- Kuram tiltam? - Emma piebāza pirkstu vēl tuvāk.
- Dūmu ielas galā. Pat nemēģiniet to šķērsot, ja vien negribat, lai jūsu galvas uzsprauž uz piķa.
Es sapratu, ka neko vairāk mēs no Lorēnas neizspiedīsim. Tagad bija jāizlemj, ko ar viņu iesākt. Edisons gribēja sievietei iekost. Emma alka ar nu jau līdz baltkvēlei uzkarsēto pirkstu iededzināt Lorēnas pierē burtu V kā mūžīgu verdzenes zīmi. Es pārliecināju abus to nedarīt, un mēs tikai aizbāzām viņai muti un ar aizkaru auklu piesējām viņu pie galda kājas. Mēs jau grasījāmies Lorēnu pamest, kad man ienāca prātā vēl kaut kas, ko vēlējos noskaidrot.
- Es domāju par nolaupītajiem īpatņiem. Kas ar viņiem notiek?
- Mrmhr...
Es izņēmu Lorēnai no mutes aizbāzni.
- Neviens nav izbēdzis, lai to pastāstītu, - viņa sacīja. - Tomēr klīst šādas tādas baumas.
- Par ko?
- Ir arī kaut kas ļaunāks par nāvi. - Lorēna mums veltīja duļķainu smaidu. - Pieļauju, ka jums tieši tas ir jānoskaidro, vai ne?
Tiklīdz atvērām kabineta durvis, vīrietis mētelī uzreiz metās mums virsū, pacēlis virs galvas kaut ko smagu. Pirms viņš paspēja tikt līdz mums, iekaucās pieklusināta biroja trauksmes sirēna. Viņš apstājās un mainīja kustības virzienu, lai pārliecinātos par to, kas noticis ar Lorēnu. Tiklīdz vīrietis pārkāpa pār kabineta slieksni, Emma aizcirta durvis viņam aiz muguras un izkausēja durvju rokturi, pārvēršot to nekam nederīgos izdedžos.
Tā mēs ieguvām pāris minūšu laika.
Mēs ar Edisonu metāmies uz izeju. Pusceļā es aptvēru, ka Emma mums neseko. Viņa sita ar roku pa ieslodzīto īpatņu kameras logu.
- Mēs varam jums palīdzēt aizbēgt! Parādiet, kur ir durvis!
Ieslodzītie kūtri pavērās uz mūsu pusi un palika zvilnam uz saviem guļamkrēsliem un dīvāniem.
- Metiet ar kaut ko, lai tas stikls saplīst! - Emma sauca. - Pasteidzieties!
Neviens nepakustējās. Šķita, ka ieslodzītie īpatņi ir apjukuši. Varbūt viņi neticēja, ka bēgšana tik tiešām ir iespējama, vai arī negribēja tikt izglābti.
- Emma, mēs nedrīkstam ilgāk gaidīt. - Es paraustīju draudzeni aiz rokas.
Viņa neatkāpās. - Lūdzu! - meitene kliedza klausulē. - Izlaidiet ārā vismaz bērnus!
No kabineta atskanēja skaļi kliedzieni. Durvis raustījās eņģēs. Emma vīlusies ieblieza pa stiklu ar dūri.
- Kas viņiem lēcies?
Ieslodzītie apstulbuši saskatījās. Mazais zēns un meitene sāka raudāt.
Edisons ar zobiem ieķērās Emmas kleitas apakšmalā. - Mums jāiet!
Emma ļāva klausulei nokrist zemē un dusmīga novērsās.
Mēs metāmies laukā pa durvīm un izskrējām uz ietves. Vējš bija atpūtis biezu, dzeltenīgu smogu, viss tinās dūmakā, un nevarēja saskatīt ielas pretējo pusi. Bijām jau aizskrējuši līdz kvartāla galam, kad sadzirdējām Lorēnu aurojam mums aiz muguras, bet saskatīt sievieti nevarējām. Krustojumā mēs nogriezāmies un pēc tam vēlreiz, līdz šķita, ka esam no viņas atrāvušies. Kādā tukšā ielā pie aizvērtiem skatloga slēģiem apstājāmies, lai atvilktu elpu.
- To sauc par Stokholmas sindromu - kad upuri sāk izjust simpātijas pret nolaupītājiem, - es teicu.
- Man šķiet, ka viņi bija vienkārši nobijušies, - sacīja Edisons. - Uz kurieni lai viņi bēgtu? Visa šī vieta ir viens vienīgs cietums.
-Jūs abi kļūdāties, - ierunājās Emma. - Viņi ir sazāļoti.
- Izklausās, ka tu par to esi pārliecināta, - es piebildu.
Emma atglauda matus no sejas. - Kad es aizbēgu no mājām
un strādāju cirkā, pēc kāda no uguns rīšanas priekšnesumiem pie manis pienāca sieviete. Viņa teica, ka zinot, kas es esmu, ka viņa pazīstot arī citus man līdzīgos un ka es varētu nopelnīt
daudz vairāk naudas, ja ietu strādāt pie viņas. - Emma nopētīja ielu, viņas vaigi bija pietvīkuši no straujā skrējiena. - Es viņai teicu, ka negribu iet prom. Sieviete turpināja uzstāt. Beigu beigās viņa sadusmojās un aizgāja. Tonakt es pamodos kādas kulbas dibenā ar aizbāztu muti un dzelžiem uz rokām. Nespēju ne pakustēties, ne sakarīgi domāt. Mani izglāba mis Peregrine. Nebūtu viņa mani atradusi nākamajā dienā, kad cirks apstājās, lai no jauna apkaltu zirgus, es, iespējams, būtu nonākusi turpat, kur viņi, - Emma pamāja ar galvu uz to pusi, no kurienes nupat bijām atskrējuši.
