Mēs riebumā novērsāmies no gulošajiem.
Šaurais, viducī izliektais tilts bija būvēts no tik dzidra marmora, ka šķita - pat ielas pelni neuzdrošinās uz tā nosēsties. Edi-sons lika mums apstāties pašā tilta sākumā. - Pagaidiet, te kaut kas ir! - viņš sacīja, un mēs stāvējām un nervozējām, kamēr suns aizvēra acis un ošņāja gaisu līdzīgi kā gaišreģis, kurš veras kristāla lodē.
- Mums tūliņ pat jāiet pāri. Šeit mēs esam kā uz delnas, -Emma pačukstēja, bet Edisons jau bija projām. Turklāt patiešām nešķita, ka mums uzglūnētu lielas briesmas. Uz tilta neviena nebija, arī otrā galā neviens neapsargāja restotos vārtus. Nevienu nemanīja arī uz garā, baltā mūra, kur varētu stāvēt ar šaujamajiem un binokļiem apbruņoti vīri. Papildus mūriem cietokšņa aizsardzības sistēmu veidoja vēl tikai bezdibenis, kurš to apvija kā grāvis un kura dibenā mutuļoja verdoša upe. No tās gaisā pacēlās sēra zaļi tvaiki, kas apņēma mūs visus. Tilts bija vienīgā redzamā pāreja.
- Joprojām jūties vīlusies? - es jautāju.
- Absolūti aizvainota, - Emma attrauca. - Izskatās, ka viņi pat necenšas mūs nelaist sev klāt.
-Jā, tas mani satrauc.
Edisons noelsās un plati atvēra acis. Tās izstaroja elektrisku gaismu.
- Kas ir? - Emma aizelsusies jautāja.
-Tikai pavisam vārgas pēdas, bet Balensiagas Žubītes smaržu es sajustu jebkur.
- Un pārējie?
Edisons paošņāja vēlreiz. - Kopā ar viņu bija vairāki mūsējie. Nevaru pateikt, tieši kuri vai cik viņu bijis. Pēdas ir diezgan neskaidras. Nesen pa šo ceļu ir gājuši daudzi īpatņi, un es nerunāju par tiem tur. - Suns uzmeta indīgu skatienu mums aiz muguras gulošajiem. - Viņu īpatnā būtība ir vāja, gandrīz pilnīgi izzudusi.
- Tad jau tā sieviete, kuru nopratinājām, būs teikusi patiesību, - es secināju. - Nebūtnes ved savus gūstekņus tieši šurp. Mūsu draugi ir pabijuši te.
Kopš brīža, kad draugus aizveda, manu sirdi nospieda smacējoša bezcerība, bet šobrīd tās tvēriens mazliet atslāba. Pirmoreiz ilgu stundu laikā mūs mudināja rīkoties ne tikai cerība un minējumi. Bijām ienaidnieka teritorijā sadzinuši draugu pēdas līdz pat nebūtņu mitekļa slieksnim. Jau pats šis fakts bija uzskatāms par nelielu uzvaru, un, lai arī tikai uz acumirkli, tomēr mani pārņēma pārliecība, ka viss ir iespējams.
- Tādā gadījumā vēl dīvaināk, ka šo vietu neviens neapsargā, - Emma drūmi noburkšķēja. - Man tas nemaz nepatīk.
- Man arī ne, - es piekritu. - Tomēr neredzu citu ceļu, kā turp nokļūt.
- Es varētu tikt pāri ari šim te, - Edisons norūca.
- Mēs tev sekosim tik tālu, cik varēsim, - Emma piebilda.
- Es to augstu vērtēju, - Edisons vairs neizklausījās tik ļoti bezbailīgs.
Es nospriedu, ka tiltam varētu pārskriet pāri mazāk nekā minūtes laikā, bet kāpēc lai skrietu? Tāpēc, manā prātā materializējās Tolkīna rakstītās rindas, ka Mordorā neviens tā vienkārši neieiet.
Mēs metāmies pāri tiltam ātrā riksī, un mums aiz muguras atskanēja sačukstēšanās un pieklusināti smiekli. Es atskatījos uz zemē gulošajiem. Pārliecināti, ka mūs gaida šaušalīgs gals, viņi sakustējās, meklēdami labāku skatu uz tiltu. Vēl pietrūka tikai popkorna. Man gribējās atgriezties un viņus visus līdz beidzamajam iegrūst verdošajā upē.
Pēc dažām dienām mums atkritīs viņu suliņa. Es nezināju, kā to saprast, un cerēju, ka nekad ari neuzzināšu.
Tilta izliekums kļuva stāvāks. Piezagusies paranoja lika sirdij pukstēt divtik ātri. Biju pārliecināts, ka kaut kas nokritis no gaisa un mums vairs nebūs, kurp skriet. Es jutos kā pele, kura metas uz slazdu.
Čukstus atsaucām atmiņā plānoto: dabūsim Edisonu iekšā pa vārtiem, tad jozīsim atpakaļ uz graustu rajonu un sameklēsim kādu neuzkrītošu slēpni, kur nogaidīsim. Ja suns neatgriezīsies triju stundu laikā, mēs ar Emmu atradīsim veidu, kā iekļūt cietoksnī.
