Выбрать главу

Šķita, ka mēs spirināmies gaisā pārlieku ilgi. Mēs kritām, tuvodamies savam neizbēgamajam liktenim - par to es biju pārliecināts -, bet tad mans plecs atsitās pret tilta cieto bruģi un mēs slīdējām lejup visā tā garumā līdz pašai tilta pamatnei.

Pārsteidzošā kārtā mēs joprojām bijām dzīvi. Sasisti, bet pie pilnas apziņas un nezaudējuši nevienu locekli. Ripojot pa gludo tilta marmoru, trāpījām pa nocirsto galvu kaudzi, kas pašķīda uz visām pusēm, un beidzot apstājāmies. Kamēr atguvāmies, galvas mūs dzēlīgi apsmēja.

- Laipni lūgti atpakaļ! - izmeta tā galva, kas gulēja vistuvāk man. - Jūsu šausmu kliedzieni mums itin labi patika. Jums gan ir spēcīgas plaušas!

- Kāpēc jūs mums nepateicāt, ka tajā sasodītajā tiltā slēpjas tukšpauris?! - es atcirtu un beidzot piecēlos sēdus. Viss mans ķermenis - saskrāpētās rokas, nobrāztie ceļi un pulsējošais plecs, kas droši vien bija izmežģīts, - svila no sāpēm.

- Kāds mums prieks to darīt? Pārsteigumi ir daudz labāki.

- Jūs laikam esat iepatikušies Kuteklim, - sacīja otra galva.

- Iepriekšējam apmeklētājam tas nokoda kājas.

- Tas vēl nekas, - ierunājās galva ar spīdīgu pirāta riņķi ausi.

- Es reiz redzēju, kā tas apvija mēli ap īpatni, uz piecām minūtēm iemērca to upē un pēc tam uzvilka augšā un apēda.

- īpatņi al dente! - trešā galva sajūsmināti iesaucās. - Mūsu Kuteklis ir gardēdis.

Vēl īsti nespēdams nostāvēt uz kājām, es aizvilkos dažas pēdas uz priekšu līdz Emmai un Edisonam. Meitene sēdēja un berzēja galvu, bet suns mēģināja ar visu svaru nostāties uz savainotās ķepas.

- Kā jūs jūtaties?

- Diezgan stipri sasitu galvu, - Emma man atbildēja un, kad es pašķiru viņas matus, lai tuvāk apskatītu tekošo asins strūkliņu, sāpēs saviebās.

Edisons pacēla gaisā ļengano ķepu. - Šķiet, ka tā ir lauzta. Tu nu gan būtu varējis palūgt, lai tas zvērs noliek mūs zemē maigāk.

- Ārkārtīgi smieklīgi! - es atcirtu. - Ja tā padomā - kāpēc es tam neliku vienkārši nožmiegt visus nebūtnes un izglābt mūsu draugus?

- Vispār jau es brīnos par to pašu, - sacīja Emma.

- Es jokojos.

- Es gan ne, - meitene attrauca. Es nosusināju viņas brūci sava krekla aprocē. Emma spēji ievilka elpu un atgrūda manu roku. - Kas tur īsti notika?

- Kā noprotu, tukšpauris mani saprata, bet man neizdevās piespiest viņu paklausīt. Ar šo tukšpauri man nav tāda kontakta kā... ar to otru.

Briesmonis bija beigts, sašķaidīts gulēja zem tilta, iespējams, pat noslīcis, un tobrīd man sametās viņa mazliet žēl.

- Kā tu atradi kontaktu ar to pirmo? - Edisons jautāja.

Es ātri atsaucu atmiņā, kā atradu tukšpauri, iesalušu ledū līdz pat acāboliem, un, pavadot nakti savādi tuvā atmosfērā ar nezvēra galvai pieliktu roku, man acīmredzot izdevās ielauzties nozīmīgā tā nervu sistēmas daļā.

- Ja tev nebija kontakta ar to tukšpauri zem tilta, kāpēc tas neatņēma mums dzīvību? - Edisons neatstājās.

- Varbūt es to apmulsināju?

- Tev šī spēja jāattlsta, - Emma bija tieša. - Mums jādabū Edisons otrā krastā.

- Jāattīsta? Un ko man darīt - varbūt ņemt privātstundas? Tas nezvērs mūs nogalinās, tiklīdz nākamreiz tiks tuvumā. Mums jāatrod cita pārejas vieta.

- Džeikob, citas pārejas vietas nav. - Emma ar pirkstiem atglauda no sejas sapinkājušos matu plīvuru un cieši ielūkojās man acīs. - Tu esi tā pāreja.

Es jau sāku meklēt ne īpaši ticamus atspēkojumus, kad sajutu asas sāpes un iekaucies pielēcu stāvus. Viena no galvām bija iekodusi man dibenā.

- Kas vēl nebūs! - es iekliedzos un saberzēju sāpīgo vietu.

- Uzmauc mūs atpakaļ uz pīķiem un noliec, kur atradi, vandalis tāds! - galva sacīja.

