- Nu, tā jau ir jūsu darīšana, - Bentems norūca, juzdams, ka uzkāpis man uz varžacīm. - Imbrīnes noteikti ir jūsu prioritāte, lai kā jūs to grasāties paveikt. Vispirms atvediet atpakaļ viņas -cik daudzas varat, bet manu māsu pirmo. Viņas ir viskārotākā, vērtīgākā balva un atrodas vislielākajās briesmās.
- Tam es piekrītu, - Emma sacīja. - Vispirms imbrīnes, tad mūsu draugus.
- Un ko pēc tam? - es attraucu. - Pamanījuši, ka glābjam īpatņus, tukšpauri metīsies mums pakaļ. Uz kurieni mēs bēgsim? - Tas ir gluži kā aplaupot banku: tikt pie naudas - tā ir tikai puse lietas. Pēc tam vēl jāaizbēg ar to naudu prom.
- Bēdziet, uz kurieni vien gribat, - Bentems teica, pamādams uz garo gaiteni. - Izvēlieties jebkuras durvis, jebkuru cilpu. Tikai šajā gaitenī vien jūsu rīcībā ir astoņdesmit septiņi iespējamie glābšanās ceļi.
- Viņam taisnība - kā gan lai viņi mūs atrastu? - Emma piekrita.
- Esmu pārliecināts, ka viņi kaut ko izdomātu, - es atteicu. - Tā mēs tikai nedaudz aizkavētu pakaļdzīšanos.
Bentems pacēla gaisā pirkstu, lai mani pārtrauktu. - Tieši tāpēc es izlikšu viņiem lamatas, lai izskatītos tā, it kā mēs būtu paslēpušies Sibīrijas istabā. Pitam tur dzīvo daudz radinieku; viņi izsalkuši gaidīs gatavībā otrpus durvīm.
- Bet ja nu lāči netiks ar viņiem galā? - Emma nelikās mierā.
- Tad jau droši vien tas būs jāpaveic mums, - Bentems sacīja.
- Un Bobs ir tavs tēvocis! - Emma atcirta, un šī britu idioma tā arī paliktu nesaprasta, ja ne meitenes sarkastiskais tonis. Tulkojums: esmu satriekta par jūsu nevērīgo un neprātīgo attieksmi. Bentems runāja tā, it kā gaidāmie notikumi nebūtu nekas sarežģītāks par došanos uz pārtikas veikalu: brāzieties iekšā, visus izglābiet, paslēpieties, piebeidziet ļaundarus, un Bobs ir jūsu tēvocis! Tas, protams, bija neprāts.
- Vai jūs aptverat, ka mēs esam tikai divi, - es teicu. - Divi pusaudži.
- Jā, tieši tā. - Bentems dziļdomīgi pamāja ar galvu. - Tā ir jūsu priekšrocība. Ja nebūtnes gaida kādu pretošanos, tad no armijas, kas stāv pie viņu vārtiem, ne jau no pāris bērniem, kas iejukuši starp viņiem.
ŠI cilvēka optimisms sāka mani nogurdināt. Nospriedu, ka varbūt mums tomēr ir iespēja.
- Ei, jūs tur!
Pagriezušies ieraudzījām Nimu, kurš aizelsies skrēja pa gaiteni pie mums. - Putns Džeikoba kungam! - viņš iesaucās.
- Putns ar ziņojumu... Džeikoba kungam... tikko atlidoja... gaida lejā! - Ticis līdz mums, puisis sabruka un ļāvās klepus lēkmei.
- Kas gan varētu man sūtīt ziņojumu? - es nesapratu. - Un kurš vispār zina, ka esmu šeit?
- Labāk iesim un to noskaidrosim, - Bentems ierosināja.
- Nim, rādi mums ceļu!
Nims sašļuka bezpalīdzīgā kaudzē.
- Ak kungs, būs jānolīgst tev vispārējās sagatavotības treneris. Pit, ņem to nabagu savās ķepās!
Ziņnesis gaidīja lejā foajē, un tas izrādījās liels, zaļš papagailis. Tas pirms dažām minūtēm bija iekļuvis mājā pa atvērtu logu. Tiklīdz putns nočiepstēja manu vārdu, Nimam izdevās to noķert un ielikt būrī.
Tas joprojām ķērca un sauca mani vārdā.
- DŽEII-kob! DŽEII-kob!
Papagaiļa balss atgādināja sarūsējušu eņģu čīkstoņu.
- Tas nav ar mieru runāt ne ar vienu citu, tikai ar jums! -Nims paskaidroja un līdz ar mani piesteidzās pie būra. - Te nu viņš ir, tu, muļķa putns! Nodod savu ziņu!
- Sveiks, Džeikob! - putns sacīja. - Te runā mis Peregrine.
- Kas? - Es biju šokā. - Vai tad tagad viņa ir papagailis?
- Nē, - Emma paskaidroja, - tas ir mis Peregrines ziņojums. Turpini, papagaili! Ko viņa lika pateikt?
