- Tilts! - Emma iesaucās.
Acumirklī aizmirsuši par nogurumu, metāmies uz priekšu skriešus, saceļot gaisā melnu putekļu mākoni. Jau pēc minūtes apstājāmies, lai atvilktu elpu; no šīs vietas redzamība bija skaidrāka. Virs bezdibeņa krājās zaļganas dūmakas palags. Zem tā pavīdēja balta akmens sienas svītra, virs tās - augsta torņa neskaidrās aprises, kura spice pazuda miglā.
Te nu tas bija - nebūtņu cietoksnis. Ap to valdīja tāds kā nesaprotams tukšums - līdzīgi sejai, kuras vaibsti pēkšņi pazūd
skatienam. Nepareizība piemita arī pašam tā izvietojumam -diženā, baltā cietokšņa skaidrās līnijas nesaderīgi kontrastēja ar Dūmu ielas apdegušo atkritumu izgāztuvi, itin kā piepilsētas iepirkumu centrs būtu uzbūvēts Azenkūras kaujas laukā. Tikai paskatoties uz to, mani pārņēma šausmas un skaidra mērķa izjūta. Es gluži vai jutu savas muļķīgi notriektās un bezjēdzīgās dzīves atšķirīgos pavedienus savij amies kopā un tiecamies uz vienu mērķi, kas bija apslēpts aiz šī mūra. Tur tas bija - uzdevums, kas man jāpaveic, vai arī jāiet bojā, cenšoties to izdarīt. Parāds, kas man jāsamaksā. Veikums, kuram mana mūža līdzšinējie prieki un briesmas bija vien prelūdija, ja visam notiekošajam ir kāds iemesls, manējais atradās aiz šī mūra.
Emma man līdzās iesmējās. Kad veltīju viņai neizpratnes pilnu skatienu, meitene savaldīja emocijas.
- Tad tur viņi slēpjas? - Emma centās paskaidrot savu uzvedību.
- Tā varētu būt, - Edisons norūca. - Vai tev tas šķiet smieklīgi?
- Gandrīz visu mūžu esmu baidījusies no nebūtnēm un ienīdusi tos. Nav iespējams pateikt, cik reižu šo gadu laikā esmu iztēlojusies mirkli, kad mēs beidzot atradīsim viņu alu, viņu midzeni. Biju gaidījusi ieraudzīt vismaz neieņemamu cietoksni. Asinīm slacītus mūrus. Verdošas eļļas ezeru... Bet nekā.
- Tad jau tu esi vīlusies? - es jautāju.
-Jā, mazliet. - Emma kā atvainodamās norādīja uz pils pusi.
- Vai tad viņi nav spējīgi ne uz ko labāku?
- Arī es esmu vīlies, - Edisons piekrita draudzenei. - Cerēju, ka mūsu pusē būs vismaz kaut kāds karaspēks. Tomēr, spriežot pēc cietokšņa izskata, tas varētu izrādīties lieki.
- Diez vai, - es iebildu. - Aiz tā mūra mūs var sagaidīt jebkas.
- Tādā gadījumā būsim gatavi jebkam, - Emma pavēstīja.
- Ar ko gan tādu viņi varētu mūs pārsteigt, ko mēs jau nebūtu piedzīvojuši? Esam pārcietuši lodes, sprādzienus un tukšpauru uzbrukumus... Svarīgi ir tas, ka beidzot esam klāt un pēc ilgiem gadiem, kad viņi uzglūnēja mums, mēs tagad nākam, lai uzbruktu viņiem.
- Esmu pārliecināts, ka viņi jau trīc pie visām miesām, - es sacīju.
- Iešu sameklēšu Kolu, - Emma turpināja. - Es viņu atradīšu un likšu viņam liet asaras un saukt māti. Es likšu viņam lūgties, lai neatņemu viņa bezvērtīgo dzīvību, un pēc tam sagrābšu viņu aiz rīkles, saspiedīšu ar abām plaukstām un sadedzināšu viņa galvu...
- Neskriesim notikumiem pa priekšu, - es teicu. - Esmu pārliecināts, ka starp viņu un mums būs vēl daudzi citi. Tur ir pilns ar nebūtnēm, iespējams, arī bruņoti sargi.
- Varbūt pat tukšpauri, - Edisons man piekrita.
- Skaidrs, ka tur ir tukšpauri. - Izklausījās, ka šāda doma viņu mazliet pat aizrauj.
- Tieši tāpēc nez vai mums ir jāmetas uzbrukumā vārtiem, nezinot, kas sagaida otrā pusē. Varbūt mums ir dota tikai viena iespēja, un es neesmu ar mieru to palaist vējā.
- Labi, - Emma samierinājās. - Ko tu ierosini?
- Mums jāizdomā, kā iesūtīt cietoksni Edisonu. No mums visiem viņu visgrūtāk pamanīt, jo viņš ir pietiekami mazs, lai paslēptos gandrīz jebkur, turklāt viņam arī ir vislabākā oža. Edisons varētu nemanīts tikt otrpus mūrim, pēc tam izlavīties laukā un pastāstīt mums, ko redzējis. Protams, ja viņš ir tam gatavs.