- Par to tu man nebiji stāstījusi, - es klusi sacīju.
- Par tādām lietām jau nepatīk runāt.
- Man ļoti žēl, ka ar tevi tā notika, - sacīja Edisons. - Vai tā sieviete tur birojā bija tā pati, kura tevi nolaupīja?
Emma bridi apdomājās.
- Tas notika ļoti sen. Esmu izdzēsusi no atmiņas visu ļaunāko, ari savas pāridarītājas seju. Vienu gan zinu. Ja jūs mani atstātu vienatnē ar to sievieti, neesmu pārliecināta, ka spētu savaldīties un viņu nenogalināt.
- Ikvienam no mums ir savi dēmoni, kas jānokauj, - es sacīju.
Mani pārņēma pēkšņs pārguruma vilnis, un es atslēju muguru pret dēļiem aizsistu logu. Cik ilgi mēs jau bijām nomodā? Cik stundu bija pagājis, kopš Kols atklāja savu īsto seju? Šķita, ka aizritējušas vairākas dienas, kaut gan nevarētu būt aizritējušas vairāk nekā desmit vai divpadsmit stundas. Kopš tā brīža ik sekunde bija pagājusi kā karā - murgainā cīniņā un nebeidzamās šausmās. Jutu, ka ķermenis tuvojas sabrukumam. Tikai panika mani uzturēja pie samaņas, un, tiklīdz tā sāka gaist, gaisu ari es.
Es ļāvu plakstiem aizvērties uz sīku sekundes daļu, bet šausmas mani atrada pat šajā tumšajā nemaņas mirklī. Mūžīgās nāves rēgs noliecies mielojās ar mana vectēva miesu, un no tā acīm tecēja eļļa. Pēc tam šīs pašas acis, apbruņojušās ar dārza šķērēm, kaukdamas ienira kapa dūksnājā. Paša nelabā sāpēs saviebtā seja brēcot atmuguriski ievēlās tukšumā. Es jau biju nogalinājis savus dēmonus, bet uzvaras izrādījās gaistošas, jo pieveikto vietā ātri vien cēlās jauni.
Mani plakstiņi atsprāga vaļā, kad aiz muguras - otrpus aiznaglotajam logam - izdzirdēju soļus. Es palēcu malā un pagriezos ar seju pret to. Lai gan veikals izskatījās sen pamests, iekšā tomēr kāds atradās, un tagad tas nāca laukā.
Te nu tā atkal bija - mana panika! Es jau atkal atrados nomodā. Ari pārējie bija dzirdējuši šos trokšņus. Paklausot kopīgai intuīcijai, mēs veikli noslēpāmies aiz netālas malkas grēdas. Pa spraugām starp pagalēm palūrēju uz veikala fasādi un izlasīju pabālējušo izkārtni virs durvīm.
Mandijs, Daisons un Straips, advokātu birojs. Iedvešam naidu un bailes kopš 1666. gada.
Kāds atbīdīja bultu, un durvis lēnām atvērās. Tajās parādījās pazīstama melna kapuce - Šārons. Viņš paskatījās apkārt, pārliecinājās, ka gaiss ir tīrs, un tad izlavījās uz ielas un aizslēdza durvis. Kamēr laivu vīrs steigšus devās uz Bēdīgi Slavenās ielas pusi, mēs čukstus pārspriedām, vai būtu viņam jāseko. Vai Šārons mums vēl bija vajadzīgs? Vai viņam varēja uzticēties? Iespējams, varbūt. Ko gan viņš darīja aiz šī dēļiem aiznaglotā veikala skatloga? Vai šis bija tas advokāts, par tikšanos ar kuru viņš runāja? Kāpēc viņš tā lavījās?
Pārlieku daudz jautājumu, pārāk daudz neskaidrību par mūsu pavadoni. Mēs nolēmām, ka visu paveiksim vieni paši. Palikām uz vietas un vērojām, kā Šārons pagriežas un nozūd rēgainajā smogā.
Mēs devāmies ceļā Dūmu ielas un nebūtņu tilta meklējumos. Nevēloties riskēt un piedzīvot vēl kādu neparedzamu tikšanos, vienojāmies, ka meklēsim paši, vairs nevienam nejautājot ceļu. Meklēšana kļuva vieglāka, tiklīdz ieraudzījām aizas ielu plāksnītes, kas bija paslēptas visneparastākajās vietās - ceļgalu augstumā aiz ielu soliņiem, pašā laternas staba galā... Uzraksti bija ieskrāpēti pat bruģakmeņos zem kājām, bet ari ar šo norāžu palīdzību mēs vienlīdz bieži nogriezāmies pareizā un nepareizā virzienā. Šķita, ka šī aiza veidota tā, lai tajā iesprostotie sajuktu prātā. Dažas ielas pēkšņi izbeidzās strupceļā pie tukšas sienas un turpinājās pavisam kaut kur citur. Dažas pagriezās tik šaurā leņķi, ka drīz vien kā spirāles atveda atpakaļ izejas pozīcijā. Kādai ielai vispār nebija nosaukuma, varbūt tādas ielas bija vairākas. Neviena iela nebija tik tīra un tik labi sakopta kā Bēdīgi Slavenā iela - acīmredzot tur tika pieliktas īpašas pūles, lai radītu patīkamu vidi pircējiem, kuri interesējas par īpatnu svaigu gaļu. Kopš Lorēnas preču aplūkošanas un Emmas stāsta uzklausīšanas jau pati šī doma lika manam kuņģim sāpīgi sažņaugties.