- Esmu sveika un vesela sava brāļa torni, - putns pavēstīja jau gandrīz cilvēka balsī. - Ari pārējie ir šeit: Milards, Olivija, Horācijs, Brantlija, Enohs un citi.
Mēs ar Emmu saskatījāmies. - Brantlija?
Putns turpināja kā dzīvs automātiskais atbildētājs: - Mis Žubītes suns man pateica, kur jūs meklēt - tevi un Blūmas jaunkundzi. Gribu tevi atrunāt no jebkādiem glābšanas mēģinājumiem. Mums šeit nekas nedraud, un nav nepieciešams riskēt ar jūsu dzīvību muļķīgu triku dēļ. Tā vietā mans brālis piedāvā šādu risinājumu: padodieties sargiem Dūmu ielas galā, un jums neviens nedarīs pāri. Es jūs lūdzu pakļauties. ŠI ir mūsu vienīgā iespēja. Drīz mēs atkal būsim kopā un mana brāļa aprūpē un aizsardzībā kļūsim par jaunās īpatņu pasaules sastāvdaļu.
Papagailis iesvilpās par zīmi, ka vēstījums ir galā.
Emma nogrozīja galvu. - Tas neizklausās pēc mis Peregrines. Ja vien viņai nav izskalotas smadzenes.
- Un viņa nemēdz dēvēt bērnus tikai vārdā vai uzvārdā, - es domāju tāpat. - Viņa teiktu mis Brantlija.
-Jūs neticat, ka tā vēsts ir īsta? - Bentems jautāja.
- Es nezinu, kas tas bija, - Emma atbildēja.
Bentems noliecās pie būra un teica: - Apstiprināt autentiskumu!
Putns neatbildēja. Bentems piesardzīgi atkārtoja komandu un pielieca galvu uz papagaiļa pusi. Tad piepeši viņš izslējās.
- Nolādēts!
Un tad to sadzirdēju ari es: putns tikšķēja.
- BUMBA! - Emma iekliedzās.
Pits iesvieda būri stūri, aizsargājot mūs piesedza un uzgrieza papagailim muguru. Istaba žilbinoši uzliesmoja, un atskanēja apdullinošs sprādziens, bet es nejutu sāpes - visu triecienu uzņēma lācis. Mēs bijām sveiki un veseli, ja neņem vērā spiedienu, kas aizsita ausis un norāva Bentemam cepuri, un tam sekojošo svilinošo, bet, par laimi, īslaicīgo karstuma vilni.
Kad apdulluši virzījāmies laukā no istabas, visur lidoja sienu krāsas gabaliņi un papagaiļa spalvas. Mēs visi bijām neskarti, izņemot lāci, kurš nošļuka uz visām četrām, iesmilkstējās un drebēdams parādīja mums savu muguru. Tā bija apsvilusi melna un zaudējusi spalvu. Bentems, to ieraudzījis, dusmās iekliedzās un apskāva dzīvnieka kaklu.
Nims aizskrēja pamodināt Putekļu māti.
- Vai tu zini, ko tas nozīmē? - Emma drebēdama vērās mani plati ieplestām acīm. Esmu pārliecināta, ka es izskatījos tāpat -kā jau var izskatīties cilvēks, kurš pārcietis bumbas eksploziju.
- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ne jau mis Peregrine atsūtīja to papagaili, - es sacīju.
-Acīmredzot...
- Un Kols zina, kur mēs atrodamies.
-Ja līdz šim vēl nezināja, tad tagad gan zina. Putni vēstneši ir trenēti tā, lai sameklētu cilvēkus pat tad, ja nosūtītājam nav zināma precīza adrese.
- Tas noteikti nozīmē, ka viņš ir noķēris Edisonu. - To iedomājoties, man sažņaudzās sirds.
-Jā, bet tas nozīmē vēl ko citu. Kols baidās no mums. Pretējā gadījumā viņš necenstos mūs nogalināt.
- Iespējams, - es piekritu.
- Džeikob, noteikti! Un ja viņš baidās no mums... - Acis piemiegusi, Emma pavērās manī. - Tas nozīmē, ka viņam ir, no kā baidīties.
- Viņš nav nobijies, - Bentems iejaucās un pacēla galvu, atraudamies no Pita kakla. - Viņam būtu jābaidās, bet tā nav. Tas putns netika sūtīts, lai jūs nogalinātu, bet tikai lai padarītu nekaitīgu. Šķiet, ka mans brālis grib, lai jaunais Džeikobs paliek dzīvs.
- Es? Kāpēc? - es nesapratu.
- Man prātā nāk tikai viens iemesls. Viņu sasniegušas vēstis par to, ka jūs tikāt galā ar tukšpauri, un tas viņu pārliecināja, ka jūs tik tiešām esat īpašs.
- Kādā ziņā īpašs?
- Es teiktu tā: viņš uzskata, ka jūs varētu būt beidzamā atslēga uz Dvēseļu krātuvi. Tas, kurš spēj saskatīt dvēseļu krūkas un rīkoties ar tām.
- Kā jau teica Putekļu māte, - Emma čukstus atgādināja.
- Tas ir neprāts! - es izspēru. - Vai tā varētu būt patiesība?