- Viņš ir pavisam sagājis sviestā, - Emma secināja. - Aizver rīkli un labāk iekod kādam no viņiem!
Es pavēros apkārt un ar acīm meklēju kaut ko, ko varētu izmantot kā ieroci. Galvas bija vienīgie cietie priekšmeti izstieptas rokas attālumā. Es pagrābu vienu no tām aiz pēdējās atlikušās matu šķipsnas.
- Vai te ir vēl kāda cita pārejas vieta? - es kliedzu tai sejā. - Saki ātri, vai ari es tevi ielidināšu upē!
- Ej ellē! - Galva nospļāvās un atvāza žokļus, lai iekostu man.
Es metu to uz uzbrucēju pusi, bet kreisā roka izrādījās neveikla, un galva piezemējās pārāk tuvu. Es pasniedzos pēc citas galvas, pacēlu to un atkārtoju savu jautājumu.
- Tāda, protams, ir, - galva ņirdzīgi nošņāca. - Melnās bērtas pakaļējās durvīs! Jūsu vietā es gan labāk izvēlētos tiltu un tukš-pauri...
- Kas ir melnā bērta? Saki, vai es ari tevi aizsviedīšu!
- Viena no tām kuru katru brīdi tevi notrieks, - galva atcirta, un netālu atskanēja trīs šāvieni - tra-ta-ta! - lēni un nosvērti kā brīdinājums. Vīri, kas tikko grasījās mums uzbrukt, sastinga un visi kā viens atskatījās uz ceļu.
Gaisā sacelta pelnu mākoņa aizsegā mums tuvojās kaut kas liels, līdzīgs grabošai kastei. Tad mēs sadzirdējām nokrakšķam liela dzinēja ātruma pārslēgu, un no tumsas iznira smagā mašīna. Tas bija mūsdienīgs, militārām vajadzībām radīts braucamrīks ar kniedētām bruņām un riteņiem cilvēkam līdz jostasvietai. Tās aizmugurē atradās kravas nodalījums bez logiem, kuru no abām pusēm apsargāja divi ar automātiem bruņojušies nebūt-nes bruņuvestēs.
Tiklīdz parādījās mašīna, nabagi ieslīga tādā kā neprātā. Tie smējās un priecigi klaigāja, vicināja rokas un sita plaukstas gluži kā kuģa katastrofa izdzīvojušie uz vientuļas salas, kuri cenšas pievērst pāri lidojošas lidmašīnas uzmanību. Tā nu gadījās, ka nabagi aizmirsa par mums. Tā bija lieliska iespēja, un mēs negrasījāmies to palaist vējā. Es izslējos taisni, pasitu Edisonu kreisajā padusē un pakaļ Emmai vilkos laukā uz ceļa. Mēs būtu varējuši neapstāties - nogriezties no Dūmu ielas un noslēpties kādā drošākā Velna aizas nostūrī -, bet nu beigu beigās atradāmies aci pret aci ar savu ienaidnieku. Tas, kas notika vai grasījās notikt, nudien bija svarīgi. Mēs apstājāmies labu gabalu no ceļmalas, noslēpāmies aiz apdegušu koku pudura, kas mūs gandrīz nepiesedza, un vērojām, kas notiks.
Mašīna piebremzēja, un to ielenca ņudzošs pazemīgu ubagu bars. Tie lūdzās pēc pudelītes, pēc suliņas, pēc ambrozijas... Tikai pagaršot, tikai mazliet, kungs, lūdzu! Šiem slakteriem veltītā pielūgsme izraisīja pretīgumu, bet par ķeršanos pie karavīru drēbēm un zābakiem tie saņēma pretī vien apkaltu zoļu spērienus. Es tik tiešām nodomāju, ka nebūtnes sāks šaut vai ari iedarbinās mašīnu un sašķaidīs tos muļķus, kas bija nostājušies starp viņiem un tiltu. Taču smagā mašīna apstājās, un nebūtnes sāka izkliegt rīkojumus. Nostāties rindā, tepat, saglabāt kārtību, vai ari neko nedabūsiet! Kā trūkumcietēji rindā pēc maizes iebiedētais pūlis nostājās cits aiz cita un, nepacietīgi dīdoties, gaidīja, ko tiem tūliņ iedos.
Edisons bez brīdinājuma sāka lauzties ārā no mana tvēriena, cenšoties tikt zemē. Es pajautāju sunim, kas viņam lēcies, bet viņš tikai smilkstēja un vēl stiprāk rāvās brīvībā. Edisona seju pārņēma tāda izmisuma izteiksme, it kā viņš nupat būtu sadzinis galvenās pēdas. Emma sunim ieknieba, un tas apklusa tikai uz brīdi, lai pateiktu: - Tā ir viņa, mis Žubīte! - Tajā brīdī es sapratu, ka ar melno bērtu bija domāta mašīna ieslodzīto pārvadāšanai un ka nebūtņu milzīgā braucamrīka bagāžas nodalījumā noslēptā krava gandrīz noteikti ir cilvēki.
