. Diviem - puikam un meitenei -vēl nebija desmit gadu. Kā nopratu, visi šie ļaudis bija ieslodzītie.
Edisons jau gribēja kaut ko jautāt, bet Lorēna nepacietīgi pamāja ar roku. - Lūdzu, jautājumus pēc tam! - Viņa piegāja pie stikla, paņēma klausuli, ko vads savienoja ar zemāk esošo sienu, un sacīja: - Numur trīspadsmit!
Mazākais puika otrpus stiklam piecēlās kājās un šļūca šurp. Zēna kājas un rokas bija saķēdētas, un tikai viņš vienīgais no visiem redzamajiem īpatņiem bija ģērbts kā cietumnieks: svītrainās biksēs, kreklā un cepurē, kam bija piestiprināts uzkrītošs skaitlis 13. Lai gan puika nevarēja būt vecāks par desmit gadiem, viņa seju klāja pieauguša vīrieša apmatojums: kupls kazbārdi-ņas trīsstūris un biezas uzacis, kuras atgādināja kaut kādus džungļu kāpurus un zem kurām mūsos vērās aukstas un vērtējošas acis.
- Kāpēc viņš ir tā saķēdēts? - es jautāju. - Vai viņš ir bīstams?
- Gan redzēsiet, - Lorēna atbildēja.
Zēns aizvēra acis. Šķita, ka viņš koncentrējas. Nākamajā mirklī zem cepures malas parādījās mati, kas nostiepās pāri viņa pierei. Arī kazbārdiņa sāka augt; tā savijās līkumā, pacēlās gaisā un tad sāka šūpoties kā apburta čūska.
- Svētā dzērve, cik apbrīnojami dīvaini! - Edisons iesaucās.
- Tagad skatieties vērīgi! - Lorēna pasmaidīja.
Numurs trīspadsmit pacēla gaisā važās kaltās rokas. Viņa kazbārdiņas smailais gals pagriezās pret atslēgu, apvijās ap atslēgas caurumu un ielavījās tajā. Tad zēns atvēra acis, un tās bez jebkādas izteiksmes vērās tieši uz priekšu. Pagāja aptuveni desmit sekundes, tad savītā kazbārdiņa sastinga un sāka vibrēt, radot tik spalgu toni, ka tas bija dzirdams pat cauri stikla panelim.
Slēdzene atvērās, un ķēdes novēlās no puikas rokām.
Viņš viegli pamāja ar galvu. Es apvaldīju vēlmi aplaudēt.
- Viņš prot atvērt visas pasaules atslēgas, - Lorēnas balsī bija manāma lepnuma atblāzma.
Zēns atgriezās pie sava krēsla un atsāka lasīt žurnālu.
Lorēna piesedza klausules galu ar plaukstu. - Viņš ir unikāls tāpat kā pārējie. Viens ir domu lasītājs, ļoti lietpratīgs. Cits var līdz pat plecam izbāzt roku cauri sienai. Ticiet man, tas var būt daudz noderīgāk, nekā izklausās. 11 mazā meitene spēj pacelties gaisā, tiklīdz iedzer pietiekami daudz vīnogu zeltera.
- Vai tas var būt? - Edisons neskaidri nobubināja.
- Viņa labprāt jums to nodemonstrēs, - Lorēna sacīja un ar klausules starpniecību pasauca mazo pie stikla.
- Tas nav nepieciešams, - Emma izspieda caur sakostajiem zobiem.
- Tas ir viņu darbs, - Lorēna iebilda. - Numur pieci, uz priekšu!
Mazā meitenīte piegāja pie galda, kas bija nokrauts ar pudelēm, izvēlējās to, kurā atradās violets šķidrums, un iedzēra krietnu malku. Kad pudele bija tukša, viņa to nolika atpakaļ, klusu nožagojās un nostājās pie krēsla ar augstu, no kārtīm veidotu atzveltni. Mazliet vēlāk meitene nožagojās vēlreiz, un viņas pēdas lēnītēm cēlās gaisā, bet galva gan palika uz vietas. Trešoreiz nožagojoties, meitenes pēdas jau atradās deviņdesmit grādu leņķi pret grīdu, viņa visā garumā karājās gaisā guļus, tikai ar kaklu balstīdamās pret krēslu.
Šķiet, ka Lorēna bija gaidījusi no mums skaļāku reakciju, bet mēs stingi klusējām, lai gan bijām pārsteigti. - Ar šiem nebūs viegli, - viņa nobubināja un lika meitenei atgriezties vietā.