Mūsu spēkos bija tikai saspiesties ciešāk un nogaidīt, līdz pelnu vētra beigsies. Biju vēl aizvēris acis, kad sadzirdēju turpat blakus kaut ko kustamies. Palūrējis starp pirkstiem, ieraudzīju ainu, kas mani pārsteidza pat pēc visa Velna aizā pieredzētā: kāds vīrietis absolūti ikdienišķā solī, piespiedis pie mutes kabatlakatu, mierīgi pastaigājās pa ielu. Viņam nebija grūti orientēties tumsa, jo no acu dobumiem izplūda spilgtas, baltas gaismas stari.
- Labvakar! - viņš uzsauca, pavērsdams starus pret mani un pielikdams roku pie cepures. Es mēģināju atbildēt, bet mute pieplūda pilna pelniem un pēc tam ari acis, un, kad es tās atkal atvēru, svešinieks jau bija prom.
Kad vējš sāka pierimt, mēs kāsējām, spļāvām pelnus un berzējām acis, līdz atkal atguvām visas maņas. Emma nolika Edi-sonu zemē un sacīja: - Ja nepiesargāsimies, šī cilpa mūs piebeigs, vēl pirms to paspēs nebūtnes. - Viņa atdeva man mēteli un stāvēja manā apskāvienā, līdz gaiss pavisam noskaidrojās. Emma prata tā apvīt man rokas un piekļaut galvu pie krūtīm, ka starp mums nepalika ne mazākās spraudziņas, un man ārkārtīgi sagribējās noskūpstīt meiteni turpat, kur mēs atradāmies, no galvas līdz kājām noklāti ar sodrējiem.
Edisons nokremšļojās. - Man negribas jūs traucēt, bet mums tiešām ir jādodas tālāk.
Mazliet apjukuši, mēs palaidām viens otru vaļā un gājām tālāk. Drīz vien mums priekšā no miglas iznira pelēki stāvi. Tie ņudzēja krustu šķērsu, laipojot starp būdām abās brauktuves pusēs. Mēs minstinājāmies, satraukti par to, kas šie nezināmie varētu būt, bet cita ceļa nebija.
- Zodu uz priekšu un muguru taisnu! - Emma uzsauca. - Pacenties izskatīties biedējoši.
Mēs devāmies uz priekšu un iejukām pretimnācēju pūli. Tie izskatījās mežonīgi un šaudīja apkārt bažīgus skatienus. Ģērbušies no miskastes izvilktās skrandās, viņi bija noķepuši ar kvēpiem no galvas līdz kājām. Es sataisīju dusmīgu skatienu un centos radīt bīstama cilvēka iespaidu, cik nu tas bija manos spēkos. Svešie kā iepērti suņi pamuka malā.
Mēs atradāmies tādā kā graustu rajonā. Zemas būdas no ugunsdroša metāla atgriezumiem ar skārda jumtiem, ko uz vietas noturēja laukakmeņi un koku celmi, auduma stērbeles durvju vietā, ja durvis vispār bija. Sēnītēm apaugušas nodegušās civilizācijas atliekas, kuras tik tikko varēja manīt.
Pa ielu skraidīja vistas. Kāds vīrietis ceļa vidū noliecās pie zemē dūmojošas plaisas un svelmainajā karstumā cepa olas.
- Neejiet tiem pārlieku tuvu, tie ļaudis izskatās slimi, - Edi-sons noņurdēja.
Ari man tā šķita. Par saslimšanu liecināja svešinieku savādā stāja un stiklainais skatiens. Daži uz galvas nēsāja raupju masku vai maisu ar acu augstumā iegrieztām šķirbām - iespējams, lai noslēptu kaites skarto seju vai ari lai palēninātu slimības izplatību.
- Kas viņi tādi? - es vaicāju.
- Nav ne jausmas, - Emma atbildēja, - un es ari negrasos jautāt.
- Izteikšu minējumu, ka nekur citur viņi nav gaidīti, - norūca Edisons. - Neaizskaramie, mēra pārnēsātāji vai ari noziedznieki, kuru nodarījumus pat Velna aizā uzskata par nepiedodamiem. Šeit, pašā dibenā, uz īpatņu pasaules galējās robežas, apmetušies tie, kuriem ir izdevies izbēgt no karātavām. Izstumto pasaules izstumtie.
-Ja šī ir galējā robeža, tādā gadījumā nebūtnēm jābūt pavisam tuvu, - Emma paziņoja.
- Vai tas, ka šie ļaudis ir īpatņi, ir viennozīmīgi skaidrs? - es nebiju drošs. Es viņos nesaskatīju gandrīz neko īpašu, izņemot izmisumu. Pat ja tā no manas puses bija pārliecīga lepnība, es nespēju noticēt, ka īpatņu kopiena, lai cik degradējusies, varētu pieļaut dzīvi šādā viduslaikiem raksturīgā netīrībā.
- Nezinu un negribu zināt! - Emma atcirta. - Vienkārši ej uz priekšu!