Tad Edisons man iekoda. Es iekaucies palaidu suni vaļā, un vienā acumirklī tas jau klumpačoja prom. Emma nolamājās, un es uzsaucu: - Edison, nevajag! - Tomēr apturēt viņu nebija iespējams; viņš klausīja instinktiem un uzticīga suņa neapspiežamajai vēlmei aizstāvēt savu saimnieci. Es metos Edisonam pakaļ, bet nenoķēru - viņš izrādījās pārsteidzoši veikls radījums, lai gan viņam bija tikai trīs veselas kājas. Tad Emma piecēla mani kājās, un mēs abi izskrējām no savas slēptuves uz ceļa un metāmies pakaļ sunim.
īsu, gaistošu acumirkli man šķita, ka mēs varētu Edisonu panākt, jo karavīrus bija ielencis pūlis un nabagi bija pārāk aizņemti, lai domātu par mums. Iespējams, tā ari būtu noticis, ja vien pusceļā līdz brauktuvei Emma nepamanītu durvis mašīnas aizmugurē un viņu nepārņemtu uzmācīga ideja. Durvīs ir atslēga, un to var izkausēt. Tās durvis varētu dabūt vaļā - tā viņa droši vien nosprieda. Vismaz tā es iztulkoju cerību, kas atausa meitenes sejā. Emma pagāja garām Edisonam, pat nepasniedzoties pēc viņa, un uzrāpās uz smagās mašīnas dubļu bufera.
Sargi sāka kliegt. Es sakampu Edisonu, bet viņš izslīdēja man no rokām un pamuka zem mašīnas. Emma sāka kausēt durvju rokturi, bet pirmais karavīrs atvēzējās ar automātu kā ar beisbola nūju. Sitiens trāpīja meitenei pa sāniem, un viņa nokrita zemē. Es metos pie apsarga un biju gatavs tam nodarīt visu, ko vien mana veselā roka spētu, bet kāds izspēra man pamatu zem kājām, un es nogāzos zemē uz savainotā pleca. Cauri ķermenim izurbās sāpju šautra.
Dzirdot apsarga kliedzienus, pavēros augšup un ieraudzīju, ka ieroča viņam vairs nav un viņš vicina pa gaisu apdedzinātu roku. Nākamajā brīdī karavīrs atkāpās nevaldāmi kūsājošajā pūlī. Nabagi viņu ielenca un vairs nevis lūdza, bet pieprasīja un pat draudēja kā prātu zaudējuši, līdz nez no kurienes kāda skrandaiņa rokā pazibēja karavīra ierocis. Panikas pārņemtais sargs pacēla rokas virs galvas un māja savam kolēģim: Dabū mani prom no šejienes!
Pēc neilga cīniņa es uzslējos kājās un skrēju glābt Emmu. Otrs karavīrs metās iekšā pūlī un izšāva gaisā, lai varētu izvilkt kolēģi ārā no tā un dabūt iekšā kravas mašīnā. Tiklīdz abi tika uz braucamās daļas, mašīnas sāni nolaidās un dzinējs ierēcās. Es tiku līdz Emmai brīdī, kad braucamrīks jau traucās uz tilta pusi, ar milzīgajām riepām svaidot uz visām pusēm granti un pelnus.
Es saņēmu draudzenes roku, lai pārliecinātos, ka viņa joprojām ir sveika un vesela. - Tev tek asinis. Daudz asiņu, - es neveikli konstatēju faktu, jo tobrīd nespēju labāk izteikt, cik briesmīgi jutos, redzot Emmu savainotu un klibojošu, asinīs mirkstošiem matiem.
- Kur Edisons? - viņa pajautāja, un, pirms es paspēju dabūt pār lūpām vārdu nezinu, meitene turpināja: - Mums jāseko mašīnai. Varbūt tā ir mūsu vienīgā iespēja.
Kad paskatījāmies uz priekšu, smagā mašīna jau piebrauca pie tilta, un bruņotais karavīrs sašāva divus skrandaiņus, kas centās pieķerties pie borta. Tiklīdz abi ievainotie, no sāpēm savilkušies čokurā, nokrita uz putekļainās zemes, man kļuva skaidrs, ka Emma kļūdās un skriešana pakaļ mašīnai atkrīt, tāpat arī pārkļūšana pāri bezdibenim. Tas bija bezcerīgi, un tagad to zināja arī skrandaiņi. Kad divi lūdzēji nokrita, es sajutu, ka nabagu izmisums pāraug niknumā un, šķiet, vienā mirklī šis ienaids pavērsās pret mums.
Mēs mēģinājām bēgt, bet visi atkāpšanās ceļi bija bloķēti. Bars kliedza, ka mēs esam visu samaitājuši, ka nu viņi ir nogriezuši mums ceļu un mēs esam pelnījuši nāvi. Pār mums vēlās triecieni - pļaukas un grūdieni uzbrucēju rokas plosīja mūsu matus un drēbes. Es centos pasargāt Emmu, bet beigu beigās vismaz dažas sekundes viņa aizstāvēja mani, atgaiņājoties ar rokām un apdedzinot katru, kurš pagadījās ceļā. Tomēr pat ar manas draudzenes sakurtajām liesmām nebija diezgan, lai atbrīvotos no uzbrucējiem, un sitieni turpinājās, līdz bijām nogrūsti uz ceļiem un tad jau, savilkušies čokurā un ar rokām aizseguši seju, vārtījāmies pa zemi. Mūs no visām pusēm ķēra sāpīgi belzieni.