Viņš pat necentās sasveicināties.
Kad nonācām līdz Bentema mājai, bija gandriz satumsis. Nims steigšus ieveda mūs priekšnamā, kur jau nepacietīgi gaidīja Bentems.
- Kāpēc atvedāt lāčus? - Viņa skatiens pievērsās veļas ratiem. - Kur ir tas radījums?
- Šeit, - es atbildēju. Nocēlis zemē lācēnus, ķēros pie pārklāja noņemšanas.
Bentems skatījās, bet saglabāja distanci. Virsējie palagi bija balti, bet, jo dziļāk rakos, jo asiņaināki tie kļuva, un, kad sasniedzu apakšu, veļa jau atgādināja melnu kokonu. Es nocēlu beidzamo veļas gabalu, un tur jau tas bija - mazs, embrija pozā sačokurojies radījums. Grūti noticēt, ka šī pati nožēlojamā būtne man bija sagādājusi tik daudz murgainu pārdzīvojumu.
Bentems pienāca tuvāk. - Mans Dievs! - viņš nopūtās un pavērās uz asiņainajiem palagiem. - Ko viņi tam nodarījuši?
- Patiesībā jau es to izdarīju, - es atzinu. - Man tiešām nebija izvēles.
- Tas jau grasījās nokost Džeikobam galvu, - Emma paskaidroja.
- Jūs taču viņu nenogalinājāt? Beigts tas vairs nekam neder.
- Šķiet, ka ne, - es atbildēju un tad pavēlēju tukšpaurim atvērt acis. Pavisam lēnām tas paklausīja. Tas vēl bija dzīvs, bet ļoti vārgs. - Es gan nezinu, cik ilgi tas vēl izvilks, - es piebildu.
- Tādā gadījumā mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli, - Bentems attrauca. - Nekavējoties jāsauc šurp mana dziedniece un jācer, ka viņas putekļi iedarbojas ari uz tukšpauriem.
Nims aizsteidzās pēc dziednieces. Kamēr gaidījām, Bentems mūs ieveda virtuvē un piedāvāja cepumus un konservētus augļus. Vai nu nervu saspringuma, vai šķebīgo piedzīvojumu dēļ ne man, ne Emmai nebija apetītes. Pieklājības pēc paknibinājām ēdienu, bet Bentems tikmēr pastāstīja par to, kas noticis mūsu prombūtnes laikā. Mēs uzzinājām, ka sirmais kungs ir pienācīgi sagatavojis savu ierīci un ka tā ir pilnībā gatava, vēl tikai jāpieslēdz tukšpauris.
- Vai esat pārliecināts, ka tas darbosies? - Emma jautāja.
- Tik pārliecināts, cik varu būt, nesācis to darbināt, - Bentems atbildēja.
- Vai viņam sāpēs? - Dīvainā kārtā man gribējās pažēlot tukšpauri kaut vai tāpēc, ka bija izrādījies tik grūti viņu izglābt.
- Protams, ne, - Bentems sacīja un atmeta ar roku.
Ieradās dziedniece, un, viņu ieraudzījis, es no pārsteiguma gandrīz iekliedzos. Ne jau tāpēc, ka sieviete izskatījās savādi, lai gan tā tas bija, bet tāpēc, ka biju absolūti pārliecināts - esmu redzējis viņu jau iepriekš. Tiesa, nespēju atcerēties, kad un kur, nedz arī saprast, kā būtu varējis aizmirst tikšanos ar tik neparastu būtni.
Redzama bija tikai sievietes kreisā acs un kreisā roka. Pārējo sedza auduma kalns: šalles, lakati, kleita un zvana piegriezuma apakšsvārki. Šķita, ka labās rokas dziedniecei trūkst, bet ar kreiso viņa bija stingri pieķērusies jaunam vīrietim ar brūnu ādas krāsu un platām, spoži mirdzošām acīm. Viņš bija ģērbies izsmalcinātā zīda kreklā un uzlicis galvā cepuri ar platām malām. Jaunais cilvēks veda dziednieci tā, it kā viņa būtu neredzīga vai kā citādi nespējīga.
- Mani sauc Reinaldo, - jaunais vīrietis pavēstīja, runādams ar izteiktu franču akcentu, - un šī ir Putekļu māte. Es runāju viņas vietā.
Putekļu māte pieliecās Reinaldo pie auss un kaut ko pačukstēja. Reinaldo paskatījās uz mani un teica: - Viņa cer, ka jūs jūtaties labāk.
Tikai tad es aptvēru, kur biju redzējis šo sievieti - savos sapņos vai tajā, ko uzskatīju par sapņiem, - kad atguvos pēc uzbrukuma.
-Jā, daudz labāk, - es satraukts atbildēju.
Bentems izlaida formalitātes. - Vai varat izdziedēt šādu radījumu? - Viņš pieveda Reinaldo un Putekļu māti pie veļas ratiem. - Tas ir tukšpauris un mums redzams tikai tad, ja ir nokrāsots.
- Viņa var izdziedēt jebkuru radību, kam pukst sirds, - Reinaldo attrauca.
- Tādā gadījumā - lūdzu! - Bentems sacīja. - Mums ir ļoti svarīgi izglābt šī radījuma dzīvību.
