Pēkšņi tukšpauris metās uz vīrieša pusi un ierēcās, tik ļoti nobiedējot spāni, ka tas nosvieda nazi zemē un aizšāva plaukstas priekšā sejai. Radās iespaids, ka tukšpaurim šis pretinieks ir apnicis.
Publika - un arī mēs - izplūda skaļos smieklos, un vīrietis, aiz mulsuma piesarcis, pieliecās, lai paceltu nazi. Tobrīd tukšpauris nograbināja ķēdes un, pastiepis uz priekšu mēles kā sažņaugtas dūres, sāka virzīties tuvāk pretiniekam.
Vīrietis saprata, ka godu un cieņu izdosies saglabāt, tikai iesaistoties cīņā ar briesmoni, un spēra dažus piesardzīgus soļus
uz priekšu, draudīgi vicinot dunci. Tukšpauris izšāva vienu nokrāsoto mēli uz spāņa pusi. Cīkstonis izklupa uz priekšu un trāpīja briesmonim ar dunci. Savainotais radījums iekaucās, pievilka mēli sev klāt un kā saniknots kaķis uzšņāca vīrietim.
- Tā tev būs mācība, kā uzbrukt donam Fernando! - vīrietis kliedza.
- Tas puisis laikam nekad neizdarīs pareizos secinājumus, -es teicu. - Izsmiet tukšpauri nav prāta darbs.
Šķita, ka vīrietis ir piespiedis tukšpauri bēgt. Radījums atkāpās, bet cīkstonis, joprojām sēkdams un vicinādams nazi, nāca aizvien tuvāk. Kad tukšpaurim vairs nebija, kur atkāpties, jo tā mugura jau atspiedās pret būra restēm, vīrietis pacēla nazi gaisā. - Sagatavojies nāvei, tu, dēmonu pēcnācēj! - viņš iesaucās un metās uz priekšu.
Kādu bridi es prātā pārliku, vai neiejaukties un neizglābt tukšpauri, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka tās bijušas tikai lamatas. Tobrīd nezvēra ķēde visā garumā atradās vīrietim aiz muguras; tukšpauris to sagrāba un no visa spēka parāva uz sāniem. Dons Fernando aizlidoja pa gaisu un ar galvu ietriecās metāla stabā. Tanks!... un viņa ļenganais stāvs izstiepās uz zemes. Kārtējais nokauts.
Pieveiktais bija tik bezkaunīgi lielījies, ka publika nespēja neuzsaukt urravas tukšpaurim.
Būri iesteidzās bariņš vīriešu ar lāpām un elektrībai pieslēgtiem pīķiem, ar kādiem parasti mēdz kaitināt zvērus, un neļāva tukšpaurim izkustēties no vietas, līdz tā nekustīgo pretinieku izvilka ārā no krātiņa.
- Kurš nākamais? - iesaucās tiesnese.
Pārējie cīkstoņi apmainījās ar bažīgiem skatieniem un turpināja strīdēties. Tagad neviens vairs nevēlējās iet iekšā būri.
Izņemot mani.
Vērojot spāņa nožēlojamo sniegumu un tukšpaura viltību, man radās ideja. Tas nebija drošas uzvaras plāns, pat ne labs plāns, bet vismaz kaut kas, tātad labāks par neko. Mēs - es un tukšpauris - notēlosim viņa nāvi.
Es saņēmu dūšu, un, kā jau tas parasti notiek, kad kaut mazliet drosmīgi vai ļoti muļķīgi veicu kādu uzdevumu, smadzenes pameta manu ķermeni. Es it kā vēroju pats sevi no attāluma. Pamāju tiesnesei un iesaucos: - Es būšu nākamais!
lūdz šim brīdim biju neredzams, bet nu publika un visi cīnītāji pagriezās pret mani.
- Kas tev padomā? - Emma čukstus jautāja.
Šis tas jau bija, bet es tik ļoti biju iegrimis plānu kalšanā, ka nepastāstīju par tiem Emmai un Šāronam, un nu vairs nebija laika tos atklāt. Un varbūt tā pat bija labāk. Es baidījos, ka, izteikti skaļi, mani plāni izklausītos nožēlojami vai - vēl ļaunāk, - nereāli un es zaudētu pārliecību.
- Domāju, ka labāk vienkārši jums visu parādīšu, - es atbildēju. - Bet mans nodoms nekādi neīstenosies, ja mēs netiksim pie tām tur atslēgām.
- Nesatraucies, Ksavjērs jau ir ķēries pie darba, - Šārons attrauca. Tad atskanēja pīkstiens, un, pavēries lejup, es ieraudzīju minēto žurku ar siera gabalu mutē. Šārons pacēla dzīvnieciņu un norāja: - Es teicu atslēgas, nevis sieru!
- Es tās dabūšu, - Emma centās mani pārliecināt, - tikai apsoli, ka atgriezīsies sveiks un vesels!
Es apsolīju. Draudzene man novēlēja veiksmi un noskūpstīja uz lūpām. Tad es paskatījos uz Šāronu, kurš palieca galvu uz manu pusi, kā gribēdams teikt: Ceru, ka tu negaidi skūpstu ari no manis. Es iesmējos un devos uz cīkstoņu pusi.
