Iestājās nakts, un mēs ar Emmu pļāpājām par to, ko nākamā diena varētu atnest. Pieņemot, ka Bentemam izdotos no jauna iedarbināt savu ierīci, visnotaļ pamatoti varējām cerēt, ka jau pēc dažām stundām atradīsimies nebūtņu cietoksni un atkal satiksim draugus un mis Peregrini.
-Ja būsim ļoti viltīgi un ja ļoti, ļoti paveiksies, - Emma sacīja. - Un ja...
Viņa neturpināja. Mēs sēdējām plecu pie pleca uz gara koka sola, piespieduši muguru pie sienas, un tobrīd Emma pagriezās tā, lai es neredzētu viņas seju.
- Kas ir?
Emma ielūkojās man acis ar sāpju izteiksmi sejā.
- Ja viņi vēl ir dzīvi.
-Ir.
- Nē, es vairs nespēju izlikties. Iespējams, nebūtnes jau ir paspējuši atņemt viņiem dvēseles un pārvērst ambrozijā. Vai ari tie ir jau sapratuši, ka no imbrinēm nav nekāda labuma, un nolēmuši viņas labāk paspīdzināt vai izsūknēt dvēseles, vai ari, piemēram, kāds no mūsējiem ir mēģinājis aizbēgt...
- Izbeidz! - es uzsaucu. - Nav jau pagājis tik ilgs laiks...
- Kad mēs beidzot tur iekļūsim, būs pagājušas vismaz četrdesmit astoņas stundas, un, ak, cik daudz ļauna var notikt četrdesmit astoņu stundu laikā!
- Mums jau nav jāiztēlojas ikviens no viņiem. Nu jau tu runā kā Horācijs ar saviem pesimistiskajiem scenārijiem. Kāda jēga pašiem sevi šaustīt, pirms zinām, kas patiesībā ir noticis?
- Ir gan jēga, - Emma uzstāja. - Ir pavisam reāls pamats sevi šaustīt. Ja apsvērsim visas sliktākās iespējas un izrādīsies, ka kāda no tām ari ir piepildījusies, mēs nebūsim tam pilnīgi nesagatavoti.
- Diez vai man jebkad izdosies sagatavoties kaut kam tādam...
Emma saķēra galvu un drebelīgi nopūtās. Šādas domas sagādāja pārlieku daudz ciešanu.
Man gribējās tieši šajā brīdī pateikt draudzenei, ka viņu mīlu. Man šķita, ka tas varētu līdzēt, jo pievērstu mūs domām par to, par ko bijām pārliecināti, lai nebūtu jālauza galva par visu, kā mums trūkst. Tomēr mēs nebijām bieži teikuši viens otram šos vārdus, un es nespēju piespiesties un tos izrunāt tobrīd - divu pavisam svešu cilvēku klātbūtnē.
Jo vairāk domāju par mīlestību pret Emmu, jo nedrošāka un mokošāka izjūta mani pārņēma - tieši tāpēc, ka mūsu nākotne bija tik neskaidra. Manās nākotnes ainās bija vieta arī Emmai, bet reāli nebija iespējams paredzēt pat dienu uz priekšu. Man tas nozīmēja pastāvīgu cīniņu, kad nav ne jausmas, ko nesīs rītdiena. Pēc dabas esmu piesardzīgs plānotājs, kuram patīk zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena un vēl tālāk, bet viss nesen piedzīvotais - kopš brīža, kad pametu mis Peregrines mājokļa drošās sienas, līdz pat šim mirklim - bija ilgstošs brīvais kritiens nezināmajā. Lai to pārciestu, man jāpārtop par citu cilvēku, elastīgu un drosmīgu, kurš stabili stāv uz zemes. Par tādu cilvēku, ar ko lepotos mans vectēvs. Tomēr šīs pārvērtības vēl nebija galā. Jaunais Džeikobs bija uzpotēts manam vecajam “es”, un es joprojām ik pa brīdim - visai bieži - ļāvos verdziskām šausmām un vēlējos, kaut nekad nebūtu dzirdējis par kādu sasodītu mis Pe-regrini; tad man izmisīgi bija nepieciešams, lai pasaule pārstātu griezties un es uz dažām minūtēm varētu kaut kam pieķerties. Sāpju pārņemts, centos saprast, kurš no šiem Džeikobiem mīl Emmu. Vai tas ir jaunais, kurš gatavs jebkādam pavērsienam, vai ari vecais, kam tikai vajadzīgs kāds, pie kura pieturēties.
Es nolēmu, ka nevēlos par to domāt tieši tobrīd (vecajam Džeikobam izteikti raksturīga pieeja risinājuma meklējumiem), un koncentrējos uz vistuvāko uzmanības novērsēju - tukšpauri un to, kas notiks, kad tas pamodīsies. Šķita, ka man nāksies no tā atteikties.