Mēs tuvojāmies tilta augstākajai vietai, no kuras es varētu uzmest acis līdz šim aizsegtajai lejup vērstajai daļai, kad laternu stabi sāka kliegt:
- Stāt!
- Kas tur nāk?
- Neviens netiks garām!
Mēs apstājāmies un apjukuši blenzām pavērtām mutēm, nesaprazdami, ka klaigā nevis laternu stabi, bet gan uz gariem pīķiem uzmauktas nocirstas galvas. Tās izskatījās briesmigi -ar sakaltušu, pelēku ādu un izkārtām mēlēm, un, lai gan vairs nesaistītas ar rīkli, trīs no šim galvām bija mūs uzrunājušas. Tilta abās pusēs pa pāriem bija izvietotas pavisam astoņas galvas.
Šķita, ka Edisons vienīgais nav pārsteigts. - Tikai nesakiet, ka ne reizi neesat redzējuši tilta galvu, - viņš sacīja.
- Ne soli tālāk! - iesaucās galva no mums pa kreisi. - Tos, kuri šķērso tiltu bez atļaujas, gandrīz pavisam droši gaida nāve!
- Varbūt būtu jāsaka pavisam droši, - piebilda galva no mums pa labi. - Gandrīz izklausās tā pārāk nekonkrēti.
- Mums ir atļauja, - es veikli sameloju. - Es esmu nebūtne un vedu šos divus īpatņus pie Kola.
- Mūs neviens nav brīdinājis, - galva pa kreisi izklausījās aizkaitināta.
- Ričard, vai viņi tev atgādina gūstekņus? - pajautāja galva pa labi.
- Nevaru to pateikt, - attrauca kreisā. - Kraukļi jau pirms daudzām nedēļām izknāba man acis.
- Tev ari? - labā pārjautāja. - Žēl.
- Viņš neizklausās ne pēc viena man zināma nebūtnes, - turpināja kreisā galva. - Kā jūs sauc, kungs?
- Smits, - es atbildēju.
- На! Smita mums nav! - atcirta galva pa labi.
- Esmu jauniņais.
- Labs mēģinājums. Nē, nedomāju vis, ka laidīsim jūs garām.
- Un kurš gan mūs apturēs? - es painteresējos.
- Skaidrs, ka ne jau mēs, - atbildēja galva pa kreisi. - Mēs šeit esam tikai vēstneši.
- Un informētāji, - piebilda galva pa labi. - Vai tu zini, ka man ir grāds muzeju zinībās? Es nemaz nesapņoju kļūt par tilta galvu...
- Neviens negrib būt par tilta galvu! - atcirta kreisā. - Kurš mazulis gan uzaug ar sapni, ka kļūs par kaut kādu sasodītu tilta galvu, kas visu dienu dzen prom ļaudis un kam kraukļi izknābā acis?! Tomēr dzīve ne visiem kaisa rozes zem kājām, vai ne?
- Ejam! - Emma čukstēja. - Tās spēj tikai pļāpāt ar mums.
Vairs neklausīdamies galvu teiktajā, devāmies tālāk pa tiltu,
bet katra no galvām, kam gājām garām, turpināja mūs brīdināt.
- Ne soli tālāk! - kliedza ceturtā.
-Jūs ejat pretī briesmām! - kauca piektā.
- Viņi laikam neklausās, - piebilda sestā galva.
- Labs ir, - gaisīgā toni sarija septītā. - Tikai nesakiet, ka mēs jūs nebrīdinājām!
Astotā galva tikai parādīja mums savu biezo, zaļo mēli, un tad jau tās palika mums aiz muguras. Bet gandrīz augstākajā punktā tilts spēji aprāvās - tur, kur bija jāatrodas bruģakmeņiem, pletās liels, divdesmit pēdas dziļš bezdibenis, kurā es gandrīz ievēlos. Emma mani noķēra, kad es jau vicināju rokas pa gaisu, lai noturētos uz tilta.
- Nolādēts, viņi to tiltu nav pabeiguši! - Mani vaigi svila no adrenalīna un apjukuma. Sadzirdēju mums aiz muguras vispirms galvu un pēc tam arī zemē gulošo nabagu smieklus.
Būtu mēs joprojām skrējuši, laikus nenobremzētu un pārkristu pāri aizas malai.
- Kā tu jūties? - Emma pajautāja.
- Man viss kārtībā, - es attraucu, - bet mums gan nav. Kā mēs tagad dabūsim Edisonu pāri?
- Tas nu gan ir satraucoši, - suns izmeta, soļojot gar bezdibeņa malu. - Man ne prātā nenāk, ka mēs varētu lēkt pāri...
- Nekādu izredžu, - es atbildēju. - Pat maksimāli ātri skrienot, attālums ir pārāk liels. Pat ja lēktu pāri ar kārti.
- Hm... - Emma atskatījās. - Jūs man piespēlējāt labu ideju. Tūlīt būšu atpakaļ.