Mēs turpinājām ceļu nodurtām galvām un uz priekšu vērstiem skatieniem un tēlojām, ka mūs nebūt neinteresē, vai pretimnācēji atbild ar to pašu. Vairums turējās no mums pa gabalu, bet daži vilkās pakaļ un lūdza ubagu dāvanas.
- Vienalga ko. Vienalga ko! Kaut blašķīti, kaut lāsīti! - kāds teica, pielikdams roku pie acīm.
- Lūdzu! - otrs bija tikpat uzstājīgs. - Jau dienām ilgi neesam dabūjuši ne lāsīti!
Šo cilvēku sejas klāja baku rētas un skrambas, it kā pār vaigiem būtu lijušas skābes asaras. Es tik tikko spēju uz viņiem noraudzīties.
- Lai ko jūs gribat, mums tā nav. - Emma ar kāju atgaiņājās no lūdzējiem.
Ubagi atkāpās un palika stāvam uz ceļa, veltot mums drūmus skatienus. Kāds cits iesaucās spalgā, asā balsī: - Ei, tu! Puika!
- Nepievērs uzmanību, - Emma pačukstēja.
Galvu nepagriezis, iesānis pašķielēju uz kliedzēju. Skrandās ietinies vīrietis tupēja zemē pie sienas un ar drebošu roku rādīja uz mani.
- Tu esi tas? Puika! Tu taču esi tas, vai ta’ ne? - Svešais noņēma pār brillēm pārvilktu acs pārsēju un nopētīja mani. - Je-heiiii! - viņš paklusām iesvilpās, un sejā atplauka bezzobains nomelnējušu smaganu smaids. - Viņi jau gaida tevi.
- Kas tad?
Es nespēju ilgāk izturēt un nostājos iepretī svešiniekam. Emma nepacietīgi nopūtās.
Ubaga smaids iepletās vēl neprātīgāks. - Putekļu mātes un mezglu rāvēji! Nolāpitie pārziņi un svētītie kartogrāfi! Visi un ikviens! - Trakais pacēla rokas gaisā un paklanījās tēlotā pazemībā, tad atklepoja gļotas. - Gaida tevi jau sennnnnn.
- Kāpēc?
- Ejam! Skaidrs, ka viņš ir ārprātīgs, - Emma mani steidzināja.
- Lielā izrāde, lielā izrāde, - gluži kā karnevāla iekšā saucējs ubags klaigāja te augstākā, te zemākā balsī. - Vislielākā, labākā un pati pēdējā! Tā ir jau gannndriz klāt!...
Pār augumu pārskrēja netīkami auksti drebuļi. - Es jūs nepazīstu, un jūs, nolādēts, nekādā gadījumā nevarat pazīt mani! -Es pagriezos un devos prom.
- Protams, pazīstu, - ubaga balss mani panāca. - Tu esi tas puika, kurš runā ar tukšpauriem.
Es sastingu. Emma un Edisons pagriezās un apstulbuši blenza uz mani.
Es skrēju atpakaļ un metos ubagam virsū. - Kas tu esi? - kliedzu viņam tieši sejā. - Kas tev to teica?
Bet trakais tikai smējās un smējās, un no viņa es vairs neko neuzzināju.
Ap mums jau pulcējās bariņš vērotāju, un mēs nemanīti aizlavījāmies prom.
- Tikai neskaties atpakaļ! - Edisons uzsauca.
- Aizmirsti! - piebilda Emma. - Viņš ir traks.
Šķiet, mēs visi sapratām, ka šis cilvēks varētu pateikt kaut ko vairāk, bet tā arī neko no viņa neuzzinājām. Ātri soļojām uz priekšu paranoiskā klusumā, bet smadzenes zumēja no neatbildamiem jautājumiem. Neviens nepieminēja ubaga savādos apgalvojumus, un es biju pateicīgs par to. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko tie varētu nozīmēt, un biju arī pārlieku noguris, lai par to prātotu. Emma un Edisons tik vārgi vilka kājas uz priekšu, ka bija skaidrs - ari viņu spēki iet uz beigām. Ari par to mēs nerunājām. Pārgurums bija mūsu jaunais ienaidnieks, un, to pieminot, mēs tikai vairotu tā spēku.
Ceļš mūsu priekšā vijās lejup, tā galā krājās vēl blāvs miglas klājs, un mēs piemiedzām acis, cenšoties ieraudzīt nebūtņu tiltu. Man iešāvās prātā, ka Lorēna varēja mums samelot. Ja nu tāda tilta nemaz nav? Ja nu viņa mūs nosūtīja uz šo bedri, cerot, ka tās iemītnieki mūs apēdīs dzīvus? Būtu mēs veduši to sievieti sev līdzi, varētu viņu piespiest...
- Tur tas ir! - Edisons iekliedzās, un suņa augums, izliecies kā bulta, norādīja uz priekšu.
Mēs centāmies saskatīt to, ko viņš jau redzēja - lai gan Edisons nēsāja brilles, viņa redze tik un tā bija labāka par mūsējo -, un jau pēc desmit soļiem neskaidri samanījām, ka ceļš sašaurinās un pēc tam izliecas pāri tādam kā bezdibenim.