- Un ja nu es neatgriežos? - suns jautāja.
- Tad mēs iesim tevi glābt, - es atbildēju.
Edisons bridi - bet tikai pavisam īsu bridi - apdomājās. - Esmu ar mieru, bet ar vienu noteikumu.
- Klāj vaļā!
- Es vēlos, lai teiksmās, ko pēc tam stāstīs par mūsu uzvaru, mani dēvētu par Bezbailīgo Edisonu.
- Tad lai tā notiek! - Emma pasludināja.
- Labāk - Ārkārtīgi Bezbailīgais, - Edisons turpināja. - Un Izskatīgais...
- Sarunāts, - es piekritu.
- Lieliski, - suns noteica. - Tad jau laiks doties turp. Та tilta otrā pusē atrodas gandrīz visi mūsu mīļie. Ik minūte, kas paiet šajā krastā, ir pagājusi velti.
Mēs nolēmām pavadīt suni līdz tiltam un tur gaidīt viņa atgriešanos. Skrējiens lejā no kalna padevās viegli. Jo tuvāk tiltam, jo blīvāka kļuva šī graustu rajona apbūve. Spraugas starp būdām aizvien sašaurinājās, līdz tādu vairs nebija nemaz, un ainava abpus mums saplūda vienotā raibā rūsas saēsta metāla lupat-deķī. Bet tad Dūmu ielas graustu un nojumju rinda spēji izbeidzās, un mūsu priekšā pletās simt jardu plata sabrukušu sienu un baļķu nodeguļu josla - tāda kā bufera zona, kuru droši vien bija radijuši paši nebūtnes. Galu galā mēs nonācām līdz tiltam, pie kura uzejas gluži kā bārdas rugāji ap ieplestu muti slaistījās bariņš ļaužu - daži desmiti. Lai gan atradāmies pārāk tālu, lai saskatītu viņu apģērbu, Edisons pavēstīja: - Re, kur karavīru apmetne gatavojas aplenkt cietoksni! Es zināju, ka nebūsim vienīgie, kas dosies kaujā...
Tomēr, nonākuši tuvāk, mēs sapratām, ka tie nekādā gadījumā nav kareivji. Edisona mazā cerība noplaka līdz ar vilšanās pilnu nopūtu.
- Viņi negatavojas aplenkumam, - es sacīju. - Viņi vienkārši... ir te sagūluši.
Tik noskrandušus graustu iemītniekus vēl nebija gadijies redzēt; tie bija pakrituši pelnos tādās nedzīva sastinguma pozās, ka īsu bridi es sēdošos noturēju par mirušiem. Viņu mati un ķermeņi bija nomelnējuši no pelniem un taukiem un sejas izvagoja tik daudz izciļņu un rētu, ka tie varēja būt lepras slimnieki. Kad turpinājām ceļu starp viņiem, daži vārgi pacēla skatienu, it kā kādu gaidīdami, bet ne jau mūs. Tad galvas atkrita atpakaļ uz krūtīm. Vienīgais cilvēks, kas stāvēja, bija puišelis ar mednieka ausaini galvā, kurš ložņāja starp gulošajiem un aptīrija to kabatas. Pamodinātie viņu iepļaukāja, bet nesaņēmās, lai mestos zaglēnam pakaļ. Viņiem jau nemaz nebija, ko zagt.
Pēkšņi kāds, kuram gājām garām, iekliedzās: - Jūs mirsiet!
Emma apstājās un izaicinoši uzsauca gulošajam: - Kurš to teica?
-Jūs mirsiet!
Klaigātājs gulēja uz zemē nomesta kartona gabala, un dzeltenās acis lūrēja cauri melno matu ērkulim. - Viņu tiltu nevienam nav lemts šķērsot bez viņu atļaujas.
- Mēs tik un tā to šķērsosim. Tāpēc, ja jums ir zināms kaut kas, no kā mums jāpasargājas, sakiet to tūlīt pat!
Vīrietis izspieda vārgu smieklu. Pārējie klusēja.
Emma nopētīja gulošos. - Vai neviens mums nepalīdzēs?
Kāds vīrietis sāka runāt: - Uzmanieties, lai ne... - bet jau pēc pirmajiem vārdiem cits vīrs viņu apklusināja.
- Lai viņi iet, un pēc dažām dienām mums atkritīs viņu suliņa!
Graustu iemītnieku bariņu pāršalca mokpilns, kārs vaids.
- Ek, ko gan es atdotu par mazu trauciņu! - nočukstēja kāda sieviete man pie kājām.
- Tikai par lāsi, par vienu vienīgu lāsi! - kāds vīrietis iedziedājās un tupus palēcās. - Tikai par lāsi viņu suliņas!
- Beidziet mūs spīdzināt! - iesmilkstējās cits. - Pat nepieminiet to!
- Ejiet visi pie velna! - Emma uzkliedza. - Gatavojies iet pāri, Bezbailīgais Edison!