Vīri nopētīja mani no galvas līdz kājām. Biju pārliecināts, ka viņi uzskata mani par jukušu, tomēr neviens nemēģināja mani apturēt. Galu galā - ja šis slikti sagatavotais puika, kurš pirms cīņas pat negribēja likt lietā ambroziju, vēlas mesties nezvēram rīklē, pirms tam to mazliet nokausējot, viņiem nebija nekas pretī pieņemt šādu dāvanu. Un, ja mani centieni beigtos ar nāvi, -es taču esmu tikai vergs... Šī doma modināja manī naidu pret šiem vīriem un nožēlu par nabaga nolaupītajiem īpatņiem, kuru dvēseles nu šļakstījās viņu pašu rokās esošajās pudelītēs. Tas
nokaitināja mani vēl stiprāk. Es pieliku visas pūles, lai pārvērstu niknumu nesalaužamā pārliecībā un uzmanībā, bet lielākoties tas tikai traucēja koncentrēties.
Un tomēr. Kamēr atslēgu vīrs grabināja saišķi un atslēdza krātiņu, es ielūkojos tajā un, sev pašam par pārsteigumu un prieku, konstatēju, ka šaubas pagaisušas un gaidāmās nāves rēgs pazudis līdz ar man pāri plūstošajiem šausmu viļņiem. Es jau divreiz biju saticis šo tukšpauri un pakļāvis to savai vadībai, un nu bija pienākusi trešā reize. Par spīti dusmām, biju kluss un mierīgs, un tieši miers palīdzēja saprast, ka vajadzīgie vārdi galvā jau gaida, lai tiktu pateikti.
Vīrietis atvēra vārtiņus, un es iegāju būrī. Durvis tikko bija aizvērušās, kad tukšpauris, kā saniknots rēgs grabinādams ķēdi, sāka kustēties uz manu pusi.
Mēle, šoreiz nepievil mani!
Es aizliku roku priekšā mutei un sacīju tukšpauru rīkles valodā:
Apstājies!
Tukšpauris apstājās.
Sēdi! - es teicu.
Nezvērs paklausīja.
Mani pārņēma atvieglojuma vilnis. Uztraukums bija izrādījies lieks; kontakta atjaunošana padevās tik viegli, kā paņemot rokās vecas, pakļāvīgas ķēves grožus. Briesmoņa kontrolēšana mazliet atgādināja cīniņu ar augumā krietni mazāku pretinieku: tas bija pieķēdēts un centās tikt brīvībā, bet tik lielā mērā atpalika no manis spēkā, ka radīja visai nelielas briesmas. Tomēr vieglums, ar kādu es valdīju pār tukšpauri, izraisīja jaunas problēmas. Dabūt šo radījumu ārā no krātiņa nebūs viegli, ja vien visi klātesošie nedomās, ka viņš ir beigts un vairs nav bīstams. Bet tukšpaura bojāejai neviens nenoticēs, ja mana uzvara nāks pārāk viegli. Es biju kaulains, ambrozijas neapburts puika; es taču nevarēju viņu vienkārši iepļaukāt un notriekt zemē. Lai triks izdotos pavisam pārliecinoši, man bija jāsariko vesela izrāde.
Kā gan lai es nogalinu tukšpauri? Noteikti ne jau ar kailām rokām. Meklējot krātiņā kādu ideju, manas acis pievērsās
iepriekšējā cīkstoņa duncim, kas bija nomests zemē pie metāla staba. Tukšpauris sēdēja turpat blakus, un tas radīja sarežģījumus, tāpēc es pagrābu saujā granti, negaidīti pieskrēju pie tukš-paura un iesviedu tam sejā.
Kaktā! - es pavēlēju, aizsedzis muti ar plaukstu. Radījums pagriezās un metās uz krātiņa stūri. No malas izskatījās, ka sīkie akmentiņi viņu ir nobiedējuši. Tad es piesteidzos pie staba, pagrābu no zemes nazi un atkāpos. Sīkais drosmes uzplaiksnījums izpelnījās kāda skatītāja svilpienu.
Dusmīgs! - es teicu, un tukšpauris ierēcies sāka šaudīt apkārt mēles, it kā manas drošās kustības būtu to satracinājušas. Paskatījies pār plecu, ieraudzīju pūlī Emmu, kura jau zagšus tuvojās atslēgu vīram.
Labi.
Man vajadzēja padarīt situāciju vēl dramatiskāku. Nāc pie manis! - es pavēlēju, un, tiklīdz tukšpauris bija par dažiem soļiem pietuvojies, es liku tam izšaut mēli un sagrābt mani aiz kājas.
Radījums tā ari izdarīja, mēle iedzēla un divreiz apvijās man ap stilbu. Pēc tam es pavēlēju tukšpaurim noraut mani gar zemi un pa putekļaino grīdu pievilkt sev klāt, bet pats izlikos, ka cenšos pie kaut kā pieķerties.