Es no visa spēka iespēru galvai, un tā aizripoja līdz zemē sēdošo nabagu bariņam. Visas pārējās galvas sāka klaigāt un mūs lamāt, ar žokļu kustībām groteski pārvietojoties pa zemi. Es atbildēju ar lāstiem un spārdīju pelnus briesmīgajām galvām ar sažuvušo ādu sejā, līdz tās visas spļaudījās un kāsēja. Tad pa gaisu atlidoja kaut kas neliels un apaļš un ar slapju plīkšķi trāpīja man pa muguru.

Sapuvis ābols. Es pagriezos pret nabagiem. - Kurš to meta?

Skrandaiņi ierēcās un sāka ķiķināt zemās balsīs kā narkomāni.

- Tinieties atpakaļ turp, no kurienes esat nākuši! - viens no viņiem iebrēcās.

Es sāku apsvērt, ka šī doma nemaz nav tik peļama.

- Kā viņi uzdrošinās! - Edisons norūca.

- Neņem galvā! - Manas dusmas bija gandrīz galā. - Labāk...

- Kā tu uzdrošinies? - Edisons atkal nokliedzās un veikli sacēlās pakaļkājās. - Vai tad jūs neesat īpatņi? Kā jums nav kauna? Mēs taču cenšamies jums palīdzēt!

- Dodiet mums pudelīti vai ari pārtopiet par izbāzeņiem! -ieķērcās kāds skrandains sievišķis.

Edisons jau trīcēja aiz niknuma. - Mēs cenšamies jums palīdzēt, - suns atkārtoja, - bet jūs pret mums tā -jūs pret mums tā! Kamēr mūsējos nogalina un mūsu cilpas iznīcina, jūs te gulšņājat ienaidnieka vārtu priekšā! Jums pašiem būtu jāuzbrūk! - Ar savainoto ķepu Edisons norādīja uz vārtiem. - Jūs visi esat nodevēji, un es zvēru, ka pienāks diena, kad es jūs vilkšu Imbriņu taisnās tiesas priekšā, kura jūs sodīs!

- Labi, labi, netērē ar viņiem pēdējos spēkus. - Emma nedroši piecēlās kājās, bet pret meitenes plecu uzreiz atsitās sapuvusi kāpostgalva un ar plīkšķi sašķīda pret zemi.

Arī mana draudzene zaudēja savaldību.

- Tad nu tā, kāda ģīmis tūlīt sadegs! - viņa kliedza un pamāja ar liesmojošo delnu uz nabagu pusi.

Kamēr Edisons runāja, vairāki stāvi, sabāzuši galvas kopā, sazvērnieciski sačukstējās, un tagad tie tuvojās mums ar neasiem ieročiem rokās. Nozāģēts zars. Caurules gabals. Situācija strauji pasliktinājās.

-Jūs mums esat līdz kaklam! - nesteidzīgi viļādams vārdus, pavēstīja kāds apskrambāts vīrietis. - Mēs jūs iemetīsim upē.

- To es gan gribētu redzēt! - Emma atcirta.

- Es gan ne, - es iebildu. - Manuprāt, mums jāzūd kokos.

Viņi bija seši, mēs - trīs, turklāt ne īpaši labā stāvoklī: Edisons kliboja, pār Emmas seju tecēja asinis, un es pēc pleca savainojuma tik tikko varēju pacelt labo roku. Tikmēr uzbrucēji jau sāka mūs ielenkt. Viņu mērķis bija iedzīt mūs aizā.

Emma atskatījās uz tiltu un tad pievērsās man: - Saņemies! Es zinu, ka tu vari dabūt mūs pāri. Pamēģini vēlreiz!

- Emma, es nevaru. Nevaru. Es to saku nopietni.

Tā bija patiesība. Kontrolēt šo tukšpauri nebija manos spēkos, vismaz pagaidām ne, un es to apzinājos.

- Ja tas puika saka, ka nevar, tātad nevar. Es gribu viņam ticēt, - Edisons ierunājās. - Mums jāatrod cita izeja.

Emma sapīka. - Piemēram? - Viņa uzlūkoja Edisonu. - Vai tu vari paskriet? - Emma pavērās uz mani. - Vai tu vari cīnīties?

Atbilde uz abiem jautājumiem bija “nē”. Es sapratu, ko mana draudzene gribēja teikt: mūsu iespējas strauji gaisa.

- Šādos apstākļos tādi kā es necīnās. Mēs pārliecinām ar vārdu! - Edisona teiktais nepieļāva iebildumus. Pagriezies ar seju pret nācējiem, suns iesaucās varenā balsī: - Mūsu brāļi īpatņi, esiet saprātīgi! Ļaujiet man teikt dažus vārdus.

Nācēji nepievērsa viņam nekādu uzmanību un aizvien vairāk aizšķērsoja mums atkāpšanās ceļu. Mēs kāpāmies atpakaļ uz tilta pusi, un Emma jau audzēja pēc iespējas lielāku uguns bumbu, bet Edisons tikmēr turpināja sludināt par dzīvniekiem, kas harmoniski sadzīvo mežā. Kāpēc mēs nevarētu rīkoties tāpat? - Ņemsim kaut vai parastu ezi un tā kaimiņu oposumu... Vai, saskaroties ar kopīgu ienaidnieku - ziemu -, viņi tērē spēkus, cenšoties viens otru iedzīt aizā? Nē!