Putekļu mātes rīkojumus mēs uzzinājām ar Reinaldo starpniecību. Tie vēstīja, ka nezvērs jāizņem no ratiem, un mēs ar Emmu piegājām pie tukšpaura un nolikām to zemē. Mums pavēlēja ievietot radījumu izlietnē, un Emma ar Šāronu palīdzēja to iecelt garajā, dziļajā vannasistabas izlietnē. Ar krāna ūdeni izmazgājām brūces, bet piesargājāmies noskalot pārlieku daudz baltās krāsas. Pēc tam Putekļu māte izmeklēja tukšpauri, bet Reinaldo palūdza, lai es nosaku visas savainojumu vietas.
- Mariona, - Bentems vērsās pie Putekļu mātes, - tikai necenties sadziedēt visu līdz pēdējai skrambai. Mums nevajag, lai tas radījums būtu ideālā stāvokli, mēs tikai gribam, lai tas paliek dzīvs. Vai skaidrs?
-Jā, jā, - Reinaldo noraidoši norūca. - Mēs zinām, ko darām.
Bentems nokremšļojās un ar neslēptu neapmierinātību uzgrieza muguru.
- Tagad viņa taisīs putekļus, - Reinaldo brīdināja. - Pakāpieties atpakaļ un piesargieties, ka neieelpojat. Tie jūs acumirklī iemidzinās.
Mēs pamukām malā. Reinaldo uzvilka pār degunu un muti putekļu masku, tad atsēja šalli, kas noslēpa Putekļu mātes labās rokas atlikušo daļu. Stumbenis izrādījās tikai dažas collas garš un beidzās krietni virs vietas, kur būtu jāatrodas elkonim.
Ar kreiso roku Putekļu māte sāka berzēt stumbeni, no kura pacēlās un palika gaisā smalki, balti putekļi. Aizturējis elpu, Reinaldo ar vienu roku savāca putekļus. Kā apburti un ari ar zināmu reibumu mēs vērojām notiekošo, līdz viņš bija savācis aptuveni unci putekļu. Tikpat daudz Putekļu māte bija zaudējusi no savas rokas.
Reinaldo iebēra smalkos miltus Putekļu mātes plaukstā. Viņa noliecās pār tukšpauri un iepūta putekļus radījumam sejā - atceros, ka šādi dziedniece savulaik ārstēja ari mani. Tukš-pauris ievilka elpu un piepeši sakustējās. Visi, izņemot dziednieci, atlēca atpakaļ.
Paliec uz vietas, paliec mierā, es sacīju, bet tas izrādījās lieki. Kā paskaidroja Reinaldo, ķermenis jau automātiski reaģēja uz putekļu ietekmi un tā funkcijas palēninājās. Kad Putekļu māte uzbirdināja tukšpaurim uz kakla vēl mazliet zāļu, viņas asistents mums pastāstīja, ka putekļi var sadziedēt brūces un iemidzināt - atkarībā no tā, cik daudz tos lieto. Kamēr puisis runāja, ap tukšpaura ievainojumu sakrājās mirdzošs baltu putekļu mākonis. Reinaldo piebilda, ka tur mirgo pati Putekļu māte un ka viņas resursi ir pavisam ierobežoti. Kādam palīdzot, dziedniece ik reizi atņēma daļiņu no sevis.
- Ceru, ka mans jautājums neizklausīsies nepieklājīgi, bet kāpēc jūs dziedināt, ja tādējādi nodarāt pāri pati sev? - Emma jautāja.
Putekļu māte uz mirkli pārstāja darboties ap tukšpauri un pagriezās tā, lai ar veselo aci redzētu Emmu; tad viņa ierunājās skaļāk, nekā līdz šim bijām viņu dzirdējuši, - neskaidri vervelējot, kā jau cilvēks bez mēles.
Reinaldo pārtulkoja: - Es to daru tāpēc, ka esmu izraudzīta šai sūtībai.
- Tādā gadījumā... paldies, - Emma pazemīgi sacīja.
Putekļu māte pamāja ar galvu un atgriezās pie darāmā.
Tukšpaura atveseļošanās nevarēja būt acumirklīga. Viņš atradās dziļā miegā un atjēgsies tikai pēc tam, kad smagākās brūces būs sadzijušas, tātad šis process droši vien ilgs visu nakti. Ņemot vērā, ka Bentems var pieslēgt savai ierīcei tikai nomodā esošu tukšpauri, līdz mūsu glābšanas plāna otrajai fāzei nāksies gaidīt vairākas stundas. Pagaidām mēs gandrīz visi bijām iestrēguši virtuvē: tur uzturējās Reinaldo un Putekļu māte, kurai nācās ik pa brīdim papildināt putekļu devu, un ari mēs ar Emmu bijām turpat, jo es nejutos droši, atstājot tukšpauri vienu pašu, lai gan tas bija pamatīgi iemidzināts. Tagad es biju atbildīgs par šo radījumu kā ikviens, kurš pārnes mājās uz ielas atrastu dzīvnieku. Savukārt Emma turējās man blakus tāpēc, ka zināmā mērā jutās atbildīga par mani (un es - par viņu). Ja es nejauši iemigtu, viņa mani pamodinātu vai stāstītu par vecajiem labajiem laikiem mis Peregrines mājās, lai es paliktu nomodā. Ik pa brīdim Bentems ienāca un painteresējās par situāciju, bet lielākoties viņš kopā ar Šāronu un Nimu bija aizņemts, pārbaudot māju, jo baidījās, ka kuru katru bridi varētu uzbrukt viņa brāļa izpalīgi.