- Kaut es varētu ņemt viņu līdzi! - es sacīju. - Ar viņu būtu tik viegli pieveikt ikvienu, kurš stātos mums ceļā. Bet laikam jau tam jāpaliek šeit, lai darbinātu to aparātu.
- Tātad tagad tev vajadzīgs viņš. - Emmas pierē parādījās grumba. - Nepieķeries tik ļoti! Paturi prātā, ka tas tevi dzīvu aprīs, ja vien dosi tam kaut nelielu iespēju.
- Zinu, zinu, - es teicu un nopūtos.
- Un varbūt nemaz nebūtu tik viegli visus pieveikt. Esmu pārliecināta, ka nebūtnes zina, kā tikt galā ar tukšpauriem. Galu galā savulaik viņi paši tādi bija.
-Jums ir dotas unikālas spējas, - Reinaldo ierunājās pirmo reizi pēdējās stundas laikā. Viņš uz brīdi bija metis mieru tukš-paura stāvokļa novērošanai un pievērsies ēdiena meklējumiem Bentema skapjos. Tobrīd viņš kopā ar Putekļu māti sēdēja pie maza galdiņa un mielojās ar zilām stīdziņām caurvītu sieru.
- Tomēr šie dotumi ir savādi, - es sacīju. Biju jau aizdomājies par šo savādību, tomēr līdz šim brīdim nebiju spējis to īsti noformulēt. - Ideālā pasaulē nekādu tukšpauru nebūtu. Savukārt, ja nebūtu tukšpauru, manai īpašajai redzei nebūtu, ko saskatīt, un neviens nesaprastu īpatnējo valodu, kurā es protu runāt. Neviens pat nezinātu, ka man piemīt šādas unikālas spējas.
- Tad jau labi, ka esi šeit tieši šobrīd, - Emma sacīja.
-Jā, tikai... Vai tev nešķiet, ka tā ir pārāk liela sagadīšanās? Es varēju piedzimt jebkad. Tāpat kā mans vectēvs. Tukšpauri pastāv tikai aptuveni simts gadus, bet ir sagadījies tā, ka mēs abi piedzimām tieši tagad, kad esam nepieciešami. Kāpēc tā?
- Es pieļauju, ka tā bija paredzēts, - Emma atbildēja. - Vai arī cilvēki ar tādām spējām kā tev ir bijuši vienmēr, tikai viņi to neapzinājās. Varbūt daudzi tā arī ir nodzīvojuši mūžu, nezinot, ka ir īpatņi.
Putekļu māte pieliecās pie Reinaldo un kaut ko pačukstēja.
- Viņa saka: neviens no šiem pieņēmumiem nav pareizs, -puisis teica. - Varbūt jūsu īstais talants nemaz nav tukšpauru kontrolēšana un tas ir tikai visuzskatāmākais jūsu dotumu pielietojums.
- Ko jūs ar to gribat teikt? - es vaicāju. - Ko tad vēl es protu?
Putekļu māte atkal kaut ko pačukstēja.
- Pavisam vienkārši, - Reinaldo atbildēja. - Gluži tāpat kā apdāvināts cellists nepiedzimst tikai ar talantu spēlēt konkrēto instrumentu, bet ar vispārēju mūziķa talantu, jūs nepiedzimāt tikai ar misiju valdīt pār tukšpauriem. Un jūs - tikai ar spēju uzšķilt uguni.
Emma sarauca pieri. - Man ir vairāk nekā simt gadu. Domāju, ka pa šo laiku esmu apzinājusi savas īpašās spējas un nekādā ziņā nemāku valdīt pār ūdeni, gaisu vai zemi. Ticiet man, esmu mēģinājusi.
- Tas nenozīmē, ka jūs to nevarat, - Reinaldo iebilda. - Dzīves sākumā mēs atklājam sevī kādu talantu un koncentrējamies uz tā attīstīšanu, ignorējot citas spējas. Tas nenozīmē, ka nav iespējams arī kaut kas cits, tikai pārējās spējas palika neattīstītas.
- Cik interesanta teorija! - es teicu.
- Varbūt tā nemaz nav tik liela nejaušība, ka jūs spējat manipulēt ar tukšpauriem. Jūsu talants attīstījās šajā virzienā tāpēc, kas tas bija nepieciešams.
- Ja tā ir taisnība, kāpēc tad mēs visi neprotam valdīt pār tukšpauriem? - Emma iebilda. - Ikviens īpatnis varētu likt lietā kaut daļu no Džeikoba talanta.
- Tāpēc, ka tikai viņa galvenie dotumi attīstījās šajā virzienā. Varbūt tad, kad tukšpauru vēl nebija, īpatņi ar viņam radniecīgām dvēselēm izpaudās citādi. Runā, ka Dvēseļu krātuve esot pilna ar ļaudīm, kuri pratuši lasīt īpatņu dvēseles tā, kā mēs lasām grāmatas. Būtu šie pārziņi dzīvi šodien, viņi, iespējams, līdzinātos Džeikobam.